PAR ANDREJA IRBES RAKSTNIECĪBU
"Irbes rakstniecība, viņa proza, mēģina rast jaunas realitātes jēdzienu, apzinoties, ka agrāko laiku struktūras ir tikai iluzoriskas, jo perspektīva ir tikai viens veids, kā attēlot telpu. Tā kā stilistikā Irbe ir paveicis to, ka subjektīvi tverdams ainas, secības, lokveidīgi atgriezdamies pie vietām un notikumiem, viņš bieži mums vienlaicīgi rāda, izgaismo, padziļina situācijas, gan tās ietverdams fokusā, vai arī no vietas attālinādamies. [..] Arī prozas darbos Irbe iepludina specifisku liriskumu, to darot bieži stāsta sākumā un labprāt rod irracionālas noskaņas ar dabas aprakstiem. [..] Jāņa Jaunsudrabiņa balvas piešķiršana Irbem liecina, ka žūrijas komisija ir atzinusi tos jaunos pagriezienus latviešu literatūrā, kurus autors mums sniedz. Nav viegli izdevējiem, apzinoties, ka mūsu vecākā paaudze, kas sastāda ievērojamāko trimdas lasītāju skaitu, būdami diezgan konservatīvi pēc dabas, nelabprāt būs ar mieru "atdoties" jauniem stila un tematikas meklējumiem, vai arī pat eksperimentiem. Taisni tāpēc A. Irbes panākums ir vērā liekams un viņa grāmata atzīstama."
Ķiķauka, Tālivaldis. Marisandra kaza un tās autors.
Tilts, Nr. 84-85, 1967.
PAR ĪSPROZAS KRĀJUMU "MUMS NAV SVĒTVAKARU" (1962)
"Autors ir vērotājs, daudzos gadījumos viņš pievēršas it kā nesvarīgiem notikumiem un lietu aprakstiem un tikai tad, kad lasītājs izpratis vārdu "dubultapgaismojums" mēs redzam, ka „ceļojošā acs" atklājusi šīs lietas un tās vairāk nekā svarīgas stāstījuma saturam, pārdzīvojumam un cilvēka iekšējam es. Es nedomāju, ka, lasot Andreja Irbes grāmatu, drīkstam meklēt viņš mums tādus nevēlas rādīt, bet tajā pat laikā viņš ir nopūlējies parādīt – individuālo cilvēku un to, kas visos cilvēkos ir universāls. Šajā sakarībā varētu pārmest autoram vienu lietu – lasot grāmatu nav svētvakaru" paliek iespaids, ka kuru katru brīdi būs jāsaduras ar jaunu "literāri-psiholoģisku" triku. Attaisnojot varētu teikt – šie triki pārliecina un rada sajūtu, ka autors ar varoņiem kustas dažādās sfērās – viņš ir to iekšpusē, ar tiem, aiz tiem un ārpus tiem. Mēs cilvēkus redzam ne tikai kā cilvēkus, bet arī kā vienotību ar apkārtni – dabu, universu – citiem vārdiem– materiālām lietām un vērtībām.
Zariņš, Guntis. Laikmetīgs dubultapgaismojums.
Londonas Avīze, 1962, 24. aug.
"Ar šo noveļu grāmatu, kuru – skaidri jūtams – devis īsta talanta īpašnieks, mūsu pārāk sastingušajās prozas tradīcijās beidzot parādījusies griba iet tālāk, atbrīvoties no ērtajām visiem saprotama tautas rakstnieka manierēm, meklēt jaunas iespējas izteiksmē, tēlojuma un vēstījuma veidā, tuvoties eksperimentiem, kādiem nodevušies vairāki lielo tautu modernie prozas rakstnieki Rietumos. Varētu teikt, Andrejs Irbe ir mūsu pirmais novelists, kas vēlas iet apmēram tādā pašā virzienā, kādā ar liriku gājuši jaunā s paaudzes spirgtie dzejnieki Saliņš, Tauns, Stumbrs, Krēsliņš un vēl citi. [..] Irbe vēlas veidot stāstījumu ārpus laika valgiem. Liekas, viņa nolūks šai ziņā ir raksturot tikai to, ko mēdzam vispārīgi apzīmēt par mūsu pārdzīvojumam lemto laikmeta atmosfēru, kura iedarbojas uz dvēseli kā kādi radioaktīvie nokrišņi uz miesas audiem. Otrkārt, Irbe centies izvairīties no ciešiem pieturas punktiem telpā. Atkal, protams, vairākos gadījumos varēs noteikt, ka noveles darbība risinās, piemēram, otra pasaules kapa austrumu frontē, Vācijā, Zviedrijā. Bet tas pavisam nav svarīgi. Kaut cik pārmainot ainavas rekvizītos, to, kas noticis Zviedrijā, tikpat labi varētu pārcelt, teiksim, uz Vāciju, Norvēģiju vai citu zemi. Galvenais ir tēlotie cilvēki ar sava likteņa mezgliem, kaislībām, kompleksiem, zemapziņas slāņiem."
Rudzītis, Jānis. Mums nav svētvakaru.
Daugavas Vanagi, 1962.
PAR ĪSPROZAS KRĀJUMU "MARISANDRA KAZA" (1966)
"Irbes noveļu varoņi ir cilvēki un tikai cilvēki paši par sevi. [..] Irbes talantā laikam diezgan sīvi cīnās liriķis ar stāstnieku. Kompromiss panākto ar to, ka īpaši notikums, bet nereti arī vēstījums vīna novelēs iegremdēts bagātā, visumā ļoti liriskā, krāsainā aprakstā. Manuprāt, tas varētu būt arī kaut cik skopāks, Jo tiecas notikumu aprakt un vēstījumu aizplīvurot tik ļoti, ka mazinās spriegums. Salīdzinot ar pirmo grāmatu. Irbes Jaunajā noveļu krājuma daudz bagātāka leksika, kas tad izmantota dažkārt jau gluži krāšņu dabas tēlojumu rindkopām vai psIhisko stāvokļu diezgan sīkai analizē un raksturošanai. Ari izteiksme kļuvusi krietni lokanāka. [..] Andreja Irbes noveļu krājums Marisandra kaza ir viena no tām grāmatām, kas nav ne vakardienas manta, ne provinciāla. Ir izaudzis, kas steidzies laikam līdz. "
Rudzītis, Jānis. Moderns noveļu krājums.
Latvija, 1966, 6. aug.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "bez gulbjiem un bez sniega" (1979)
"Tā kā gulbju un sniega mūsu dzejā ir vairāk nekā tādas mantas, kas iet kopsolī ar pašreizējo pasauli, tad labi vien ir, ka Irbe ir iestiprinājis savu – no latviska tradicionālisma perspektīvas raugoties –īpatnāko akmentiņu latviešu dzejas lielajā mozaīkā."
Silkalns, Eduards. andrejs g. irbe bez gulbjiem un bez sniega.
Austrālijas Latvietis, 19721. dec.
".. dzejnieks dziļāk nekā agrāk racies latviskuma pamatos. [..] Jauns autora sasniegums ir "Miniatūras", kas žanri atgādina Ziedoņu "Epifānijas", bet ir īsākas arī koncentrētākas. Asprātīgas asociācijas te panāktas, droši un veikli lietojot absurdismu."
Strēlerte, Veronika. Divvalodu rakstnieks.
Latvija, 1980, 26. janv.