Zilonis okeāns

Publicitātes informācija
Krājumu "Zilonis okeāns" var uzskatīt par spilgtu dzejisko eksperimentu izlasi laika posmā no 2002.–2015. gadam. Lai gan krājuma dzejoļi tapuši ilgākā laika posmā, un autore aizvien izvairījusies no piederības noteiktam žanram, izlase uzrunā kā vienots veselums. Vairākas dzejkopas dažādos gados guvušas gan kritiķu, gan citu dzejnieku atzinību. Piemēram, par krājumā iekļauto ciklu "Saistītnotikumi" (krājumā – "Shematiskā saskarsme") Kārlis Vērdiņš LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdotajā rakstu krājumā "Latviešu literatūra 2000– 2006" rakstījis, ka tas uzskatāms par labāko vizuālās dzejas piemēru latviešu literatūrā. Autore pati ciklu neuzskata par kāda kopuma aprakstošu daļu, viņai tā ir manifestācija pati sevī, t.i., teju katram dzejolim krājumā "Zilonis okeāns" ir savs radošais impulss vai kods un risinājums.Grāmatas redaktors Aivars Eipurs, ievadot krājumu raksta, ka autores dzejas teksti "...nereti tuvi gan franču sirreālistu mehāniskam psihes pierakstam, gan maigākam sirreālismam Ilmara Lābana manierē; ar to saprotu autora refleksiju ne tikai par teksta iespaidu, bet arī mākslinieciskumu. Pie mums vairs nebrīnās par abstrakto glezniecību vai atonālo mūziku, taču nez kādēļ valodas neparastāks lietojums vēl joprojām rada greizsirdību un protestu. Elīnas dzejā es saredzu loģisku bēdu par to, ka pamodies cilvēks nevar turpināt dzīvot kā sapnī – tā viņš nomirs vispārpieņemtajai realitātei."
Radošajā procesā Elīna Bākule-Veira galveno uzmanību vērš uz pietāti pret tekstu.
Viņas "uzstādījums" ir atskaidrot savu redzējumu no visdažādākajiem uzslāņojumiem, kas tad arī var kļūt par radošās uztveres uzlīstu un izplēstu poētisko mājokli vai prieka lauku.
Anda Baklāne par Elīnu Bākuli-Veiru:
"Zilonī okeānā" visvairāk man patīk tas, ka to nav iespējams lasīt, nepalaižot savvaļā prātu. Ir jāļauj domu atlūzām kādu brīdi vienkārši pašūpoties viļņos, lai sajustu, kā saāķējas kāda jauna, paradoksāla ideja un izbaudītu, ka tā veidojas kaut kur sāņus, ārpus parastās domu ražošanas zonas. Tas ir viens no sirreālas komunikācijas jaukajiem priekiem – kad šķiet, ka tūlīt, tūlīt kaut ko sapratīsi, bet jēdziens aizmūk kā kukainis un galvenais objekts nekad nenonāk fokusā. Ja domājam par sirreālisma dzeju, tad pirmā asociācija ir depersonalizēts izteiksmes veids, kur teksta balss nepieder cilvēcisku emociju pārņemtam liriskajam varonim, bet aizprātam, valodai, haosa spēkiem, un dzejas tēls nereti ir grotesks un monumentāls. Bākules-Veiras dzeja nepavisam nav šāda, tā ir ļoti emocionāla, tā biežāk apraksta situācijas nekā būvē interesantas valodas instalācijas, kuru temats ir tikai valoda pati. Šajā dzejā ir daudz gaišuma un pusaudzības, un tā atgādina, ka pastāv māksla kā alternatīva domāšanas forma."


Arvis Kolmanis par Elīnu Bākuli-Veiru:
"Dzeja kā īpatns lakmusa papīrs lasītāja personībai, arī dzīves/mākslas uztverei. Autores debijas krājums liek lasītājam saspringt un drīzāk mēģināt izprast nevis izlasīto, bet pašam sevi. Prasme ļauties esošā artefakta valdzinājumam un nemeklēt vienmēr un visā jēgu ir tikpat būtiska kā spēja jautāt. "Zilonis okeāns" provocē abas šīs īpašības — līdzīgi Rotko krāsu laukumiem. Tikai šoreiz instruments nav ota, bet valoda."


Sandra Ratniece par Elīnu Bākuli-Veiru:
"Debijas krājumi vienmēr tiek palikti un vētīti "zem lielās lupas", proti, vai jaunā dzejnieka rokrakstā ir/nav kaut vai viena novatora dzirksts. Krājumā ievietotie dzejoļi tapuši vairāk nekā desmit gadu garumā, taču nezinātājs pat to nenojautīs, jo poētisko dažādību var uztvert kā spēli, kā citādo. Elīnas Bākules-Veiras krājums provocē, dzejas rindās ielavās ikdienas sarunvaloda, arī slengs, taču tas viss kopumā nerada pretestību, bet gan ievilina dzejnieces izmestajos sirreālisma poētikai pietuvinātos tīklos. Dzejniece manipulē ne vien ar sapņa un realitātes trauslo robežu, bet arī ar sirreālām noskaņām, kas, manuprāt, raksturo krājumu kopumā. Autore tekstu paspilgtina ar vizuāli akustiskajiem signāliem – burtu izcēlumiem, dzejas formas eksperimentiem, stilu figūru karnevalizāciju. Sirreālisma poētikā, protams, pastāv zināmas likumības, un jaunā dzejniece pārliecinoši tās izmanto. Elīnas Bākules-Veiras piedāvātais jaunās dzejnieces rokraksts, iespējams, dažubrīd ieskanas šokējoši, bet vienlaicīgi arī uzrunājoši un saistoši. Varam, protams, diskutēt par krājumu kopumā, bet šķiet, ka tas nevienu neatstās vienaldzīgu."


Avots: laligaba.lv

Apbalvojumi
2016: Latvijas Literatūras gada balva kategorijā "Spilgtākā debija".