Kārlis Zariņš

Dzimis Liepājā, zirgu puiša Jorēna Žagara un mājkalpotājas Annas Žagares (dzimusi Rukuta) ģimenē.

Žagaru (jeb Zāgaru) ģimene gan mainīja uzvārdu un kļuva par Zaļumiem, tomēr Kārļa Zariņa kristības apliecībā viņa uzvārds ir Žagars. Ģimenē vēl ir jaunāka māsa Tusnelda Līne un brālis Rūdolfs.

1898: Ģimenes mājokli noposta ugunsgrēks un viņi pārceļas uz Pēterburgu. Sākumā apmetas pie radiem, vēlāk viņiem piešķir nelielu istabiņu psihiatriskās slimnīcas telpās, kur vecāki dabūjuši darbu.

1899: ģimene atgriežas Rīgā, apmetas uz dzīvi Vecrīgā, Lielajā Monētu ielā. Gada laikā maina trīs dzīvesvietas, līdz vecāki sāk strādāt slimnīcā Pārdaugavā (pietiekamu ziņu nav, tomēr var spriest, ka tā ir Paula Stradiņa slimnīca), un viņiem tiek ierādīts neliels dzīvoklis divstāvu namā aiz slimnīcas saimniecības ēkām. Šajā dzīvoklī ģimene nodzīvo piecus gadus.

1906: apcietināts Dēliņa-Čoma kaujinieku grupas konspiratīvajā dzīvoklī, bet pierādījumu trūkuma dēļ ir atbrīvots.

No 1906. līdz 1907: uzturas Pēterburgā.

Pēc atgriešanās Rīgā viņu sāk izsekot policija. 1908. gada 17. janvārī: vecāku dzīvoklī notiek kratīšana, kurā atrod nelegālo literatūru, tostarp paša Zariņa rakstītu uzsaukumu.

1908. gada 13. aprīlī: līdz tiesai izsūtīts uz Smoļensku, beidzoties kara stāvoklim, 15. septembrī tiek atļauts atgriezties Rīgā un apmesties pie vecākiem, kuri tolaik dzīvo Luīzes ielā.

1908. gada 8. decembrī notiek Sevišķā Pēterburgas tiesu palātas nodaļas sēde, kurā tiek iztiesāta apsūdzība arī pret Zariņu. Viņam piespriež astoņus mēnešus ieslodzījumā un apcietina, jo apsūdzētais nevar samaksāt 1000 rubļus drošības naudu. Zariņu atbrīvo pēc septiņiem mēnešiem, 1909. gada 8. jūlijā.

Pēc atbrīvošanas, no 1909. gada līdz 1910. gada augustam un no 1911. līdz 1912. gadam, periodiski piestrādā Jaunajā Rīgas teātrī, lielākoties pildot kārtības sarga pienākumus. Teātrī strādā arī laikā no 1914. gada augusta līdz oktobrim. Laikā no 1909. līdz 1914. gadam vairākkārt uzturas Pēterburgā, kā arī Maskavā. Iztiku pelna ar tulkojumiem un atdzejojumiem

1915: Zariņu ģimene dodas bēgļu gaitās uz Odesu. Odesā Zariņš pavada kopumā trīs gadus. Dzīves apstākļi ģimenei ir sarežģīti, 1916. gadā trīspadsmit gadu vecumā nomirst brālis Rūdolfs. Zariņu iesauc kara dienestā. Viņš strādā turpat Odesā, kur ir divīzijas štābs. Vēlāk strādā bankā.

1918: atgriežas Rīgā. 1919. gadā, kad pie varas ir padomju valdība, tiek mobilizēts un strādā par ierēdni kādā padomju iestādē. Komandējuma laikā Talsos iepazīstas ar savu nākamo sievu Mildu Vihmani. Ģimenē piedzimst divas meitas – Mirdza Karmena un Aija Ariadne.

1919. gada 9. oktobrī: iestājas karadienestā; dienē Armijas virspavēlnieka štāba informācijas nodaļā. 1920. gada 30. septembrī: tiek atvaļināts, kādu laiku strādā arī laikraksta "Latvijas Kareivis” redakcijā.

1927–1931: nestrādā algotu darbu, pārtiek no literārā darba.

1944: ar ģimeni pārceļas uz Talsiem. Rīgā Zariņš atgriezties baidās, tāpēc ģimenes dzīvoklis un viss, kas tajā atrodas, arī Zariņa privātā bibliotēka, tiek zaudēts. Bibliotēkas zaudējums viņam ir liels trieciens.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1907: pirmās publikācijas trīs dzejoļi "Latvijas zemgaliešu kalendārā 1907. gadam".
1911: publicēts pirmais stāsts "Mans tēvocis” laikraksta "Latvija” literārajā pielikumā.

