"Viņam ir dzīvoklis Rīgā un tālrunis mājā, bet tikai retam izdodas viņu sastapt. Viņš ir Mākslas akadēmijā, spiestuvē, redakcijā, kafejnīcā, gleznu izstādē, muzejā, teātrī, operā... gandrīz visur. Viņš iet, steidzas, runā, kārto, dara un arī padara. Viņš pastāvīgi smaida un bieži pat smejas, liekas – viņš saņem dzīvesprieka papilddevas, bet vai viņš tiešām vienmēr ar visu tik apmierināts? Nē! Pēkšņi viņš var iedegties svētās dusmās, un tad skan: "Navā, navā, ka es jums saku, tā navā!" Par ko viņš strīdas? Par lielo politiku, karu, prātniecības jautājumiem, saimniecības lietām? Nē! Strīds var būt tikai par latviešu mākslu, jo šis vīrs ir mākslinieks Alberts Prande [..]."
K. K. Darbs mākslai un rakstniecībai. Laikmets. Nr. 26 (25.06.1943)
"Alberts Prande visu savu mūžu bijis īsts "self-mademan", – vīrs, kas pats savu laimi kaļ. Atceros viņu kā jaunu zēnu Rīgā: basām kājām, pindzeles un krāsu kaste padusē, pusmārciņa maizes kabatā, tā viņš soļo pa Aleksandra bulvāru uz Ķīšezeru "skicēt".
Toreiz Prande kopā ar dažiem citiem jaunajiem mācekļiem palīdzēja "Jaunā Teātra" dekoratoram, māksliniekam Kugam, pie dekorāciju darbiem. Šie darbi iesākas ar grīdas mazgāšanu darbnīcas telpās. Tas bija, laikam, 1910. gadā. Šī paša gada rudenī Prande savelk ciešāki siksnas un dodas uz Pēterpili mākslas studiju nolūkā un iestājas "Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības skolā". Saprotams, ne tik viegli bija arī Pēterpilī; šinī ziņā Prande dalījās ar mūsu jauno mākslinieku plejādas parasto likteni – klejoja pa Krievijas pilsētām, meklējot līdzekļus un panesamākus dzīves apstākļus.
Pēckara gados satiku Albertu Prandi atkal Rīgā. Viens pēc otra atgriezās uz Latviju jaunie mākslinieki, tie klejoja pa Rīgas ielām un meklēja izdevību pielietot savu mākslu, lai kaut ne cik nodrošinātu eksistenci. Latvijas tapšanas pirmos gados nebija īstais brīdis atrast noņēmējus mākslas ražojumiem. Vispirms, protams, vajadzēja publiku iepazīstināt ar mākslinieku darbiem. Prande iekārtoja "Mākslas salonu", sarīkoja jauno mākslinieku darbu izstādes, kurās mūsu sabiedrība varēja iepazīties ar šo mākslinieku sasniegumiem. Šinīs izstādēs redzējām arī Prandes grafiskos darbus – peizažus un dažas krāsu etīdes.
Prande ar saviem darbiem ieņem sevišķu vietu jauno mākslinieku starpā: viņš neseko moderniem virzieniem; kubisms, ekspresionisms viņu nevaldzina. Klusa meditācija vecmeistaru garā dveš no viņa dabas skatiem."
Rihards Valdess. Alberts Prande. Ilustrēts Žurnāls, Nr.48 (30.11.1923)
"Sukubu apmeklēja arī citi gleznotāji, kam citas atziņas un tieksmes mākslā. Pat jauno nonievātais Jānis Jaunsudrabiņš tur, kaut reti, ienāca; atceros, reiz viņš man Sukubā izmaksāja pusdienas. Biežāk bija redzams apaļīgais, omulīgais, baltgalvanais Alberts Prande, praktiski acīgs, cilvēks ar organizatora talantu."
Pēteris Ērmanis. Sejas un sapņi. Daugava, 1955, 162. lpp.
"[..] Nikolajs patvērās galvenās ejas priekštelpā, kur uz kāpnēm pulcējās apmeklētāji, dāmas un kungi, ierēdņi un strādnieki, studenti un brīvbiļetnieki, lai uzsmēķētu un sarunātos, un pa durvju stiklu vērās gaitenī, kur, soļus uz sarkanā paklāja apdomīgi likdami, pāris aiz pāra aizslīdēja izrādes viesi. Dažus viņš pazina. Tur bija Viktors Eglītis ar platu un augstu pieri un pa ģimnāzistam katrā pusē, kuru roks viņš bija aptvēris un turēja pie savām krūtīm, it kā vaļā laist negribēdams. Druknais, omulīgais, mazliet ciniskais Alberts Prande no Atpūtas, kura varā bija padarīt kādu mākslinieku vismaz pazīstamu, ja ne slavenu, – ar vienu vienīgu pieņemtu vāka zīmējumu."
Pāvils Klāns. Sirilundas atgriešanās. Latvija, Nr. 2., 09.01.1954.
"[..] Tad sapnis pārcēla atkal bijušo laiku Rīgā, Krišjāņa Barona ielas stūrī. Kur bija tā saucamā Leta – Latvijas telegrāfa aģentūra. Pašlaik uz ielas iznāca neliela auguma apaļš vīrs, tādiem pat baltiem matiem kā Freināts, portfeli padusē. Gaita enerģiska, likās, ik solis, ko viņš sper, var būt tikai mērķtiecīgs. Mani ieraudzījis, viņš smaidīja pār visu seju, uzsauca: "Bonjour!" Tas bija Alberts Prande, gleznotājs, Ilustrētā Žurnāla un ievērojamas grāmatas "Latvju rakstniecība portrejās" redaktors, allaž darbīgs, gatavs kaut ko kārtot un rīkot; kāds mans draugs par viņu teica: "Jā, Prande, tam ir īstas redaktora aknas." Sapnis mani bija aizvedis Rīgā tā ap 1926. gadu. Sapnī atdzīvojās atmiņa par lielo Prandes rediģēto grāmatu, kurai es gādāju daļu teksta, gausi rakstīdams. Pats Prande ar lielu veiksmi un prasmi savāca milzum daudz ilustratīvā materiāla; viņam bija nevien redaktora, bet arī vācēja, arhivāra, "aknas"."
Pēteris Ērmanis. Sapnis par aizgājējiem. Laika Mēnešraksts, Nr. 8., 20.08.1958
"Noslēpumainākā nacistu okupācijas gadu mākslas dzīves persona, kas tās norisēm sekoja visregulārāk, bija Andis Bajārs. Diezgan droši var apgalvot, ka tas bija pseidonīms, jo ne pirms, ne pēc Otrā pasaules kara šāds autors latviešu mākslas literatūrā nav parādījies. Ar Anda Bajāra pilnu vārdu vai ar parakstiem A. B., retāk Andis B., no 1942. gada augusta līdz pat 1944. gada septembrim žurnālā "Laikmets" publicēts vairāk nekā 60 rakstu par tikpat kā visām Rīgā šai laikā sarīkotām izstādēm. Mākslas zinātniece Aina Brasliņa izteikusi hipotēzi, ka Andis Bajārs varētu būt gleznotāja un mākslas zinātnieka Alberta Prandes pseidonīms. [..] Plaši ilustrētās Anda Bajāra publikācijas "Laikmetā" lielākoties bija apraksti par māksliniekiem un viņu darbu izstādēm, daži raksti – veltījumi māksliniekiem jubileju reizēs."
Jānis Kalnačs. Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā, 1941–1945. Rīga: Neputns, 2005, 136. lpp.