Aleksandrs Ancāns

1910: strādnieku ģimenē Pēterburgā, kur viņa vecāki ir iebraukuši no Makašānu pagasta darba meklējumos.
1944: 15. septembrī gājis bojā satiksmes negadījumā.

1928: laikrakstā "Latgolas Vords" pirmā publikācija bez paraksta.
1936: oktobrī piedalās Vispasaules katoļu rakstnieku un žurnālistu kongresā Romā, apceļo Itāliju (Dženova, Neapole, Kapri).
1936: 26. novembrī piedalās Latvijas Preses biedrības rīkotajā jauno liriķu vakarā, kur līdz ar dzejniekiem Vili Cedriņu, Ēriku Raisteru, Frici Dziesmu, Jonāsu Miesnieku un Jāni Medeni lasīja savu dzeju.
1936: Ancāna dzejoļu krājums "Ezerzemes šalkas" ir "pirmā Latgales autora dzeju grāmata vidusdialektā, tāpēc ar to iepazīstas arī pārnovadu lasītāji" (Broks, Jānis. Latgales kultūras darba entuziasti (Līdz 1944. gadam). Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 1995, 322. lpp.).
1936: Ancāna dzeja tiek uzņemta pamatskolu latviešu valodas kursu programmā.
1936: Jānis Norvilis komponē dziesmu "Aglona" ar Ancāna tekstu.
1938: presē ziņa, ka Aleksandrs Ancāns sarakstījis un sagatavojis izdošanai romānu "Magda" par zemnieku brīvlaišanu Latgalē, tēlojot kādas sievietes Magdas dzīvi (Rīts, 1938, 15. decembris). Romāns nav izdots.
1940: Alberta Sprūdža sastādītajā prozas antoloģijā "Latgale stāsta" iekļauts Aleksandra Ancāna pastāsts "Vakara vēsma Klaucānos".
1942: februārī ziņa presē, ka Aleksandrs Ancāns sagatavojis dzejoļu krājumu "Atkusnis" (Daugavas Vēstnesis. Māksla – Literatūra – Zinātne, 1942, 22. februāris). Krājums nav izdots.

Aleksandra Ancāna dzejoļu krājumi1936: Ezerzemes šalkas
1939: Zeme un sirds

Aleksandra Ancāna dzejas raksturojums"Aleksandrs Ancāns, tāpat kā Augusts Smagars bija stiprā tālaika modernās dzejas ietekmē, bet atšķirīga bija viņa aizrautīgā pievērstība laukiem un 30. gadu otrajai pusei raksturīgais t. s. dzimtenes dzejas patoss. [..]
Viņa dzeja vairāk ir domu nekā jūtu dzeja. Gleznainība vairāk pakļauta intelektam; viņš ar to rīkojas, lai izteiktu atziņas. Subjektīvais pārdzīvojums aiziet otrā plānā. Dzimtās dabas apdziedājumiem samērā izkoptā izteiksmē netrūkst savas pievilcības, piemēram, dzejoļos "Ežezers", "Aglonā", "Sestdienas vakars Ezerzemē" u. c."

Valeinis, Vitolds. Latgaliešu lirikas vēsture. Rīga: Jumava, 1998, 78. lpp.

