"Jaunā Andrieva Salmiņa dzeja ir biklas dvēseles staigāšana gar bīstamām aizām un klintīm, kas raugās bezdibeņos." Laiks, Nr.22 (17.03.1956)
Par Andrieva Salmiņa literāro devumu"Salmiņa latviskie dzejoļi izkaisīti periodikā. Tos raksturo diezgan rezignētas atziņas par pasauli, ko moca nebeidzami, nenovēršami un pa laikam arī gluži veltīgi nemieri un cīņas. Daļa no viņa prozas parādījās kopā ar māti publicētajā stāstu krājumā ar neparasto virsrakstu "Melnas plūmes pie sarkanām lūpām" (Vaidava. 1964). Deviņos stāstos (kopā ap 150 Ipp.) Salmiņš parādās kā ass apkārtnes un sabiedrības vērotājs un vērtētājs, rakstīdams krāsainā, visai koncentrēti stilā, ko nereti iezīmē ironija. Notikumi risinājās galvenokārt Sanfrancisko, tēlojot latviešus pasaules pilsētas raibajā vidē un apstākļos. Viņa tēlu galerija ir visai dažāda — latvieši strādā gan kā trauku mazgātāji restorānos, vālīšu uzstādītāji bumbotavā (toreiz bumbotavas vēl nebija automatizētas), gan kā žurnālisti amerikāņu laikraksta redakcijā. Tie apgrozās "hipiju" krodziņos, japāņu, nēģeru, meksikāņu u. c. krāsainajā sabiedrībā un. piem., svin Jauno gadu ķīniešu budistu templi, ēd dīvainus, eksotiskus ēdienus kā cukurotas zivtiņas, sālītas plūmes u.tml. Latvietis sastopas ar visai ērmotiem tipiem."
Eglītis, Anšlavs. Noslēdzies traģisks literāta mūžs. Laiks, Nr.18 (04.03.1978)