LITERĀRIE DARBI

Romāni
1921: Dzīvība un trīs nāves (pārstrādāts, izdots 1928. gadā).
1922: Brāļu dēli.
1928: Pelnu viesulis (periodikā ar nosaukumu "Pelni").
1929: Spīganas purvā.
1930: Elma ugunis (periodikā).
1930: Dārza māja.
1938: Kaugurieši (pārstrādāts, izdots 1941. gadā; radikāli pārstrādāts 1975. gadā).
1940: Vainīgais (periodikā ar nosaukumu "Atvars" 1931. gadā).
1943: Kāvu gadi (periodikā, grāmatā papildināts, pārstrādāts 1997. gadā).
1944: Pēclaikā (periodikā). 

Īsproza
1920: Skumju paradīze.
1923: Svēres
1923: Barons un citi stāsti.
1923: Savādi cilvēki.
1925: Roberts. Sirdsapziņa. Litiņas fantāzija. Kaspars Kuksītis.
1926: Gluži veltīga varonība.
1926: Noslēpumi.
1927: Jūras bērni.
1928: Rudens stāsti.
1930: Starp divām mūžībām.
1936: Burvju aplis.

Lugas
1923: Sakostā roka.
1929: Gulbja dziesma, pirmizrādē Nacionālajā teātrī 1929. gada 29. martā Jāņa Zariņa režijā.
1930: Te nu bija.
1932: Zemes spēks, pirmizrāde Nacionālajā teātrī 1931. gada 16. februārī Alekša Mierlauka režijā.
1933: Negudrā Ģertrūde: psiholoģiska drāma; pirmizrāde Nacionālajā teātrī 1933. gada 18. novembrī Jāņa Oša režijā.
1934: Žagatu ligzdā: komēdija; pirmizrādē Nacionālajā teātrī 1934.gada 30. aprīlī Jāņa Oša režijā.
1935: Randenes Barbāra: vēsturiska drāma; pirmizrāde Nacionālajā teātrī 1934. gada 30. novembrī Jāņa Oša režijā.
1935:Tērvetes lielkungs.
1938: Lielās sirdis.

Līdz 1921: dzejoļus, tulkojumus, literatūrkritiskus rakstus publicējis periodikā galvenokārt ar pseidonīmu Valerijs.

1929: publicēts raksts "Domas par Raini”, kas ir savdabīgs un filozofisks skatījums uz Raiņa daiļradi. 1920.–1930. gados top arī daudz recenziju un literatūrkritisku rakstu latviešu periodikā.

1941: VAPP Daiļliteratūras apgādā iznāk romāns „Kaugurieši”. Šis darbs ievada "Vēsturisko romānu sēriju”. 1941. gada 14. jūnijā notiek arī filmas "Kaugurieši” (režisors Voldemārs Pūce) pirmizrāde.

1941. gada otrajā pusē: vada laikraksta „Tēvija” literatūras nodaļu. Šajā laikrakstā publicējas daudzi pazīstami latviešu rakstnieki, piemēram, Aspazija, Jānis Grīns, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Egle, Anšlava Eglītis, Arveds Švābe un citi.

Pēc kara atgriežas pie romāna "Kāvu gadi”, kuru 1943. gadā cenzūra nav ļāvusi izdot grāmatā, daļa no tā iespiesta "Tēvijā”, un sešas romāna turpinājuma "Pēclaikā” nodaļas tiek iespiestas laikrakstā "Latvju Mēnešraksts”. Romāns "Kāvu gadi” iznāk 1996. gadā.

Pēckara gados arī tulko, pārtulko Antona Čehova "Lāci” un Ļeva Tolstoja stāstus. 1961: uzraksta vēsturisku lugu "Engures karš”. 1960. gados (no 1956. līdz 1969. gadam) top arī viņa sentenču un aforismu krājums "Pārdomas, baložiem maizi drupinot”, kas iznāk 1993. gadā. 1975. gadā iznāk sešu gadu laikā pārstrādātais "Kauguriešu” izdevums.

Pēc 2. pasaules kara viņš sarakstīja autobiogrāfisku stāstu "Jāņa Zaļuma dzīves stāsts" (1989) un aforismu un sentenču krājumu "Pārdomas, baložiem maizi drupinot".

Sarakstījis aptuveni 200 recenzijas un rakstus par literatūru, tajos izklāstītas viņa estētiskās idejas, kurām raksturīgs pozitīvisma noliegums, cilvēcisko vērtību prioritāte pār politiskajām idejām mākslas darbā un jaunrades brīvība; rakstīja arī par literatūras formas un daiļrades procesa jautājumiem un recenzēja teātra izrādes.