Par dzejoļu krājumu "Ezerzemes šalkas" (1936)
"Aleksandrs Ancāns savā grāmatā “Ezerzemes šalkas” parāda daudz sirsnības, kas izpaužas gan patriotiskos motīvos, gan maigā mīlestības lirikā un dzimtenes dabas apdziedājumos. Visi tie gan ir iesācēja darbi un uz lielu gatavību pretendēt nevar. Patīkami, ka autors pats to apzinās, un tādēļ viņa grāmatā nejūtam ne drusku no tās bravūras un pārspīlētās pašapziņas, ar kādu mūsdienu jaunie dzejnieki nereti iesāk savas gaitas. Ancāns mīl izteikties ļoti vienkārši. Hiperbolu viņš nelieto pat kā stilizācijas līdzekli. Tāda vienkāršība, bez šaubām, ir laba lieta, ja vien tā sevī prot ietvert arī zināmu patstāvību, oriģinalitāti. Pēdējā gan jauniem dzejniekiem parasti visgrūtāk sasniedzama. Nekāds izņēmums šinī ziņā nav arī Ancāns. Ka viņam padodas dažs vienkāršs un daiļskanīgs pants, to redzam kaut vai šādā piemērā: “Ilgu kvēlē sadeg sirdis, Aiztek gadi laimes alkās, Tikai dvēsles tuvas, skaidras Mūžam klausās mīlas šalkās” (39. lpp.)
Tikai uzmanīgāk ieskatoties, te tomēr pamanām jau kaut ko no dzejdaru “dzelzs inventāra”: ilgu kvēle, laimes alkas, siržu degšana – visi tie ir jau diezgan nolietoti dzejas atribūti. Tamlīdzīgi izteicieni nesaudzīgi apdraud stila svaigumu, oriģinalitāti. Un ar tiem Ancānam būs vēl lieli kari jāved. Katrā ziņā tipisku izteiksmes klišeju viņa grāmatā vēl stipri daudz, piemēram: sapņu plīvurs, aizmirstības plīvurs, zilās tāles, as’ru kauss, krēslas auti, laimes zvaigzne, nakts sudrabs, saules glāsti, gaismas šķēpi, zeltsapnītis u. c. Gadās arī tādi arhaiski tropi kā laimības zieds. Un tad šie dažādie “stari", kas kalpo galvenā kārtā atskaņām: atmodas stars, dievišķības stars, mīlas stars, dailes stars, (saules) gaišais stars! Arī valodas gramatiskā puse prasa vēl vietām stingrāku korektūru."

Kadilis, Jānis. Latgale smaida. Daugava, 1936, Nr. 10.

Par dzejoļu krājumu "Zeme un sirds" (1939)"Ar šū krōjumu Ancāns īsaryndoja radzamokūs latvīšu literātu saimē un īgyva atzeita dzejnīka vōrdu. [..] Krājumā sakūpotī dzejūli īdaleiti četros grupōs, kuru saturu roksturoj atteiceigs moto: 1) jaunajam laikmetam un tautas vīneibai, 2) dzymtajai zemei. 3) dzejnīku sapnim un ilgom un 4) jaunotnei veļteiti dzejūli. Vyspyms dzejnīks apdzīd Latgolas atmūdu. Latgolā, kas godu simtenim ir tykuse vordzynota nu svešom varom un turāta goreigā tymsā, tagad ir mūdusēs jaunai lelai dzeivei, nokūtnes dzeivei vīnotā latvīšu saimē [..]. Nōkūtnes dzeive jāceļ, jāveidoj lēlim dorbim, dziļā ticeibā un kūpejim spākim. Bet dorbus, palīkušās dorbus, kas vess tautu laimē, var veikt tikai tad, jo sirdī ir prīks strōdōt. Jōceļ augšā tautas gūds, jōmūdynoj zemes spāks, lai varātu augt dižai, spūžai nōkūtnei, apgorōtai ar dziļu tāvzemes mīlesteibu un pīnākuma apziņu. Dzejnīks aicynoj atsagrīzt latvīšu saimē arī tūs, kas kaidreiz aizgājuši nu tautas, pagrīzuši tai mugoru, jo nōkūtnes ceļšonai vajadzeigi spāki un teik saukti visi, kam kryutīs pukst latvīša sirds, jōatdzvmst senajam latvīšu lepnumam (dzej. "Atsagrīzušim"). [..]
Pēc muna atzynuma "Zeme un sirds" ir vīna nu skaistākom dovonom, kaidu vīn varēja mums pasnēgt dzejnīks, kurā ari mes varam atrast kaut kū dēļ sovas sirds un dvēseles. Breivi un vīgli plyustūšā ritmā dzejnīks ir ītvēris skaistu un bogāteigu saturu: nu kotra panta dvēš pretim latgaliskā sirsneiba un laseitāju apjam kai maiga pavasara vāsma. Patriotiskās dzejūlūs izmonams zynoms patetiskums, kas vītom pārīt svineigā episkā plyudumā ("Tautas gaviles", "Tālumnīka atsazeišona", "Sveicīns Zemgalei")."

