Pieviltie

1941. gada decembrī laikrakstā "Tēvija" sāka publicēt starpkaru Latvijas ražīgā romānista un dramaturga Jāņa Sārta romānu "Pieviltie".

1942. gadā romāns tika izdots Rīgā Anša Gulbja izdevniecībā, savukārt 1955. gadā tas piedzīvoju atkārtotu izdevumu Vācijā Andreja Ozoliņa izdevniecībā.

Iecere un ceļš uz romānu
1940. gada vasarā Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā un līdz 1941. gada jūnija beigām padomju okupācijas laikā tika piedzīvotas dažādas gan politiskas, gan saimnieciskas izmaiņas, kā arī notikusi vēršanās pret dažādām sabiedrības grupām, tai skaitā 1941. gada 14. jūnija izsūtīšana.

Romāns "Pieviltie" tapis nacistiskās okupācijas laikā, kad ir aktuāls naratīvs par Hitlera karaspēku kā "atbrīvotājiem"; Sārts vēlas uzrakstīt darbu, kurš parāda padomju Baigā gada absurdu un traģismu, taču, rakstot pretpadomju romānu, apzinātā vai neapzinātā veidā viņam sanāk slavināt jauno okupācijas režīmu, turpināt propagandēt "atbrīvotāju" mītu un iekļaut antisemītiskas idejas.

Pēteris Liepiņš grāmatā "Rakstnieks Jānis Sārts" raksta, ka romāns "Pieviltie" ir bijis nacistiskās okupācijas pasūtījuma darbs, kuru Sārtam ar draudiem piespieda uzrakstīt, būtiski to arī cenzējot un labojot. Dokumentālu pierādījumu šādam apgalvojumam nav, tikpat labi tā varētu būt arī tikai leģenda, kas radīta, lai attaisnotu Sārtu pēc atkārtotas padomju okupācijas.

Sižets un personas
Romānā tiek aplūkots Baigais gads, kad Latvija nonāk boļševiku rokās. Darbība notiek kādā nelielā Vidzemes pagastā – Trīsupē. Feļetoniskā veidā autors apraksta lauku dzīves peripetijas un mēģina atmaskot padomju iekārtas absurdo un neloģisko sistēmu. Autors izveido plašu tēlu galeriju, kurā ir sastopami gan latviešu komunisti, gan latvieši-pielīdēji, kuri meklē labumu jebkurā dzīves situācijā, gan patrioti un nacisma ideoloģijas atbalstītāji, gan arī visa ļaunuma ass – ebreji.

Kā pozitīvais varonis Sārta romānā "Pieviltie" funkcionē bijušais virsnieks Vismūts Līdums. Viņš ir strādīgs, pacietīgs un nosvērts. Kad mērnieki ierodas, lai pārmērītu Līduma zemes PSRS vajadzībām, tad Vismūts tiek raksturots: "Brīžiem pat likās, ka viss šis varmāku darbs viņam izvērtās vienaldzīgs. Taču tais dienās lielāka māksla bija – klusēt, jo tikai tas varēja saukties par varoni."

Vismūta brālis un daudzi paziņas ir bijušie aizsargi, kuri PSRS apstākļos nevar iegūt amatus un ir pat apdraudēti. Apdraudēts ir arī pats Vismūts, jo pagastā gandrīz visi virsnieki jau izsaukti un neviens nav atgriezies, pazūd bez vēsts un bez miņas. Vismūts, viņa vecāki un citi padomju varas "vajātie" romānā parādās kā ārkārtīgi strādīgi un čakli zemes kopēji, kas saistās ar nacionālisma idejām kopumā. "Algotus ļaudis, izņemot puisi un meitu, kas te dzīvoja tāpat kā Līdumi no paaudzes uz paaudzi šie saimnieki nebija kalpinājuši, viss pašu spēkiem sarūpināts, tādēļ asaras neatvairāmi spiedās vecā saimnieka acīs, redzot, ka visauglīgāko zemes stūrī patvarīgi cilvēki sāk atmērīt." Vismūts ar draugiem spēj paglābties no izsūtīšanas un kļūst par zaļajiem partizāniem un līdz ar vācu karaspēka ienākšanu dodas cīņā ar saukli: "Tautieši, steigsimies! Zeme ir jau brīva, bet brīvai jākļūst arī tautai!"

