Zemnīcas bērni

Andras Manfeldes piektajā grāmatā „Zemnīcas bērni” stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus. Grāmatas vēstījums savīts no diviem elementiem - zemnīcas bērnu atmiņām un vectēva Kristapa Manfelda foto attēliem. 

""...Dvēsele mīt asinīs". Tādēļ es ticu, ka mana asins matrica spēj iedot kodu. Atslēgu, ar kuru iespējams atslēgt paaudžu durvis, pārvarēt laiktelpu un nokāpt zemnīcas krēslā. Šajā atmiņu tēlojumā vēlos dalīties ar to, ko izvestie, izturēdami Sibīrijas stepē un sniegā, jūt. Mani vecvecāki - Anna, Kristaps un viņu bērni." ( Andra Manfelde)

"Šī grāmata liek uz savas ādas izjust pilnīgi pretējas jūtas - skurbinošu bezspēcību, kas liek klusēt rokām klēpī un sausām lūpām šausmās par dzīves nežēlību. Un tik pat skurbinošu spēku, apzinoties, ka neesi citāds kā grāmatas varoņi - tu arī esi šeit un tagad, dzīvs un dzīvē, un arī tev Dievs piešķīris milzīgo izdevību - cilvēkam būt un saprast. Andra Manfelde stāsta par neiedomājami plāno slānīti, kas cilvēku notur pie dzīvības, krāšņā, poēzijas pārpinā, un vienlaikus - visvienkāršākā latviešu valodā." 
(Inga Ābele)

"Sirsnīgs PalDievs, ka uzticēji izlasīt! Lasījās tik viegli, kaut rakstītajam tiešām ir asiņu, asaru un sviedru dzīvsvars. Esi uzrakstījusi tā, ka tas nenomāc, nesaspiež dvēseli kulakā, bet tiešām uzplaucē cerību, ka Dieva priekšā visi mūsu tautas nekanonizētie mocekļi ir dzīvāki par dzīvajiem!" (Redaktore Mārīte Skudra)