Strods, Vladislavs. "Zeme un sirds". Aleksandra Ancāna dzejas. Zīdūnis, 1939, Nr. 5.

author

Al. An., Alāns, Austrums, Homo, Strauts, Vilnis.

–1932
Rēzeknes Valsts Pedagoģiskais institūts
Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne
Beidzis Rēzeknes Valsts skolotāju institūtu.

studējisstudē konservatorijā193?g.

06.1933–1935
Žurnāls "Zīdūnis" (1921–1940)
Rēzekne

09.1935–1937
Laikraksts "Latgolas Vōrds"

06.1937–1940
Rīgas pilsētas amata mācekļu nams
Hospitāļu iela 1, Rīga
Pārzinis

1938–1940
Žurnāls "Zīdūnis" (1921–1940)
Rēzekne

1942–1944
Kara ziņotājs jeb frontes žurnālists

02.1944–09.1944
Laikraksts "Daugavas Vēstnesis" (1941–1944)
Rīga
Atbildīgais redaktors

10.1936
Roma
Trīs nedēļas pavada Itālijā (Roma, Dženova, Neapole, Kapri), piedalās Vispasaules katoļu žurnālistu kongresā.“Kad biju Romas kafejnīcās pārliecinājies, ka Itālijā dāmas nēsā lapsas, tāpat kā pie mums, bet nagus nekrāso, un valkā kurpes ar četrstūrainiem papēžiem, tad, protams, braucu aplūkot Neapoli un Kapri salu. Pastaigājies pa Neapoles ielām, kuras ar tīrību gan lepoties nevar, par 40 lirām aizbraucu līdz Zilai alai, un viļņu apšļākts, gulēdams ar citiem tūristiem laiviņas dibenā, nobraucu arī alā, kas ir tikpat dzidri zila, kā viss ūdens Itālijā, vienalga, vai saule spīd, vai laiks apmācies. Uzkāpu arī Anakapri, kas atrodas 700 m virs jūras līmeņa, ar slaveno San-Mikelu, aklā Zmidra gaišo pili, aplūkodams Aksela Muntes aprakstīto sieviņu un pasta iznēsātāju, kura tur divreiz nedēļā iet augša un lejā. San-Mikelas kapelā redzēju garīgas un laicīgas gleznas, kas jau trīsdesmit gadus stāvot tā, kā Akselis Munte viņas salicis, kaut gan viņš pats tur sen neesot bijis. Augstu virs baltās marmora pils jumta sveicināja Ēģiptes sfinga, un temperamentīga itāliete vāciski runādama, izvadāja pa Kapri muzeju, kā patiesībā sauc šo celtni, kur sakopotas gan turpat, gan San-Mikelas dārzā izraktas, gan no visām pasaules malām atvestas senlietas. Muntes pils nemaz nav tik romantiska, kā to var domāt viņa grāmatu lasot, un tikai vienā telpā pašā augšā ir stikla griesti, kas ar savām marmora sienām un grīdu, uz kuras nolikts Tibērija laika sarkofags, atgādina gaismas svētnīcu. Tomēr Itālijā katrs zēns prasa svešniekam: “Vai jūs negribat redzēt San-Mikelu?” Par pāris lirām viņš gatavs tūristu tur pavadīt."K. [Klīdzējs, Jānis.] Latgales dzejnieks Akseļa Muntes pilī. Rīts, 1936, 20. oktobris.

21.09.1944
Rīga
Izvadīts no Rīgas Sāpju dievmātes baznīcas