Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā

Publicitātes informācija

Pētījums aptver pašas rakstnieces definēto žanru – zooloģiskās noveles, stāstus, kuros dzīvnieki (gan pašmāju, gan citzemju savvaļas zvēri, grauzēji, putni un mājas mīluļi) ne tik vien krusto un ietekmē cilvēka gaitas, bet nereti kļūst par galvenajām darbības personām vai stāstniekiem. Šie darbi publicēti vairākos Ezeras krājumos: “Cilvēkam vajag suni” (1975), “Slazds” (1979), “Princeses fenomens”. Uz zooprozu attiecināti arī daži citi Ezeras veikumi, tostarp publicētās dienasgrāmatas, kuras atklāj pašas rakstnieces pieredzi saskarsmē ar dzīvnieku valsti.

“Regīnas Ezeras zooproza ir laikmetīga rakstnieces literārā devuma daļa – daudzkāršības un dziļuma dēļ, ar kādu rakstniece iesaistās kritiskā dialogā ar antropocentrisko pasaules redzējumu. Ezeras zooloģiskās noveles apšauba cilvēka pārākuma mītu, tajās izskan kritika par ārkārtas un beznosacījuma tiesībām, kādas cilvēks sev mēdz piešķirt sugu attiecībās. Dažādos veidos apcerot cilvēkveidīgo un citbūtņu patību, Ezera tos padara par līdztiesīgiem dalībniekiem daudzsugu īstenībā. Viņas īsproza apstrīd kultūras iedibināto priekšstatu par cilvēka un dzīvnieka absolūto atšķirību, vienlaikus redzīgi saskatot robežas un atgādinot par nepieciešamību respektēt citādību” tā autore.