PAR ANITU LIEPU"Anita Liepa – parasts cilvēks ir neparastu spītības velniņu, kas visu mūžu ir dzinies pateikt skarbo dzīves patiesību. Pateikt, jo līdz ar mūžgariem, nebeidzamiem strīdiem un aizliegumiem nepateiktā, bet sakāmā kontūras kļūst asākas. Tā ar katru brīdi lielāka top vajadzība patiesību atdot visiem. Atdot tiem, kas ir, un arī tiem, kas nav to prasījuši."Midegs, R. Smeldzīgās rindas. Avangards, Nr. 52, 01.05.1990.
PAR ANITAS LIEPAS DAIĻRADI"Cilvēku raksturi atklāti ārkārtējās, visbiežāk kara un pēckara sarežģīto apstākļu radītās situācijās. Dokumentālais romāns "Ekshumācija" (1990) veltīts represētajiem latviešu virsniekiem. Romāna pamatā vienas dzimtas vēsture. Brāļu Sondoru ceļš uz militāro karjeru un viņu bojāeja atspoguļo Latvijas virsniecības otrās paaudzes traģiskās likteņgaitas dažādu varas režīmu nomaiņās. Liepas daiļradei būtisks ir autobiogrāfiskums, kas raksturīgs arī stāstiem "Kā niedre būsi", "Vecjūru saimniece" (abi 1990). 1993. gadā izdots bērnības un jaunības tēlojums "Kumeļa gadi" un romāns "Lietuvēnu laiks" par kādas pēckara nacionālo partizānu grupas cīņām un bojāeju. Sarakstījusi romānus "Saulesmāsa" (1994), "Vējgāze" (1996), "Magoņu pļavā" (1998), "Dženifera" (1999), "Gaisa pilis" , "Virši zili" (abi 2002). Tematiski atšķirīgiem darbiem raksturīgs veikls sižeta savērpums, reljefs vides un personāža zīmējums, romantiski liriska intonācija, morāli ētiska problemātika. Dažādu paaudžu dzīves gaitas allaž pavada nostalģiskas atmiņas, strauji ritošā laika apjausma."Smilktiņa, B. Anita Liepa. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
PAR DOKUMENTĀLO ROMĀNU "EKSHUMĀCIJA"""Ekshumācija" ir dokumentāls romāns, beletrizēta Sondoru (vēlāk Sanderu) dzimtas, kuras atvase ir A. Liepa, vēsture. Nosaukuma atsvešinātība vedina uz domām par sausu dokumentālismu un tālab kontrastē ar romāna vēstījuma stilu – tas ir pat neparasti emocionāls dokumentālajam žanram. Sievietes rokās viss pārvēršas, pat dokumenta raksturs, un rakstot droši vien par žanru vismazāk domāts. Būtībā romāna pasaule sākas tur, kur beidzas vēsturiskā un juridiskā dokumenta darbības lauks, un rakstnieces iztēlē atdzīvojas dzīvā dzīve – cilvēku likteņi, ģimeniskā mīļumā uzlūkoti. "Ekshumācija" ir pienākumā, mīlestībā un ticībā tapis darbs un tālab neļauj sev tuvoties citādi kā vien godbijībā un pietātē, kaut arī redzams, ka tas nav profesionāli nobrieduša rakstnieka darbs. Ko lai dara, ja vēsture un profesionālā literatūra klusē..."Cimdiņa, Ausma. Svešvārdi un jaunvārdi: ekshumācija, mitomānija. Literatūra un Māksla, Nr. 7, 17.02.1990.