Par krājumu "Simultānspēle. Dūmi""Pirmo gribas minēt Aivaru Tarvidu, kura pirmā grāmata, vairākus gadus vērtēta un pārvērtēta, slavēta un apšaubīta, beidzot ir tipogrāfijā, bet tās iespiešana, kā nereti vēl notiek, – atkal kavējas. Krājums (pirmajai grāmatai neparasti apjomīgs), ko veido divi garstāsti – "Simultānspēle" un "Dūmi", apliecina autora romānista dotības: vērīgu, skaidru skatienu uz dzīvi, drosmi neatkāpties no iecerētā, spēju radīt sarežģītus, pretrunīgus raksturus izvērsti tēlotā, sociāli skaudri akcentētā vidē."
Jugāne, Vija (1986). Ar rūpi par pirmo grāmatu. Padomju Jaunatne, nr. 209, 31.10.
Par romānu "Robežpārkāpējs""No šogad publicētajiem romāniem mūsdienu klātbūtne visspēcīgāk jūtama tieši Aivara Tarvida "Robežpārkāpējā". Mūsdienīgi aktuālās tematikas apguve un postmodernismam radniecīgā romāna poētika nodrošinājusi "Robežpārkāpējam" popularitāti jaunatnē, bet profesionālajiem lasītājiem sagādājusi grūtības pārvarēt romāna viennozīmīgi reālistisku interpretāciju un skārusi vājākā vietā potenciālo lasītāju ar hipertrofētu tikumisko apziņu."
Cimdiņa, Ausma (1992). Iztikas minimums bez dienišķās maizes. Čaklā, Inta (red.). Kritikas gadagrāmata. Rīga: Liesma, 38. lpp.
"Tomēr savā ziņā "Robežpārkāpējs" ir pirmreizīgs darbs. Tajā, liekas, pat vienīgo reizi mūslaiku literatūrā parādīta valodas pastāvēšanas reālā situācija. Sociālisms radīja savdabīgu ideoloģizētu žargonu, kas sastāvēja no lozungu fragmentiem, oficiozās runas klišejām, neskaitāmiem rusicismiem, avīžu virsrakstiem u. c. Izveidojās biezs starptekstu slānis – valodiskais režģis, caur kuru cilvēks redzēja īstenību. Turklāt tas pastāvēja divos līmeņos: oficiālajā, kad tas cēlā nopietnībā nepārtraukti reproducēja pats sevi, un profānajā, kad to lietoja pārsvarā visai ironiski. Šajā īpatnējā žargonā ir sarakstīts "Robežpārkāpējs", kas faktiski sasummēja un noslēdza astoņdesmito gadu "jaunās prozas" vilni. Pēc "Robežpārkāpēja" Tarvids pārkvalificējās par žurnālistu un prozu vairs nav publicējis. Un atkal jāpiebilst diemžēl, jo Tarvida radītā "niša" prozas celtnē joprojām ir tukša."
Berelis, Guntis (1999). Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 298. lpp.