Andrejs Pumpurs

Dzimis muižas vīndedža ģimenē.
Senči nāk no Lieljumpravas Leimaņiem, kuros mitusi gan dzejnieka vecvecvecmāmiņa Bārbale, gan vectēvs Jānis – turīgs māju saimnieks.

1867–1872: Piebalgā iesaistījās vietējā sabiedriskajā dzīvē, sadraudzējās ar Reini un Matīsu Kaudzītēm, J. Pilsātnieku, Andreju Stērsti.
1876: augustā aizbrauca uz Maskavu, septembrī iestājās slāvu brīvprātīgo pulkā, lai piedalītos serbu atbrīvošanās cīņās pret turkiem, tika ieskaitīts Donas kazaku nodaļā par topogrāfu.
1877: ieradās Sevastopolē, iestājās 13. kājnieku divīzijā, tad 49. Brestas pulkā.
1878: beidza Odesas junkuru skolu un dienēja Krievijas dienvidos.
1882: 15. rezerves bataljona (vēlākā Ustjdvinskas pulka) sastāvā atgriezās Rīgā (palaikam uzturējās arī Slokā, Cēsīs, Tērbatā, Panevēžā), atjaunoja sakarus ar Latvijas sabiedrisko un kultūras dzīvi, piedalījās slepenajā narodovoļcu pulciņā, t. s. Aizupa prāvā (1882) tika apsūdzēts kā pulciņa vadītājs, bet attaisnots.
1890: paaugstināts par štābkapteini.
1901: atgriezies no Ķīnas, smagi saslima ar reimatismu un neizveseļojās.

1927: dokumentālā filma "Andrejs Pumpurs", autors Mārtiņš Lapiņš. Filma glabājas Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā.
1974: režisores Adas Neretnieces komentāri mācību diafilmai "Andrejs Pumpurs".

1991: Jāzepa Rudzīša monogrāfija "Andrejs Pumpurs", 1964: Jāņa Kalniņa biogrāfisks romāns par rakstnieka dzīvi un personību "Andrejs Pumpurs" (atkārtoti 1972, 1995).

Nacionālajā enciklopēdijā publicēts Benedikta Kalnača sagatavotais šķirklis, skat. https://enciklopedija.lv/skirklis/37309-Andrejs-Pu...

Ādolfs Alunāns 1873. gadā raksturojis Andreju Pumpuru: "Pumpurs bij` savā laikā reti skaists cilvēks. Galvu drusku pašapzinīgi pacēlis gaisā, virsmiesas pastiepdams uz priekšu, – tā viņš mēdza staigāt, un tas viņam deva drusku varonisku izskatu, pie kam, zināms, maz piepasēja viņa mīlīgs, smaidu bagāts vaigs skaisti zilām acīm, iz kurām labsirdība un līksmība spulgot spulgoja. Ja vēl pieminu, ka Pumpurs ir gaiši dzelteniem matiem un staltu, garu un kuplu bārzdu, tad viņa portreja ir gatava.”

Literārā darbība1867: sacerēts dzejolis "Stāsti manim, Daugaviņa".
1869: pirmā publikācija 25. janvārī laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" publicētais dzejolis "Hīna kaps".

Literārie darbi
1888: eposs "Lāčplēsis" (atkārtoti izdevumi; ilustrācijas zīmējuši Kārlis Miesnieks, Eduards Brencēns, Emīls Melderis, Gunārs Krollis, Ivars Poikāns, Dainis Rožkalns, Zigurds Zuze, Aleksandrs Krūka, Ģirts Vilks, Jānis Šternbergs; 2016, 2014, 2012, 2010, 2008, 2002, 1998, 1995, 1989, 1988, 1987, 1975, 1972, 1961, 1957, 1950, 1947, 1946, 1940, 1937, 1936, 1935, 1929, 1925, 1912).
1889: Tēvijā un svešumā: Pumpura raksti (Rīga: Pūcīšu Ģederta apgādniecība).
1897: No Daugavas līdz Donavai: latviešu savvaļneika ceļojuma apraksti Serbu-Turku kaŗa laikā 1876. gadā (Rīga: J. Brigaders).

