Par garstāstu "Balodis lietus laikā" (Liesma, 1987)"Apsveicama liekas pievēršanās mūsu prozā pēdējā laikā novārtā pamestajai studentu dzīvei (..). A. Vālodze tiecas aplūkot šo tēmu no laikabiedra viedok|a, dot precīzu, no iekšpuses tvertu vides aprakstu. Neapšaubāmi jūtamas kā priekšzināšanas rakstniecības jomā, tā dramaturģiskā piegarša kompozīcijas iecerē, kas vedina piesaukt slaveno sentenci "Ir milzu teātris šī pasaule". Stāsta 29 ainas ar epilogu sadalītas gandrīz pēc klasiskiem drāmas principiem: viegla ekspozīcija pirmajā "Nenopietnajā" daļā, trīs cēlieni dažādu peripetiju otrajā — "Untumainajā" — daļā un visu varoņu darbības rezumējums noslēdzošajā "Nopietnajā". lecere atzīstama, taču autores vēlme viena stāsta apjomā iepazīstināt mūs ar krietnam romānam pietiekošu personāžu daudzumu tā, lai tie k]ūtu tuvi, iemī|oti, sevi neattaisno. (..) Pirmais iespaids pēc grāmatas izlasīšanas bija sajūta, ka Aija Vālodze, rūpīgi nomizojusi sārtu, veselīgu ābolu, aiz pārskatīšanās ceļ mums priekšā nevis sulīgo mīkstumu, bet mizu — gan glītos lokos izvijušos, tomēr pasausu un pasīkstu."
Boldāne, Renāte. Kā samirkst spārni sapņu dūjām? Karogs, Nr. 4, 01.04.1988.
"Stāstā ir vērtīgā spēja asi redzēt un trāpīgi, patiesi notēlot, fiksēt atsevišķa cilvēka vai veselas grupas domāšanas, izturēšanās stilu, veidot ticamus dialogus. Bet tas arī viss. Pietrūcis mērķtiecības sacementēt šīs kolorītās ainiņas vienotā celtnē. Atsevišķās tēlu līnijas saskaras, papildina cita citu, bet nekur neaizved. Darbs izplūst plaknē, sazarojas lineāri, bet tam pietrūkst jēgpilna dziļuma un perspektīvas."
Treimane, Inese. No kritiķa dienasgrāmatas. Jūnijs. Literatūra un Māksla, 26.06.1986.
Par stāstu krājumu "Sveiks, mans maziņais" (Liesma, 1992)"Aija Vālodze raksta reālpsiholoģiskā manierē [..]. Savulaik ierindota t.s. jaunā viļņa autoru saimē, kaut kur vidū starp "E. Rubenes un R. Kalpiņas šokējošo atvērtību un G. Repšes noslēpumaino burvību" (I. Vāverniece), A.Vālodze ir pirmā no jaunā viļņa prozaistiem, kurai izdevies tikt pie otrās stāstu grāmatas. Tajā apkopoti septiņi darbi – gan "baloža" laikos sarakstītie un publicētie stāsti, gan arī pāris jaunāku darbu. Stāstu sižeta mezglus veido "mazo cilvēku", galvenokārt jauniešu, tātad "mazo jauno cilvēku" neveiksmīgie mēģinājumi rast sapratni un tuvību apkārtējos. A. Vālodzes darbu poētika nav virzīta uz pēkšņu atklāsmes mirkļu, pavērsiena punktu akcentējumu. [..] autores uzmanības lokā ir pelēkā ikdiena, bezcerīgu skumju, dažkārt arī ironiska smaida vērta. Parādīt, ka aiz ārējās pelēcības slēpjas cita, vārdos neizstāstāma īstenība, ir sarežģīts uzdevums. A. Vālodzes stāstos interesanti šķiet fragmenti, kuros sastatīts nepastarpināts, tiešs ikdienišķo norišu tvērums (materiāls, kas apziņā vēl tikai formējas) un agrāk tapušu, jau izveidojušos pasauļu patiesības [..]. Ja Aijas Vālodzes grāmata nav literārās dzīves notikums, tad tāpēc, ka darbu ir par maz. Tie visi jau lasīti presē, un krājums šķiet kā noietā ceļa rezumējums."
Sekste, Inguna. Kāds vārds par Duktu un reālpsiholoģisko prozu. Literatūra un Māksla, 19.06.1992.