Interesants romāna "Pieviltie" tēls ir Arvīds Bārs, kurš strādā padomju nomenklatūrā. Sākotnēji kā Trīsupes pagasta vecākais, vēlāk viņš tiek paaugstināts par ierēdni pilsētā. Šis Bāra kolaboracionisms glābj Vismūta un daudzu citu dzīvības, jo viņš darbojas kā dubultaģents un nodod visas slepenās ziņas draugiem. Pats Bārs saka: "Uzņemdamies pagasta vadību, es uzņēmos arī pasargāt katru tautieti, lai mēs kopējiem spēkiem vieglāk pārciestu drausmīgo verdzības slogu."

Kā anatgonists romānā funkcionē Svirksts. Būdams ne visai attapīgs un godīgs, viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem kāpj pa komunistiskās iekārtas karjeras kāpnēm un nebaidās iedzīt nāvē jebkuru Trīsupes iedzīvotāju. Savu karjeru viņš uzsāk kā zemes mērīšanas pārvaldnieks: "Bet kādēļ gan šie budži izturējās nevērīgi pret savu Zemes dievu? Visi likteņi vai tagad nebija ierakstīti šī cilvēka delnā? [..] Nu, gan viņš parādīs, kas īsti ir Svirksts. Gan pēc tam lūgsies raudādami, bet viņš kļūs nepielūdzams. [..] Velti, varenās sarkanarmijas varu nekas nespēs sadragāt, nepārredzamās tankistu virknes, lielceļu putekļu neganti plēsdamas, vēl vienmēr pārnāca austrumu robežas." Svirksta mērķis ir vara un ar tās palīdzību iegūt sieviešu labvēlību.Svirksta ikdiena sastāv no sarīkojumu un ciemiņu apmeklēšanas. Kad viņš ierodas ciemos pie kādas izredzētas jaunkundzes, viņas vecāki (bijuši lielsaimnieki) jūt lielu bijību pret augsti stāvošo viesi un nogalina savu pēdējo gaili, kura cepeti liek viesim galdā.

Tā kā Svirksts ir līdzvainīgs pie 14. jūnija deportācijām, tad viņa varonis ir lemts bojāejai un romāna beigās, viņš nevienam (arī padomju varai) vairs nav vajadzīgs. Savukārt Ārdavu ģimene, kura arī mēģina sadarboties ar padomju iekārtu, nepārkāpj ētiskās robežas un nespēj iedzīvoties jaunajā pasaulē, jo nepārtraukti viņus piemeklē nelaimes, tādēļ viņu kolaboracionismu var uzskatīt par kļūdu, kuru varētu piedot, jo romāna beigās gan Augusts, gan Amālija nožēlo nodarīto, sakot: "Ak, žēlīgais Dievs, cik briesmīgi mēs esam pievīlušies!" Būtībā šeit arī parādās romāna nosaukuma "atslēga", jo "pieviltie" ir visi latvieši, kas ticējuši padomju varai.

Romāna "Pieviltie" caurvijas motīvs ir rādīt dažādas absurdas komunistu dzīves situācija. Tā, piemēram, pastā tiek strādāt līdz čekista amatam uzdienējis Svirksts, kurš noklausās visas pagasta sarunas, tiek viltoti pagasta vēlēšanu rezultāti, kurus pasludina partijas pārstāve, kura ierodas Trīsupē, lai kontrolētu vēlēšanu norisi, komunistu sapulcē tiek lasīts partijas manifests, bet neviens tā saturu nesaprot utt.

Kopumā romāns tiecas kariķēt un "atmaskot" boļševikus un padomju okupāciju, apraksta arī 1941. gada jūnija izsūtīšanu un virsnieku "pazušanu", taču lielais pārspīlējums, antisemītiskie elementi un pozitīva nacistiskās okupācijas recepcija padara romānu par spilgtu laikmeta literatūras paraugu, taču par neviennozīmīgu gadījumu Sārta literārajā biogrāfijā.

