Par pedagogu un mācītāju Albertu Vītolu
"[..] mums, cesvainiešiem, viņš bija mīļš ne tikai kā mācītājs, bet arī
kā mūsu ģimnāzijas dibinātājs, tās pirmais direktors un daudzu garīgais
tēvs. [..] Vītols bija pirmais ģimnāzijas direktors un kopš 1921. gada 13.
februāra Cesvaines draudzes mācītājs, darot šo darbu līdz pat 1964. gada
Lieldienām, kad komunistu iestādes baznīcu draudzei atņem. Dažus mēnešus līdz
savai slimībai un nāvei Vītols sprediķo Lazdonas baznīcā. [..]
Cesvaines ģimnāzija un baznīca ir tā vide, kur dzīvoja un darbojās
Alberts Vītols. Liela bija viņa ietekme šai novadā, bet pāri tam viņš atstājis
pēdas arī visā latviešu reliģiskajā dzīvē. Viņa vārds ir mūsu Dziesmu grāmatas
autoru sarakstā. Viņš sastādījis reliģisku dzeju antoloģiju “Pie svētavota” un
sakārtojis līdzīga rakstura prozas darbus krājumā “Dieva kalnā”. Divas
brīnišķīgas grāmatas. Vītols darbojās arī periodikā, rakstīdams “Izglītības
Ministrijas Mēnešrakstā”, “Latvju Žurnālā” u. c. Tuvs viņam bija rakstnieks A. Saulietis
[..].
To dziļo ietekmi, ko viņš atstājis savos skolniekos un draudzē, grūti
pat pateikt vārdos un aprakstīt. Reliģijas mācība Latvijas skolās nebija
obligāta, bet Vītola stundās klāt bija visi, pat pareizticīgie un katoļi. Un,
ja man šobrīd daudz kā pietrūkst, kas bija dzimtenē, tad bieži atceros Vītola
stundu piezīmes. Viņš mums diktēja īsu tekstu, ko pēc tam plaši komentēja. Tas
bija moderns mācītājs ar izcilām filozofiskām zināšanām, kas mums stāstīja par
svēto Francisku un Augustīnu vai arī runāja par reliģijas un ētikas pamatiem.
Un es nekad nevaru aizmirst viņa dziļos un reizē vienkāršos sprediķus Cesvaines
baznīcā un kapos."
Āboliņš, Jānis. Daži piemiņas vārdi, Cesvaines ģimnāzijas dibinātājam
Albertam Vītolam aizsaulē aizejot. Akadēmiskā
Dzīve, 1966, Nr. 9.