Andrejs Upīts Memorial Museum
Vēsture
1911. gadā nams tika celts pēc arhitekta Ernesta Poles projekta bankas vajadzībām, bet augšējos stāvos tika izvietoti dzīvokļi.
1951. gadā uz nama ceturto dzīvokli pārcēlās Andrejs Upītis ar ģimeni. Viņš tur dzīvoja līdz nāvei 1970. gadā.
1972. gadā dzīvoklī tika iekārtots Andreja Upīša memoriālais muzejs.
1974. gada 4. decembrī muzejs vēra durvis apmeklētājiem.
2009. gadā muzeju iekļāva Memoriālo muzeju apvienības sastāvā.
Darbība mūsdienās
Muzejā apskatāmas trīs memoriālās telpas – ēdamistaba, viesistaba un darba kabinets. Istabu iekārtojums, dažādie sadzīves priekšmeti, fotogrāfijas, kā arī bibliotēkas grāmatas vēsta par Andreja Upīša personību un darba stilu.
Muzejā regulāri tiek rīkoti sarunu vakari, diskusijas un tikšanās ar tulkotājiem, rakstniekiem un aktieriem. Pieejamas arī dažādas izglītojošas programmas.
Citātu galerija
“Piezīmju grāmatiņa, blociņš uz baltā galdiņa blakus tahtai, rakstāmpiederumi viesistabā uz galda, pavērtās piezīmes liecina, ka Andrejs Upīts strādā. Un vēl rakstnieka tuvākie draugi – 7000 grāmatu un periodisko izdevumu! Ikviena lieta Andreja Upīša memoriālajā dzīvoklī neatlaidīgi it kā atgādina, ka tepat līdzās atskan izcilā latviešu prozaiķa soļi, atsauc atmiņā viņa radošās dzīves mirkļus.”
R. Agre. “Andrejs Upīts strādā…” Rīgas Balss, Nr. 282, 03.12.1974.
“Tautas rakstnieka Andreja Upīša dzīvoklī – namā Ļeņina un Kirova ielas stūrī – viņa dzīves laikā vienmēr valdījusi darba atmosfēra. Te meistars strādājis pie saviem daiļliteratūras sacerējumiem, te tapušas plašās apceres par literatūras teoriju un latviešu literatūras vēsture.
Vēl tagad – nu jau rakstnieka memoriālajā muzejā – jūtama darba elpa ik istabā. Kādā no telpām uz galda manuskripts, citā – ar viņa roku rakstīta vēstule vai rokrakstu mape, jo Andrejs Upīts te strādājis līdz sava dāsnā mūža pēdējam brīdim.
Muzeja apjomīgais darba lauks saistīts ar to, lai saglabātu, izpētītu un nodotu tālāk nākamajām paaudzēm rakstnieka literāro mantojumu.
A. Upīša muzejā saglabātas trīs memoriālas istabas – kabinets, viesistaba, ēdamistaba. Viesistabā notiek literāri sarīkojumi. Te laikabiedri stāsta atmiņas par lielo rakstnieku, aktieri lasa ievērojamā vārda meistara darbus.
No visām telpām ienācējam pretim raugās grāmatas – lielākā šīs mājas bagātība. Te ir gan paša A. Upīša plašās epopejas – “Zaļā zeme”, “Plaisa mākoņos”, Robežnieku triloģija, noveles, drāmas, literārkritiski raksti, latviešu literatūras vēstures sējumi utt. Līdzās rakstnieka tulkojumi, kā arī tie Andreja Upīša sacerējumi, kas lasāmi vairāk nekā 20 pasaules valodās.”
R. Krūmiņa. A. Upīša memoriālajā muzejā. Rīgas Balss, Nr. 29, 05.02.1976.
“Pašā Rīgas centrā, Ļeņina un Kirova ielas stūri, dzeltenā piecstāvu nama trešā stāva logā agrā rīta stundā bieži varēja redzēt gaismu. Tā dega Andreja Upīša kabinetā – piecos no rīta sākās rakstnieka darba diena. Līdzenas rindas atstādams, pa papīru slīdēja spalvaskāts. Pa rokai grāmatas. Pārdomu mirkļos skatiens kavējās pie fotogrāfijām. To rakstnieka paša gatavotos ietvaros gadu gaitā sakrājies krietni daudz. Uz A. Upīti noraudzījās pazīstamu, tuvu cilvēku sejas: te Rūdolfs Egle, Vilis Lācis, Gorkijs, Rainis, sievas fotogrāfija, te fiksēti neaizmirstami mirkļi rakstnieka dzīvē – I latviešu padomju rakstnieku kongress 1941. g., Valsts prēmijas piešķiršana par romānu “Zaļā zeme”.
Mājīgās darbistabas atmosfēra A. Upīti allaž rosināja strādāt, rakstnieks to rūpīgi sargājis, pats uzkopdams savu rakstāmgaldu, neļaudams darba ritmu pārtraukt nejaušiem apciemojumiem, neparedzētām sarunām. Rakstnieka ģimenes ikdienas norises bija pakļautas A. Upīša darbam.
Pusdienās vienmēr stingri noteiktā laikā pie galda savas vietas ieņēma visa saime Rakstnieka mazdēls atceras: “Lai kurā Rīgas malā es būtu, zināju, ka četros jābūt pie pusdiena galda, nokavēt nedrīkstēja!”
Tā šajā dzīvokli bez ārišķīga skaļuma, neatlaidīgā darbā aizritēja A. Upīša dzīve no 1951. gada līdz 1970. gada rudenim, kad rakstnieku aizveda uz slimnīcu. No turienes viņš vairs neatgriezās. Savu 93. dzimšanas dienu A. Upīts nesagaidīja.”
Jānis Garjāns. Andrejam Upītim – 110. Pionieris, Nr. 97-98, 04.12.1987.
“Šis dzīvoklis ir ar savu vēsturi, brīvvalsts laikā te dzīvojis Valsts prezidents Alberts Kviesis, bet pēckaŗa gados – diriģenta Arvīda Jansona ģimene, te bērnību pavadījis šobrīd pasaulslavenais Mariss Jansons. Kādu stāvu augstāk tagad mīt eksprezidents Guntis Ulmanis. Gadu gaitā ir nostiprinājusies doma, ka Upītim (tas ir, viņa dzīvoklim) te jāpaliek. Kad nu beidzot uz Rīgu sāks plūst tūristi no visas Eiropas Savienības, mūsu trumpis būs tieši šis sociālisma paradoksu laiks, kas te saglabāts visā pilnībā. Par laikmetu, kuŗā dzīvoja un strādāja Upīts, liecina arī viņa darba kabinets ar visiem atribūtiem, ar Ļeņina portretiem... Šī nesenā pagātne, kas visapkārt Latvijā jau ir noārdīta un laimīgā kārtā arī aizmirsta, te runā no katra priekšmeta, no katras telpas.”
Inese Kaire sarunā ar Gundegu Saulīti. Andrejs Upīts dzīvo! Laiks, Nr. 6, 08.02.2003.
Informācija