Recepcija
Laikabiedru kritika romānu uztver atzinīgi. Saprotams, ka nacistiskās okupācijas prese arī tika cenzēta un kontrolēta, līdz ar to ētiska rakstura pārmetumus neviens neuzdrošinājās izteikt. Sārtam visvairāk tika pārmesta slikti izstrādāta varoņu psiholoģija un pārāk īsā vēsturiskā laika distance, kas neļauj objektīvi aplūkot notikumus. Taču pārsvarā visi atzina, ka romāna "viela" ir laba un vajadzīga: "Darbu izlasot, varam secināt, ka Jānim Sārtam ir dzīva fantāzija, veikls notikumu risinājums, īpatnēs personāžs, savdabīga valoda un spējas kāpināt lasītāja izjūtas, bet darba māksliniecisko kvalitāti mazina neiedziļināšanās tēlotā personāža psīchiskajā dzīvē, ne visai rūpīgs darba izstrādājums, nopietnāku risināmu problēmu trūkums. Romāns ir pirmais pagājušā gada notikumu literārs attēlojums. Bez tam tas pelna ievērību kā zināms laikmeta dokuments un latviešu tautas garīgās stājas liecinieks." (Andersons, E. Jānis Sārts "Pieviltie". Izglītības Mēnešraksts. Nr. 10, 1942, 218.–219. lpp.)

Taču 1945. gadā, kad Latvijā atjauno padomju varu, romāns "Pieviltie" iegūst krasi pretēju darba recepciju: "Tie visi [vācu okupācijas gadu romāni un dzeja] pēc sava satura un idejiskās nostādnes iekļaujas tai terora, slepkavības un latviešu tautas iznīcināšanas atmosfērā, kuŗu bija radījuši vācu iebrucēji un viņu kalpi – latviešu vāciskie nacionālisti: tie aicināt aicina vāciešus un bandītus no latviešu nodevēju vidus slepkavot padomju darbiniekus. Visvairāk par visiem pūlējies Jānis Sārts, kuŗa romāns "Pieviltie" ir viszemākās markas literārs savārstījums; te nav ne vārda patiesības, tāpat kā patiesības nebija visos Gēbelsa propagandas trikos." ([Bez. aut.] Savienības Valdes 4. plēnums. Literatūra un Māksla. Nr. 29, 1945, 3. lpp.)

Patiesībā romāns "Pieviltie" kļūst par liktenīgu Jānim Sārtam, jo tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ viņš tiek notiesāts par pretpadomju aģitāciju uz 8 gadiem labošanas darbu nometnē un pēc atgriešanās dzimtenē nevar pilnasinīgi atsākt literāta karjeru (netiek uzņemts Rakstnieku Savienībā).

1955. gadā, kad trimdā romāns tiek izdots atkārtoti, tad to vērtē piesardzīgi, norādot arī uz Sārta romāna paralēlēm ar nacistisko propagandu:
"J. Sārta romāns Pieviltie, ar ko trimdas latvieši nu var iepazīties otrā izdevumā, kā tas teikts apgāda informācijā, radās tūliņ pēc tam, kad vācu armija bija izdzinusi sarkanos no Latvijas. Atcerēsimies: Boļševiku okupācija, ilgusi vienu gadu, gan bija beigusies, bet tās vietā sākās citas svešas varas okupācija, kuras politika nebūt necentās ievērot latviešu nacionālās intereses. Jaunajiem okupantiem bija savi atšķirīgi ieskati arī par to, kas vainojams padzītās varas terrorā un saimnieciskajās nejēdzībās. Tā kā mūsu literātūra un prese joprojām bija pakļauta cenzūrai, tad rakstniekiem, tēlojot Baigā gada notikumus, vajadzēja gribot vai negribot piemēroties svešajām tendencēm. Tas visai skaidri redzams arī J. Sārta romānā. Diezgan maz viņš pieskaras savu cilvēku pārdzīvojumiem, kas taču radās iznīcinātās valsts dzīves dēļ, jo par šādiem pārdzīvojumiem vācieši nekā daudz negribēja dzirdēt. Tāpat Sārts saskaņā ar jaunās okupācijas tendencēm pārāk neapvaldītā veidā vēršas pret kādas zināmas minoritātes pārstāvjiem." (Rudzītis, J. Pieviltie. Daugavas Vanagi. Nr. 4, 1955, 29. lpp.)

Interesanti, ka LPSR romāns un tā lasīšana kļūst par dumpošanās simbolu. Tā, piemēram, Ilgonis Bērsons atzīst, ka to slepenībā bija lasījis un nodevis tālāk, arī disidentam Rolandam Silaraupam tiek inkriminēts romāna "Pieviltie" lasīšana.
Grāmatas profils izstrādāts Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā "KultūrELPA" atbalstītajā projektā "Personība. Process. Piemiņa. Literatura.lv digitālā satura inovācijas".
Apskatu 2021. gada decembrī sagatavoja literatūrzinātniece Ilze Ļaksa-Timinska.