"Kā lai nosauc to nebijušo, kas līdz ar Uldi Bērziņu ienāk latviešu dzejā? Vai, precīzāk, šo nebijušā un bijušā kombināciju?
Pirmkārt, U. Bērziņa dzejā īpaši akcentēta valoda kā suverēna realitāte, kurai ir pakļauta empīriskā – autora biogrāfiskās pieredzes un ikdienas – realitāte. Tādēļ likumsakarīgi, ka U. Bērziņa dzejā latviešu lirikai (resp., 20. gs. 60. gadu nogalē – 80. gados) tobrīd vēl nebijušā intensitātē notiek abstraktu – valodniecībai, eksaktajām zinātnēm un filozofijai piederīgu – jēdzienu izmantošana, kuri kļūst par autora poētiskās sistēmas daļu. [..]
Otrkārt, U. Bērziņa daiļrade ir iezīmīga ar visai latviešu 20. gs. otrās puses dzejai nepierastu laiktelpas amplitūdu. Laiks hronoloģiski ietver gan mezozoju, gan "ļaužu nākotni", ilgstamības ziņā – gan sekundi, gan mūžību. Telpisko mērogu amplitūda plešas no skudras līdz Visumam. Turklāt šim atvēzienam līdzi nāk neordinārs, ideoloģijām (pagājušā gadsimta 60.–80. gados – komunisma ideoloģijai) nepakļauts skatījums uz Latvijas vēsturi (tai skaitā arī uz tolaik "aizliegtajām tēmām") "lielā laika"/mūžības kontekstā. Kosmiskuma un "nākotnības" aspektā U. Bērziņa dzejā ir rodami saskares punkti ar Raini, bet realitātes detalizācijas pakāpē un episkajā atvēzienā – ar Aleksandru Čaku (poētikā izmantojot arī cildenā un piezemētā līdzāspastāvēšanu). Treškārt, U. Bērziņa dzejā ir iedzīvināta daudzveidīga laiku polifonija – objektīvais cikliskais un lineārais laiks visdažādākajās to izpausmēs (diennakts cikls, gadskārtu cikls, "Dieva rats", sekundes – gadu tūkstoši) savijas ar subjektīvo/sapņa/radīšanas/dzejoļa laiku, kas viņa dzejā ir pats svarīgākais laiks, jo, pateicoties tieši tam, iespējama visu pārējo laiku sastapšanās un mijiedarbe un – kas īpaši svarīgi – iespējama arī dzejas subjekta ietekme uz šiem laika režīmiem. [..]"
Rižijs, Marians. Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika. Rīga: LU LFMI, 2011, 7. lpp.
"U. Bērziņa dzeja patiesi atgādina tekstu – audumu, blīvu, jēgām un asociācijām piesātinātu. (..); īstenībā viņu tikpat kā nav iespējams citēt, jo no U. Bērziņa dzejas konteksta izolēts teksta fragments ne tikai maina jēgu, bet faktiski zaudē visu. Tāpēc katrs šī autora dzejolis ir jāapskata kā viengabalains audums, kurš savukārt ir mazs gigantiskā teksta auduma fragments, kuru autors nemitīgi raksta, ar katru dzejoli pievienodams tam vēl vienu gabaliņu; tādējādi, aprakstot konkrētu U. Bērziņa darbu, var runāt par "audumu audumā", pēc analoģijas ar "romānu romānā"."
Berelis, Guntis. Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 257. lpp.
"Ulža Bērziņa vārdā nosauktais kontinents. Pārspīlējums? Nebūt ne – kā citādi lai nodēvē Ulža Bērziņa apmēram pusgadsimta laikā sadarīto. Ar ierasto bibliogrāfiju vai darbu uzskaitījumu šai gadījumā nav iespējams izlīdzēties, runa ir par ko plašāku – kultūrslāņiem vai kontinentiem. Rodas iespaids, ka Uldis Bērziņš visu mūžu raksta vienu gigantisku tekstu, ar katru jauntapušo dzejoli pievienodams tam klāt vēl kādu fragmentu, kas atkarots klusumam. Saskaroties ar Ulža Bērziņa dzeju un atdzeju, nudien parādās sajūta, ka, strādājot ar valodu, viņš rada vai vismaz pārkārto pasauli. Uldim Bērziņam vārds nav tikai skaņa vai komunikācijas līdzeklis, ko lieto, lai cilvēki cits citu saprastu. Vārds ir bezmaz maģiska darbība, kas spēj satricināt un transformēt pasauli. Gan ar vienu, toties ārkārtīgi svarīgu noteikumu. Proti, savulaik Bērziņš izteicās, ka rakstīt – tas ir "izelpot vārdu". Vārdam ir jābūt izelpotam, izlaistam caur dieszina kādiem apziņas un aizapziņas gaņģiem, lai tas patiesi spētu pārtapināt pasauli. Turklāt visus šos gadu desmitus Uldis Bērziņš apbrīnojamā stūrgalvībā sien kopā laikmetus un kultūras. Pateicoties viņa poliglota spējām, nu ir latviskotas daudzas pasaules kultūras fundamentālās vērtības, ieskaitot "Eddas dziesmas", atsevišķas Vecās derības grāmatas, Korānu, "Teiku par Igora karagaitu" u. c. Tāpat ir atdzejoti arī daudzu mūslaiku autoru teksti. Ulža Bērziņa latviskojumi ir tik smalki un pārdomāti, ka tie uzskatāmi nevis par pārcēlumiem no svešas valodas/ kultūras, bet gan par svešā pārtapināšanu par savējo. Šādā skatījumā Ulža Bērziņa atdzeja nesaraujami saistīta ar viņa dzeju. Ulža Bērziņa vārds ar latviešu literatūru saistīts aptuveni pusgadsimtu. Taču viņa dzeja un atdzeja ietilpina ar gadu un kilometru tūkstošiem attālinātu kultūru pieredzi."
Berelis, Guntis. Laligaba.lv
"Ulda Bērziņa daiļradi raksturo trīs šķautnes – dzeja, atdzeja un mīlestība pret bagātu, krāšņu un koptu latviešu valodu. Dzejā Uldis Bērziņš jau kopš pirmā krājuma "Piemineklis kazai" (1980) visu savu radošo mūžu ir bijis mazliet disidents, meklējis un atradis novatorus akcentus, tēlus un metaforas, vienmēr uzsverot kopīgo tautu un cilvēces kultūrtelpu, baltiem būtisko. Autora dzeja ir piepildīta laiktelpas pārlaicīgiem akcentiem. Latviešu lasītājs var būt laimīgs, jo tieši Uldis Bērziņš ir parūpējies, precīzāk – nodrošinājis pasaules literatūras stūrakmeņu un pērļu pieejamību latviešu valodā, un, lasot dzejnieka atdzejojumus, vienmēr pavadījusi sajūta, kas līdzīga katarsei, jo Uldis Bērziņš mums paralēli pasaules literatūras unikalitātei licis noticēt latviešu valodas grodumam, skanīgumam un īpašam valdzinājumam, un tam, ka nevajag ticēt daudzreiz izskanējušam pieņēmumam par latviešu valodas izteiksmes nabadzību. Ulda Bērziņa devums latviešu valodas un dzejas formas bagātināšanā ir unikāls. Īpaši atdzejā dzejnieka radītie jaunvārdi, no zemdzīlēm izceltie vecvārdi, dialektismi ir Vērtība, kas ierakstāma latviešu valodā un literatūrā zelta burtiem."
Ratniece, Sandra. Laligaba.lv