Dzērvju klaigas

Krājumā iekļauti no 1896. līdz 1938. gadam tapušie dzejoļi.
Krājumā dominē grūtsirdība un skumjas; harmonijas meklējumi dabā un senatnē mijas ar laikmeta notikumu atskaņām.

"Taisnība, šais dzejās neiedvesmo tā pati formas un satura vienība un vieglums kā sengrieķu melikā, taču interesanti, ka taisni temati, par kādiem Prūša dzejo, tik tuvi senajiem grieķiem. Tikai viscaur Prūsā jūtama moralizējoša tendence un vietām asa, neapslēpta ironija par dzīves trūkumiem. Rūpju smagais slogs nenoliedzami spiež dzejnieci pie zemes; sīkumainās ikdienas rūpes, jā, pat asā cīņa dzīves eksistences dē| viss tas nelabvēlīgi iespaidojis Prūsas dzeju. Bet ka visā ilgajā mūžā viņa nav spējusi atteikties no dzejas, tas nozīmē, ka viņā aiz prozaiķes slēpjas jūtīgi, sirsnīgā, patiesā liriķes sirds. Prūsā neapšaubāmi mirusi liriķie. Citos apstākļos viņa kļūtu dzejniece. Kas nu liecina par šo dzejnieces bojāeju ? – Neapšaubāmi, tā pati dziļjūtīgā, visam atsaucīgā, kvēlā, skaidrā sirds!"

Marta Grimma. Sievietes Pasaule, Nr. 8, 15.04.1939.

"Kā autore pati atzinusies, dzeja ir viņas tumšo stundu draudzene. Enerģijas un dzīves prieka uzplūdumā dzejniece nav ņēmusi spalvu rokā. Šis apstāklis visai Emīlijas Prūsas lirikai pārvelk sēru plīvuri. Apceramā dzeju krājumā, kurš laika ziņā aptver visu dzejnieces dzīvi, jau sadalījums rāda, caur kādām brillēm dzejniece skata ārējo un iekšējo pasauli. Skumjas, Rēgi, Sirdī rūgtums, Mirušajiem nodaļas ar šādiem nosaukumiem aizņem grāmatas lielāko daļu. Un arī citās nodalās dzirdams tas pats motivs: nāve, iznīcība, aizmirstība. Vienīgās zaļojošās salas šai nāves jūrā ir dzejnieces bērnības atmiņas." 

Goldberga, Dagnija. Latviete, Nr. 1, 01.01.1939.

"Rodas dīvaina sajuta ņemot rokās grāmatu, kurā sakopoti 42 gados radušies dzejoļi. Jo skaits nav liels – ap 140 – kas iztaisa gadā apm. 3,5 dzejoļu. Jau tas vien liecina, ka autorei lirika stāvējusi patālu. Pārlasot krājumu, nav iespējams gūt arī noteiktu priekšstatu par autores izteiksmes attīstību, jo dažiem dzejoļiem atzīmēts uzrakstīšanas gads, bet citiem nē. No pāris dzejoļiem, kas apzīmēti ar 189... un 1902 redzams, ka savā laikā Prūsa bijusi stiprā Aspazijas ietekmē. Baladiski romantisks, samtains pamattonis, kurā ievijas prieka vai skumju asās svītras. Vēlāk šī ietekme izzudusi un sapņainības vietā redzam pat gluži reālas žanra ainas. (..) Gandrīz neviens pants nav rakstīts vārdu labskanības dēļ Tā šī grāmata arī kļūst saprotama Tā ir dzejnieces sirds grāmata, kas glabāta dziļākā atvilktnē, taču ir reize, kad atklāj arī to, jo dzīves ārējie notikumi palikuši vienaldzīgi. E. Prūsa nav liriķe šī vārda īstā nozīmē, tomēr tā ir dzejniece pēc izjūtas. Viņa rakstijusi, kad tai kas sāpējis, vai kad to ierosinājusi kāda aina vai notikums. Viņa svārstās starp intelektualismu un izjūtu refleksijām. Viņa prot dot kādu labi skatāmu un izjustu ainu, spēj saistīt ar pārdzīvojuma īstumu. Formā tā nav diez cik stipra un pret panta tehniku daudz grēkots. Vislabāk tai padodas īsas četrrindas, kas skan muzikāli un darinātas ar ekonomiju. (..) Šai krājumā daudz rūdas un nepārvarētas vielas, bet šos trūkumus izpērk autores izjūtu patiesīgums un dzi|ums (..)."

Gulbis, Fridrihs. Zeltene, Nr. 8, 15.04.1939.