Andris Bergmanis

23.10.1945 – 19.12.2009

Andris Bergmanis (1945–2009) – dzejnieks, rakstnieks un žurnālists. Divu dzejoļu krājumu – “Uzdāvini man tīru sniegu” (1970) un “Patvērums” (1989) autors. Pirmais krājums kļuva par 70. gadu jauniešu kulta grāmatu, piesaistot ar skaidri uztveramām, nesakompromitētām vērtībām – tīrām, godīgām attiecībām kā draudzībā, tā mīlestībā, arī pret sevi un dzīvi. Divu erotisku romānu – “Kaili uz mēness ceļa” (2000) un “Solveiga un Diogens” (2008) autors. Nozīmīgas ir autora atmiņas par radošās inteliģences un bohēmas dzīvi 20. gadsimta 60.–80. gados, kas veido spilgtas padomju Latvijas kultūrvēstures ainas.

Author (55)

Artist (1)

Author of the comment (2)

Person of reception (15)

Birth time/place

23.10.1945
Rīga

Place/time of death

19.12.2009
Rīga

Personal information

1945: 23. oktobrī dzimis provizora ģimenē.

Professional activity

1963: mācoties Rīgas 41. vidusskolā, sācis rakstīt dzejoļus.
1964: 26. augustā laikrakstā "Padomju Jaunatne" publicēti dzejoļi "Dzintars" un "Pie ugunskura".
1974: Bergmaņa iepriekš nepublicētie dzejoļi izmantoti Valmieras teātra muzikālajā izrādē "Kamēr saule vēl nenoriet", sadarbojoties ar Dzintru Klētnieci, Imantu Kalniņu, Ilzi Bindi un ansambli "Menuets".
2006: žurnāla "Dadzis" 6. numurā Andris Bergmanis stāsta, ka raksta divas grāmatas – "Dullības bija mūsu dzīvesveids" (par padomju laika bohēmu) un "Ņurbuliāde jeb Latviešu dzejas Pauļuks" (par dzejnieku Aivaru Neibartu). Manuskripti palika nepabeigti, fragmenti publicēti periodikā.

Dzejoļu krājumi1970: Uzdāvini man tīru sniegu
1989: Patvērums

Romāni2000: Kaili uz mēness ceļa
2008: Solveiga un Diogēns

Andra Bergmaņa dzejas recepcija mūzikāDziesmas ar Andra Bergmaņa tekstiem komponējuši Imants Kalniņš, Gunārs Stade, Ruta Vintule, Andris Vecumnieks.

Quotes

Par dzejoļu krājumu "Uzdāvini man tīru sniegu" (1970)"“Uzdāvini man tīru sniegu” autora personība vēl neatklājas īpašā vērienīgumā un daudzveidībā, bet tajā iezīmējas tādi simpātiski vaibsti kā prasīgums pēc tīras sirdsapziņas, aktīvas domas un harmoniskas dvēseles, rokrakstā – visumā laba dzejas kultūras izjūta, formas dažādība. Patīkams ir viņa urdošais gars, aktivitāte, ko vērtē augstu un baidās pazaudēt sevī un citos. Nerimtības motīvs krājumā viens no izteiktākajiem. [..]Viens no krājuma labākajiem dzejoļiem, manuprāt, ir “Pulksteņi lauku mājās” – tā mierīgā, līdzsvarotā intonācija, sulīgie gleznu triepieni liek apjaust zemes spēku, ko nevari necienīt. I. Ziedoņa vecim, kas “tā dara, it kā priekšā viņam vēl būtu mūžība gara” (dzejolis “Paskaties, kā vecis met tīklu . . .”), ir rada Jēkops, kas “palēnām laiku stumda”, “no vēlajiem ziemas rītiem uz miglaino pļaujas rasu”, “no diendusas snaudiena salda Uz to skaļo un skumīgo dienu, Kad dzērves launagu aiznes”. Vai vārdu inflācija – kad jūtu un domu segums tajos netiek cienīts un vērtēts visaugstāk – nenes līdzi arī jūtu inflāciju? Ar grūti apvaldāmu niknumu izskan dzejolis “Izrādi “Pēdējie” skatoties” (sasaucas ar O. Vācieša “Filmu “Miers jaunajai dzīvībai” skatoties”). Runātmīļi, kas nav darbmīļi – arī tie ir sava laika “bērni”. Nevarēdams izturēt vārdu plūdus, I. Ziedonis devās uz Kurzemīti, Bergmanis jautā: “Vai jūs nejūtat, ka pēc katras runāšanas Kaut kas neatkārtojams pagājis garām!” (“Atsvabiniet mani vismaz uz laiku…”) un piedāvā “dažas stundas sīka, bet patiesa prieka”. (Vai tikai primitīvais un naivais var būt patiess? Vai tā atkal nav galējība?) Talants nav viszinība, ne absolūto patiesību krājumu valdnieks. Saredzēt, uztaustīt mūžīgos “kāpēc”, “izsist” cilvēku no pašsaprotamības sastinguma, likt ieraudzīt, izjust, meklēt. Pārāk sarežģīts un pretrunīgs ir šis XX gadsimts, lai varētu ticēt vieglu atbilžu atradumiem un bezgaltaisniem un platiem ceļiem. Varbūt tādēļ vairāk uzticības rodas tad, ja cilvēks godīgi un atklāti meklē savas spēka saknes. Pie tām vārsmām, kas “kas no sevis kā lemešiem artas” un iezīmē to jūtu un domu irdni, kurā atklājas individualitāte, manuprāt, pieskaitāmi “1968. gada 1. decembris”, “Vecā kalnieša nāve”, “Čurļona motīvs”, “Nekas jau nenotiks…”, “Ja tu neesi ceļi…” un citi. Tajos iekšēji mērķtiecīga kompozīcija un izjūtu blīvums, emocionāls “augstspriegums”."

Kronta, Ildze. Tīru sniegu tīrā pasaulē. Padomju Jaunatne, 1970, 29. novembris.)