Alma Dēķena

Dzimusi 1890. gada 13. aprīlī Svitenes pagastā.
1916. gada 5. jūlijs: laulības ar Pēteri Dēķenu. Laulība noslēgta Ziemeļamerikas Savienoto valstu Green Bay Vistā.
1921. gada 23. novembris: ģimenē piedzimst dēls Visvaldis Saulvedis.
1929. gada 10. septembris: laulība šķirta.

1929: pirmā publikācija – dzejolis "Mīlai" laikrakstā "Taisnība" (8. augusts).

Romāni1930: "Meža lilija" (Jaunas Atziņas Gaisma)
1931: "Kaislību augļi" (Jaunas Atziņas Gaisma)

"Sliktā literārā valodā sarakstījusi divus diletantiskus romānus "Meža lilija" (1930) un "Kaislību augļi" (1931), kuros dominē salkans mīlestības likstu tēlojums."

Anita Rožakalne. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Par romānu "Meža lilija" (1930)
"Almas Dēķens "Meža lilija" ir idejisks romāns: autore uzstājas pret vīriešiem, kuri gandrīz visi esot vilki un uzglūnot nevainīgām meitenēm. Viņas varone Lilija ir mazmājnieka meita, šuvēja, brīnumdaiļš un cēls radījums, ko paved kaimiņu students. Lilijas māte mirst, viņa pati dzemdē, visi kaimiņi un radi to galīgi nosoda. Glābj Liliju draudzene studente Laima. Lilijas dēliņš Atbalsiņš ir skaists un gudrs zēns, bet biedru nievas to iedzen nāvē. Lilija no bēdām kļūst vājprātīga. Tad atkal nāk draudzene Laima ar savu līgavaini mediķi Visvaldi Spēku un tā draugu juristu Ilgoni Austrumu. Šie abi ir ideāli vīrieši. Ilgonis vājprātīgajai Lilijai priekšā spēlē tās dēlu Atbalsu, Lilija notic un sāk atveseļoties. Vēlāk Ilgonis Austrums, slavens advokāts, pavestu sieviešu aizstāvis tiesās, brīnumskaists cilvēks, Liliju apprec. Nodibinās "taisnības pulciņš", kas cīnās pret visāda veida izvirtību. Bet viņu Cēlajā dzīvē netrūkst arī negribēta komisma, piem., "Taisnības pulciņa dalībnieki–vīrieši bija ģērbušies īpatnējos tērpos. Gandrīz tādos, kādus valkāja Romeo" (153. lpp.). — Romāna kompozīcija un sevišķi valoda tipiski diletantiska. Personas, kā arvienu, sadalītas izvirtuļos un eņģeļos. Autores morāliskie ideāli naivi līdz komismam. Perfektā vīrieša Ilgoņa Austruma kā ideāla tēva raksturojumam viņa sniedz šādu ainu: "Bet tūliņ arī abi bērni bija viņam klāt. Tie ieķērās tam vizitsvārkos un viens par otru sauca: "Papucīt, papucīt, nāc ar mums paspēlēties. – Nu tev ir laiciņš ..." Viņš tūliņ nolaidās uz tepiķa četrrāpus un sāka nikni riet: "Vau, vau, vau! Es jums gan rādīšu! Vau, vau, vau!" Mazie slēpās aiz mātes un smējās pilnā kaklā. Viņš tos raustīja aiz drēbēm un ņurdēdams taisījās kost kājās. Bet tad Saulvedis veikli uzlēca viņam mugurā un tūliņ arī Saulcerīte viņam sekoja. "Nu tu esi mūsu kumeliņš. Skrej nu!" gavilējoši uzsauca tam puisēns. "I —i—i!" iezviedzās laimīgais tēvs un tūliņ sāka rikšot. Bērni smējās kā kutināti. Vaidziņi pietvīka un actiņas tiem mirdzēja dzirkstošā priekā. Tā viņi spēlējās, kamēr pagura. Tāda bija laimīgās ģimenes idile." Sliktākais romānā ir dzejiski puķainā valoda: pa 155 lappusēm var saplūkt ne mazāku skaitu "stila ziedu" pušķu. — Par debitantes attīstību nepaliek nekādu cerību."
Jānis Grīns. Jauni romānisti. Daugava, Nr.3 (01.03.1931)

