Rīgas sv. Jāņa draudze

Baznīcas pirmsākumi saistīti ar Alberta pils kapelu, 13. gadsimta sākumu. 1234. gadā pils kapela iesvētīta par sv. Jāņa baznīcu. Baznīca uzcelta starp 1234. un 1297. gadu, saimnieko dominikāņu ordenis, pakāpeniski ēku paplašina. Dominikāņi tiek padzīti reformācijas laikā 1523. gada 2. aprīlī. 1582. gada martā Polijas karalis nodod Jāņa baznīcu latviešiem. Pirmais dievkalpojums apvienotajai latviešu ev.-lut. draudzei notiek 1582. gada 29. septembrī.

18. gadsimta sākumā baznīca kara darbības dēļ tiek izpostīta, tomēr 1711. gadā tajā notiek dievkalpojumi, lielie postījumi likvidēti 1724. gadā. 1717. gada pavasarī Rīgā ierodas cars Pēteris I un Katrīna I, Lieldienās abi piedalās svinīgajā amatu gājienā uz dievkalpojumu sv. Jāņa baznīcā.

XVIII gadsimts ir pats smagākais un tumšākais laikmets latviešu tautas vēsturē, kad vāciešu naids pret latviešiem ir sevišķi liels. To spilgti apstiprina notikums ar seno Nariņu dzimtu, kas daudz darījusi latviešu labā. 1582. gadā, latviešu draudzei ienākot Sv. Jāņa baznīcā, Nariņi iepretim kancelei uzbūvē speciālas luktas zvejniekiem, ko tā arī dēvē par zvejnieku jeb Nariņu luktām. Pēc Nariņa nāves luktas ar baznīcas vāciskās administrācijas 1758. gada 28. janvāra rīkojumu nākošajā gadā novāc un pārvieto uz mazāk redzamu vietu virs dienvidaustrumu sienas sānu durvīm. Līdzīga ir vāciešu attieksme pret Dānielu Šteinhaueru, kurš pirmais no latviešiem uzdrošinās ierasties rātes sēdē un pieprasīt, lai viņu uzņem namnieku kārtā. Lai gan Dāniels ir kristīts Sv. Jāņa baznīcā, pēc nāves viņam tur vieta neatrodas, un rāte pat neļauj viņu apzvanīt pilsētas, t.i., Sv. Jāņa, baznīcā.

Pēc: http://www.janabaznica.lv/vesture [sk. 12.11.2020.]