Par stāstu izlasi Bataljona komandieris Krauja (1964)"Par norisēm Latvijā 1917. gadā stāstus rakstījuši vairāki prozaiķi (A. Upīts, K. Jokums v. c), taču posms no Februāra revolūcijas līdz Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas dienām latviešu literatūrā apgaismots stipri mazāk nekā pilsoņkara cīņu ainas. Tāpēc īpaši gribas izcelt A. Ziediņa stāstus "Streiks", "Sākotne", "Paisums", "Kurzeme, Zemgale" un "Triumfs", kuros autors ar aculiecinieka precizitāti notēlo cariskās armijas sabrukumu, strēlnieku revolucionarizēšanos un nosvēršanos boļševiku pusē. Un pretstatā tam — vecās iekārtas aizstāvju ieslīgsmi pesimismā (virsnieks Vorobjovs) vai arī aktivizēšanos, gatavošanos pēdējai izšķirošai kaujai. Šajos tāpat kā otrā cikla stāstos brīžam var atrast valodas grubuļus, neveiklas teikumu konstrukcijas; var pārmest autoram nemotivētu vēstījuma laiku maiņu, bet tas nav galvenais. Šie stāsti simpātiski tādēļ, ka tajos kā dzīvi lasītāja acu priekšā nostājas dažādu sociālo slāņu
un dažādu politisko uzskatu cilvēki, kurus aizķēris varenais revolūcijas bangojums.
Plašāk nerunājot par katru no šiem stāstiem, jāatzīmē prasmīgais ironijas un satīras izmantojums reakcijas spēku pārstāvju zīmējumos (nacionālistiski noskaņotie dzejnieki Skalbe un Akuraters, virsnieki stāstā "Triumfs" u. c). Prasmīgi autors atsedzis arī šo stāstu galvenā varoņa virsnieka Meldera būtību. Pēc profesijas skolotājs, pirms kara viņš koķetējis ar sociālismu, bet, karam sākoties, padevies šovinisma un urrāpatriotisma vilnim. Melderis svārstās starp priekšniecību un strēlniekiem, kas noskaņoti boļševistiski, līdz kamēr atrod pareizo ceļu. Meldera tēla atsegsmē A. Ziediņš veiksmīgi izlieto vēstījuma pāreju tā sauktajā noģiedamajā runā.
Stāstā "Trauksmainās dienas Alksnienā" satīriski rādīta kāda miestiņa dižvīru pakaļķēmošanās buržuāziskās Latvijas dibinātājiem. Stāsta darbība notiek 1918. gada beigās. Nedaudzos zīmīgos vilcienos autors atklāj nacionālā skurbuma pārņemto pilsoņu savstarpējo rīvēšanos, kam pamatā konkurence un rūpes par personiskā īpašuma un paša drošību. Revolucionāru tēli stāstā iezīmēti bālāk.
Stāsti "Bataljona komandieris Krauja" un "Partizāni" atspoguļo cīņas posmu pēc padomju varas krišanas Latvijā 1919. gadā. Komandiera Antona Kraujas tēls, kas sastopams arī stāstā (pareizāk, tēlojumā) "Revolucionārā pilsēta", salīdzinājumā ar Melderi mazāk apveltīts individuālām iezīmēm.
Tematiski ārpus aplūkoto stāstu loka paliek stāsts "Biedra Apiņa brigāde", kurā bijušie pilsoņkara cīnītāji Krūmiņš un Apinis cīnās jaunā frontē — sociālisma celtniecībā. Rādot milzīgo darba entuziasmu Berezņiku kombināta būvē, autors tomēr nenoklusē trūkumus, grūtos apstākļus, kādos tolaik nācās dzīvot un strādāt. Stāstam var pārmest virspusību tēlojumā: Apiņa brigāde uzvaru izcīna kaut kā ārkārtīgi viegli. Autors te vairāk ir jūsmotājs, mazāk konkrētās īstenības reālistisks notēlotājs, tomēr kopumā stāsts pieņemams, tas sasaucas ar iepriekš minētajiem.
Liekas, ka ar šo stāstu arī vajadzēja izlasi noslēgt. Vispār šinī gadījumā pareizāk būtu stāstus sakārtot tajos attēloto notikumu hronoloģiskā secībā, it īpaši tādēļ, ka A. Ziediņam iznācis tikai viens stāstu krājums. Tā, piemēram, "Streiks" labāk iederētos izlases sākumā pie tiem stāstiem, kuros darbojas Melderis, bet "Revolucionārā pilsēta" — pirms stāsta "Bataljona'komandieris Krauja".
A. Ziediņa devums latviešu padomju prozā neliels, tomēr nozīmīgs. Varam priecāties, ka ar viņa stāstu izlasi latviešu padomju literatūrai, visai tautai atdots vēl viens rakstnieks, kura dzīve pāragri pārtrūka personības kulta nelikumību.''
Čākurs, Jānis. Vēl viens tautai atdots vārds. Karogs, Nr. 5, 1964, 147.–148.lpp.