Raksti
1904: Raksti; ar Jura Kalniņa priekšvārdu (Pēterburga: A. Gulbis).
1912: Raksti; ar Jura Kalniņa priekšvārdu; saturā: Tēvijā un svešumā. Lāčplēsis, latvju tautas varonis, No Daugavas līdz Donovai. Austrumā aiz zemēm, jūrām. Erkus Monte, aina iz senprūšu vēstures. Kurmis (Rīga: K. Bērziņš).
1925: Raksti 2 sējumos; dzīvi un darbus apcerējis Roberts Klaustiņš; 1. sējumā: Pumpura rakstu apcerējums. Lirika. Epika; 2. sējumā: Pumpura biografija un autobiogrāfija. Avīžu raksti. Satīriski raksti. (Rīga: A. Gulbja apgādībā).
1935: Raksti; sakārtojis un apcere autors Edvīns Mednis (Rīga: Gulbis).

Pēc eposa motīviem tapusi Māra Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokopera "Lāčplēsis" (1989, atkārtoti iestudēts 2018).
Vjetnamiešu mākslinieks Kao Viets Ngujens, iedvesmojies no Andreja Pumpura eposa "Lāčplēsis", izveidojis savus stāstu komiksos: "Lāčplēša dzimšana" (2009), "Lāčplēša hronika" (2012).

Eposa "Lāčplēsis" tulkojumi
2020: Bearslayer; angļu valodā tulkojis Artūrs Kroplijs (Bucureşti: Intaglio).
2017: El Descoyuntaosos, spāņu valodā tulkojis Miguel Ángel Pérez Sánchez (Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds).
2012: Bjørnedræberen, norvēģu valodā tulkojis Pērs Nilsens (Otterup: Forlaget Ravnerock).
2007: Bearslayer, angļu valodā tulkojis Artūrs Kroplijs (Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds).
2005: Bearslayer, angļu valodā tulkojis Artūrs Kroplijs (Austrālija: Sameer A. Salgaocar).
2003: Laczplesis, poļu valodā tulkojis Jeržijs Ļitwiņuks (Varšava: Urządu Miasta Stołecznego Warszawy).
1988: Karhunkaataja, somu valodā tulkojis Edgars Vālgamā (Helsinki: Suomalaisen Kirjallisuuden Seura).
1988: Lāčplēsis (Bear-slayer): the Latvian people’s hero: a national epic, angļu valodā tulkojis Rita Laima Bērziņa (Rīga).
1988: Der Bärentöter: ein Held des lettischen Volkes: Volksepos, vācu valodā tulkojis Gunārs Cīrulis (Rīga: Zinātne).
1983: Лачплесис, krievu valodā tulkojusi Ludmila Kopilova (Rīga: Liesma).
1973: Lāčplēsis, igauņu valodā tulkojis Karls Abens un Vladimirs Bekmans (Tallin: Eeesti Raamat).
1959: Lačplesis, lietuviešu valodā tulkojis Vītauts Blože un D. Lukšis (Vilnius: Valst. grožinės literatūros leidykla).
1945: Лачплесис, krievu valodā tulkojis Vladimirs Deržavins (Москва: Государственное издательство художественной литературы; atkārtoti 1948, 1950, 1955, 1985).

Dzeju komponējuši komponistu Jānis Zālītis, Alfrēds Kalniņš, Oskars Šepskis, Andrejs Jurjāns, Jēlabs Graubiņš, Jāzeps Vītols, Emīlis Melngailis, Aldonis Kalniņš, Georgs Dovgjallo, Valdemārs Ozoliņš.

Darba gaitas
Strādāja par tēva palīgu Mirabeles muižā Lietuvā, lauku darbus tēvabrāļa mājās Lieljumpravas pagasta Lāčplēšos, par koku pludinātāju.
No 1858: mērnieka palīgs Rembates muižā, Ogres muižā, Jumurdā, Ērgļos, Taurupē, Cirstos, Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā un citur.
1872–1874: mērnieks, muižas pārvaldnieks, mežzinis.
1874–1876: dzīvoja Rīgā: neilgi strādāja R. Tomsona fabrikā, pēc tam kopā ar Berhardu Dīriķi atvēra grāmatu veikalu, darbojās Rīgas Latviešu biedrībā (runasvīrs, revidents, rakstvedis u. tml.).
No 1895: strādāja Dvinskas (Daugavpils) intendantūrā - pavadīja armijas mantu sūtījumus pa Krieviju un Āziju.

