Par dzejoļu krājumu "Līdzsvara robežas" (Rīga: Daugava, 1999)
"Laikā, kad nevar pat iemīlēties, iepriekš nepakonsultējoties ar savu psihoanalītiķi, un virtuālā realitāte sāk izkonkurēt dzīves ikdienu, jaunam autoram atgriezties pie klasiskām tradīcijām ir ne mazāks izaicinājums, kā to pilnbriedā sākt tās lauzt. Agitas Dragunas Līdzsvara robežas krietni atšķiras no viņas vienaudžu lirikas - tajā nav ne tik |oti tradicionāli jaunajiem autoriem pārmestā nihilisma, ne mūsdienu dzīves reāliju atspogu ļojuma. Autore cenšas atgriezties pie mūžīgajām vērtībām, aplūkojot tās caur abstraktu, simbolisku tēlu valodu, tādējādi atsaucot atmiņā pagājušā gadsimta mijas lirikas paraugus.[..] Savā pirmajā grāmatā Agita Dragūna ir apkopojusi četrpadsmit gadu laikā tapušo (sākot no 16 gadu vecuma), un dzejoļu skaits krājumā ir krietni vien pārsniedzis simtu. Diemžēl gadaskaitļus pie dzejoļiem autore nav uzrādījusi, tādēļ ir neiespējami pateikt, kādu prioritāšu vadīta ir tapusi šāda atlase un kā un uz kuru pusi laika gaitā ir mainījies radošais rokraksts, tomēr atsevišķi kritiski aplūkojamie momenti caurvij visu krājumu. Pirmkārt, bieži vien pārforsētā simbolisko tēlu piesaukšana: UGUNS iekrita / stingušā dvēselē / AKMENS kļuva / par VĀRDU. Smagnējie tēli nomāc to vieglumu, ko rada nedaudz smeldzīgā, bet tanī pašā laikā iekšējās harmonijas piepildītā cilvēka pasaule. lespējams, ka visprecīzāko savas liriskās varones portretu autorei ir izdevies ieskicēt dzejolī (atmodas laiks): man dakteris taisīja kardiogrammu / es teicu - man sirdī ir Rīga / viņš smaidīja tikai / un neticēja / kad teicu, ka viņa robainie ķeburi - / tas ir tavs siluets, Rīga / viņš teica, ka man esot / slima sirds // - es baidos par tevi, Rīga. Šoreiz gan šķiet, ka virsraksts dzejolim ir gluži lieks un rodošās asociācijas ar padomju varas agoniju (krājumā ietverta dzeja, sākot no 1986. gada) tikai traucē. Tāpat noteikta gadaskaitļa trūkums nespēj atbildēt uz jautājumu, vai kardiogrammas tēls ir autores pašas fantāzijas auglis vai variācija par Rīgas 800 logo tēmu.
Otrkārt, pārmērīgais marginālisms. Jāteic, ka lielu īpatsvaru krājumā tomēr aizņem literāras skices un acumirklīgu izjūtu fiksējumi. Autore it kā aprobežojas ar poētiskā jēlmateriāla pašpietiekamību. necenšoties to izvērst līdz lasītājam adresētam dzejolim. Vien atsevišķos gadījumos poētiskās īsrindes var pretendēt uz patstāvīgām vienībām.
Ronalds Briedis. Pārkliegt pašai savu balsi.
Literatūra un Māksla Latvijā, Nr.21 (17.11.1999)Par dzejoļu krājumu "Prāts" (Rīga: Daugava, 2004)
Līdz ar A Dragunas oriģināldarbiem krājumā lasāmi arī viņas latviskotie amerikāņu dzejnieka Antonija Makanna, krievu dzejnieku Arsenija Tarkovska, Fjodora Tjutčeva dzejoļi un Omāra Haijama nibajas. Šo darbu izvēle nav nejauša, tie izteiksmīgi liecina pr A.Dragunas aistētisko virzību, viņas dzīves noslēpumu sirreālo redzējumu arī pašas tekstos. Jaunās dzejnieces mīlestības dzejā nevaldāmas jūtu brāzmas izlaužas cauri prāta radītiem žogiem, uzburot trauslu, taču spēcīgu reibumu: "es pīšu pienenes vainagā/un uzpīšu jaunu sauli/tu nāksi pie viņas sauļoties." A Dragunas smalkajiem tekstiem atsaucas grāmatas mākslinieciskais ietērps, ko veidojusi dzejniece pati, arī grāmatas vāku ar reljefi iespiesto koka lapas vai cilvēka plaukstas dzīslu vijumu. A. Dragunas teksti iespiesti brūniem burtiem uz krēmkrāsas papīra. Šāds ārveids rada vēl kādu, ar izjūtām tveramu dzejisku slāni.
Irēna Lagzdiņa. Par atklājumiem un atklāsmēm.
Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", Nr.28 (16.07.2005)