"Trešos lieldienas svētkos š.g.apraka Tirzas pagasta kapsētā sirmo tautas skolotāju, rakstnieku un rakstnieces Tirzmalietes tēvu – Andrievu Dzelzkalnu. Es nekur eesmu vēl ievērojusi kādu piemiņas atzīmi par viņu. Neviens nav atcerējies nomirušo. Dzejniece bija ievietojusi laikrakstos nāves ziņu un pēc tam īsu pateicību pavadītājiem (liekas, nedaudziem tirzmaliešu radiem un Lejaszemes paziņām). Es dziļi nožēloju, ka neredzēju tā apbedīšanu. Dienu priekš tam biju Tirza skapsētā pie sava tēva kapa un tad redzēju arī svaigo, atvērto kapu priekš vecā Dzelzkalna. - Turpat aprakti ir viņa meita Anna un arī sieva. Vientuļš kapsētas stūris, aiz kura sākas tikai lauks un nebeidzams mežs. Dzejniece Tirzmaliete aizvadīja savu pēdējo draugu un palika gluži vientuļa. Es nezinu vientuļākas sievietes starp mūsu latviešu rakstniecēm. Tēvs un māte viņai ir bijuši tas dārgākais dzīvē. Sava mūža pēdējās dienas Andrievs Dzelzkalns pavadīja savas meitas sabiedrībā un viņi abi ir bijuši kā divi lieli bērni, fantazēdami un sapņodami savā atšķirtībā. Es redzu šo kādreiz slaiko stāvu, stipri salīkušu un ģīmi apēnotu no gaišas, sudrabainas bārzdas. Viņš man atmiņā kā īsts sens turzmalietis, īsts latvietis, kurš tik daudz strādājis priekš savas tautas tanī laikā, kas viss bija nomākts un kad katrs vārds priekš tautas bija nedrošs. Ikviens sirms tirzmalietis atmin vēl savu skolotāju. Es nezinu, cik gadus tas bija par skolotāju Turzas pagasta skolā, bet tie būs bijuši gari, gari gadi. Tikai vecuma spiests viņš aizgāja uz dzīvi Lejas ciemā, prm no darba vietas un Lejas ciemā viņš arī nomira, kur baznīcas zvans skan 'pa Tirzas modei", kā man dzejniece pati rakstīja.
Ceļam pie viņa kapa nevajadzētu aizaugt, viņš bija mūsu tagadējo brīvo dienu sapņotājs."
Aida Niedra. Andrievs Dzelzkals. Rīgas Ziņas Apvienotas ar Latvju Vēstnesi, Nr.102 (08.05.1926)