Atraitne janvārī

Publicitātes informācija
Slēpotāju vilciens no Rīgas dodas uz Ērgļiem, lai iekarotu Gaiziņu. Inženiera Gvido Liekņa kupejā iegadās nejauša līdzbiedre – jauka, simpātiska, lai arī dzīves nedaudz nogurdināta sieviete. Tomēr romantiski aizsācies ceļš aizved baigā nekurienē…

""Atraitne janvārī" man pašam ir vismīļākais romāns, lai gan piekrītu apgalvojumam, ka vecākiem visi bērni mīļi. Ar "Atraitni janvārī" es pierādīju savu varēšanu, spēju uzrakstīt kriminālromānu bez miličiem. Mums, atšķirībā no Rietumu autoriem, noziedznieku ķērēji bija darba attīstību bremzējošs faktors – visi vienādi, akurāti izgludinātās biksēs, nepīpētāji, nedzērāji un meiteņu nemīlētāji. Pats žanrs literatūras virzību noteicošo vidū arī netika mīlēts. Kur jums sociālistiskās sacensības rezultātu apspriešana un strādnieku nožēlojamās dzīves atspoguļojums kapitālistiskajā iekārtā? Nav? Tāda literatūra padomju cilvēkiem nav vajadzīga! Līdzdziedātāju pie varas esošajiem nekad nav trūcis, vēl šodien viņu dēļ daži detektīvžanru uzskata par kaut ko nepieklājīgi vieglu, taču mazais rakstītāju skaits pierāda pretējo.
"Atraitne janvārī" ir vizuāli viegli uztverams darbs, tāpēc ieinteresēja vairākus Rīgas kinostudijas režisorus, taču neviens līdz filmai netika. Visskaidrāk izteicās Aleksandrs Leimanis jeb Ottovičs: "Ziemas sals nenāks par labu ne manai, ne uzņemšanas aparatūras veselībai – eļļas dēļ sals ciet!" (Andris Kolbergs)