Par romānu "Kaislību augļi" (1931)
"Dēķenu Almas romāns "Kaislību augļi" intriģē divējādā kārtā: ar to, ka autore jau pagājušā gadā debitēja ar "Meža liliju", un otrā kārtā ar sava romāna priekšvārdiem. Kritika par viņas pirmo darbu bij vienprātīgi tajās ne visai glaimojošās domās, ka romāns nekur neder. "Kaislības augļu" priekšvārdos nu Dēķenu Alma šo spriedumu pārsūdz, apelēdama, ka par savu pirmo darbu tā esot dzirdējusi personīgi "daudz atzinīgu, labu vārdu" un daudzus viņas romāns "izvirzījis uz jauna cildenu atziņu ceļa". Priekšvārdi amizē no viena gala līdz otram un nobeidzas ar šādiem, pēc autores domām, svarīgiem atspēkojumiem: "Par tiem nedaudzajiem kritiķiem, kuri vai nu aiz zemas skaudības, vai pārgudrības, vai konservatisma (?) manu romānu ir pūlējušies notiesāt "uz nāvi", es neuztraucos, jo katrs taisnīgi domājošs cilvēks, kas to lasīs, sapratīs šo nesaudzīgo kritiķu kritikas īsto iemeslu. Par gramatikas kļūdām es atvainojos. Tās ieviesušās tādēļ, ka pēc burtu salikšanas otru reizi nebij laika vairs pārkoriģēt." Kritiķiem, zināms, būtu patīkami ja nevaļīgā latviešu literātūras kuplinātāja viņu apsvērumus vērtētu atzinīgāk. Un tomēr ir iemesli, kas tos mudina arī ar Dēķenas otro romānu būt nemierā. Jo tie arī tur nenovēro zīmes, kas liecinātu kaut vai tikai par to, ka viņa nākotnē kļūs par rakstnieci . . . Šoreiz autore tēlo, kā nabadzības dzītas divas meitenes kļūst par prostitūtām, un kā tās vīriešiem atriebjas. Viena beidz dzīvi ārprātīgo namā. Turpretī otru atgriež mistiska labdarības dāma Dailone, Ētiskās dailes biedrības dibinātāja. Šī pasaules lāpītāja dod saviem mācekļiem piecpadsmit baušļus: dailoņi nedrīkst lietāt alkoholiskus dzērienus ne arī ko "tādu, ko zinātne pierādījusi, ka tas kaitīgs cilvēka veselībai", nedrīkst smēķēt, melot, spēlēties ar mīlestību, zagt, zoboties, spīdzināt cilvēkus vai dzīvniekus, nedrīkst staigāt noplīsuši, bet tiem jāapmeklē uzcītīgi savas biedrības sapulces. Dailonei nezin kāpēc liekas, ka viņas bauslība pārāka par "baptistu, Pestīšanas armijas, vai tur Parka ielā Kristīgo strādnieku savienības, vai to pašu luterāņu" (119. lpp.) lozungiem, īstenībā dailoņu draudze ir visākstīgākās sektes vientiesīgākā kopija. — Dēķenai nevajadzēja tā steigties ar šīs banālās grimasas klajā laišanu: "Kaislības augļu" valoda tik neliterāriska, rakstība tik kropla, ka ievaino pat pieticīgākā lasītāja tīrības sajūtu un visādā ziņā ieskaitāma sēnalu literātūrā. Arī salīdzinot ar pirmo Dēķenas romānu, "Kaislību augļi" neuzrāda progresa. Tātad joprojām nekādu cerību."

Arturs Baumanis. Pelavu raža. Daugava, Nr.7 (01.07.1932)

Alma Duncis

Damvall

1916
Amerikas Savienotās Valstis
1916. gada 5. jūlijā laulība ar Pēteri Dēķenu noslēgta Ziemeļamerikas Savienoto valstu Green Bay Vistā.