2016: uz 175. dzimšanas dienu Latvijas Pasts laida apgrozībā Lilijas Dineres dizainēto pastmarku ar Andreja Pumpura portretu.

Par Andreja Pumpura personību un daiļradi"Pumpurs savā bērnībā ik solī sastapās ar tautas dziesmām, pasakām, teikām un vecu ļaužu gudrībām. [..] Tas viss dziļi ietekmēja Pumpura fantāziju. 1856. g. beidzis Lielvārdes draudzes skolu, viņš līdzekļu trūkuma dēļ bija spiests atgriezties pie tēva, kult muižas rijas un iet citās klaušinieka gaitās. Kādu laiku viņš kopā ar tēvu pavadīja Lietuvā, bet vēlāk kļuva par Daugavas polstnieku, bet vēlāk kļuva par Daugavas plostnieku. [..] Viņa vienkāršās dziesmas atbilda tautas vairuma gaumei un izpratnei, tādēļ plaši izplatījās un iesakņojās. [..] Pumpura slavu nostiprināja Lāčplēsis – arī vairāk kā sabiedrisks faktors, nevis mākslas darbs. Latviešu varoņeposu Pumpuram neizdevās radīt, bet viņš radīja nacionalā varoņa tēlu, tāpat divus tā galvenos pretstatus – nodevēju Kangaru un svešo varmāku Tumšo bruņinieku."
Johansons, Andrejs. Latviešu literatūra. 2. grāmata. Kr. Barons – Ed. Veidenbaums. Stokholma: apgāds Trīs zvaigznes, 1953, 107.–109. lpp.

Par eposu "Lāčplēsis" (1888)""Lāčplēsis" – ievērojams latviešu 19. gadsimta otrās puses progresīvās literatūras sacerējums, veltīts folkloras varonim un lielā mērā radīts uz tautas mutvārdu poētiskās daiļrades pamata. "Lāčplēsi" dzejnieks rakstījis kā priekšdarbu tautas eposa radīšanai, taču faktiski viņa sacerējums latviešu tautas dzīvē, literatūrā un mākslā ir ieguvis tautas eposa nozīmi. [..] "Lāčplēsis" ir visnotaļ rakstnieka daiļarbs, kas gan cieši sakņojas latviešu folkloras motīvu un tēlu tradīcijā. Eposā, atskaitot dažas tautasdziesmu četrrindes un paruna, gatavā veidā nav ietverto kādi tautas dzejas varianti vai to fragmenti. [..] Vienlaikus jāakcentē, ka "Lāčplēsis" plaši bazējas uz tautas pasakām un teiktam, t. i., tautas epikas žanra paveidiem; šai aspektā Pumpura daiļdarbs - plašākā skatījuma - ir zināmā mērā radniecisks cittautu tautas eposiem."
Rudzītis, Jāzeps. "Lāčplēsis" un tautas eposs. Pumpurs, Andrejs. Lāčplēsis. Rīga: Zinātne, 1988.

Puškaitis, Hanss Lauzums

–1856
Lielvārdes draudzes skola
Lielvārde

–1878
Odesa
Beidzis Odesas junkuru skolu.

1932
Miera iela 53, Daugavpils
Pie šīs mājas Miera ielā 53, kurā dzīvojis Andrejs Pumpurs, atklāja piemiņas plāksni; kad māja nodega, 1991: tās vietā uzstādīja tēlnieces Volkovas veidotu piemiņas akmeni.

1988
Keirāni
1988. gadā Andreja Pumpura dzimto māju "Meža Ķeirānu" vietā uzstādīts tēlnieka J. Karlova veidots simbolpiemineklis "Austras koks".

1991
Keirāni
Dzimto Ķeirānu meža māju vietā uzstādīts L. Karlova darināts piemineklis-portrets. Piemineklis vēlāk nozagts.

22.09.2021
Andreja Pumpura 99, Daugavpils
Andreja Pumpura 180. dzimšanas dienā, 22. septembrī, pie mājas, kurā viņš strādāja Daugavpilī, A. Pumpura ielā 99, tika atklāta dzejniekam veltīta piemiņas plāksne.

1970
Lielvārde
Lielvārdes "Kraujās" atklātas Andrejam Pumpuram veltītas piemiņas istabas.

Rīgas Lielie kapi
1929: kapa vietā uzstādīts Kārļa Zāles veidots piemineklis.