"Zariņa iemīļotākais žanrs ir cēlā un vārdos atturīgi skopā novele. Ari  viņa romāni savā iekšējā izveidā atgādina noveles, jo arī tajos ņemts samērā norobežots notikumu posms, nevis dzīves plašāku jomu šķērsgriezums. Ja nu salīdzinām Zariņu ar citiem mūsu novelistiem, tad, no tīri formālās puses ņemot, Zariņš daudz tuvāks "vecajam" Blaumanim nekā "jaunajam" Ezeriņam, ko Zariņš ciena gandrīz pār mēru. [..] Zariņam [..] dziļš mūža pārdzīvojums, liekas, ir bijusi 1905.-1906. gadu revolūcija, kas notika viņa jaunekļa gados, kad uzņemšana ir asāka un svaigāka. Toreizēja tautas saviļņojumā viņš laikam guvis savu neticību kaut kādām pārvērtībām, savu dziļi visādus "ideālus" noliedzošo un nīgro pasaules uzskatu. Gandrīz visu viņa varoņu svarīgākā mūža dala guļ pagātnē. [..]  Zariņš ar nesaudzīgu roku nobīda no savas redzētās dzīves  skatuves visas skaistinošās, ilūziju radošās, krāšņās dekorācijas, kā Dievs,  nemirstība, dvēsele, prieks, mīlestība, draudzība, ideāli, un atstāj tikai tumšpelēku, pieputējušu telpu ar nosviestām rekvizītu grabažām un salauztiem operetisku cīnītāju ieročiem, pa kuriem nevarīgi rāpo skatuves "tehniskie" darbinieki — cilvēki. Bet kā ikviens, kas iet kādā virzienā — lai tā būtu atzīšana vai noliegšana — līdz galam, pēdīgi atduras pie kādas noslēpumainas sienas un netiek tālāk, tā ari Zariņš: viņš ir atduries pie viena no "mūžīgajiem" jautājumiem, pie nāves jautājuma, pie noslēpuma. Un te arī meklējamas saknes mistiskajam elementam, kas tik nepārprotami ieskanas dažos viņa sacerējumos, arī drāmā "Gulbju dziesma". Atkailinādams dzīvi no visam ilūzijām, nobraucīdams no cilvēku egoisma un varonīgam pozēm visus mākslīgos "ideālos" vizuļus, Zariņš varbūt drīz cels jaunas skaistinošas dekorācijas, tikai, protams, no citas puses, nevis no dzīvības, bet nāves puses, taču līdz "Dārza mājai" vēl nebija saskatāma nekāda izeja no krogus tvana, no bezdarbības, nīkšanas un bijušo cilvēku psiholoģijas. Taisni tanī apstāklī, ka Zariņa varoņi nepazīst darba un radīšanas prieku, visgaišāk redzams tas nihilisms, kas atšķiras no skepticisma. [..] Ja viņš tic kam, tad tic galīgi un nešaubīgi: ja viņš zaudē ticību, teiksim, Dievam, tad viņš, varbūt, pieķeras kādam sabiedriskam ideālam, piemēram, sociālismam vai revolūcijai, un atkal „tic" tikpat nešaubīgi un neizkustināmi (tādas peripētijas mēs esam pieredzējuši pie daža laba mūsu literatūras darbinieka); bet ja arī šī ticība sabrūk, tad viņš kļūst kā Zariņš: nīgrs nihilists, kam par visu ir tikai sājs smīns un kam nav vairs ko darīt. Cik tālu tas no tāda īsta skeptiķa kā Anatols Franss! Franss sava mūža otrā pusē no individuālistiska skeptiķa kļuva par sociālistu, tapa par šīs mācības karstu piekritēju un sludinātāju, bet tas viņu nebūt netraucēja šaubīties arī par šo mācību un uzrakstīt revolūciju noliedzošo satīru "Eņģeļu dumpis". Viņa elastīgais prāts aptvēra katru svešu ideju un uzskatu, pārbaudīja, kritizēja, apšaubīja, bet nekad nenobīdīja vienkārši pie malas kā kādu blēža vai nelgas izperinājumu, un līdz pat mūža galam viņam, skeptiķim, bija sava ticība un ideāli, ar ko un par ko cīnīties. Tomēr jāatzīst, ka arī Zariņa absolūtā noliegšanā ir savs lielums un pastāvēšanas tiesība."

Veselis, Jānis. Kārlis Zariņš un viņa Dārza māja. Daugava, 1930, Nr. 2.

Valerijs, A. Vairogs, Gundarvalks, J. Vainovskis

Kārlis Žagars

Liepāja
Mācījies dažādās skolās Liepājā.

1900–1904
Mācījies P.  Rodes elementārskolā.

1905–1906
Venjamiņa Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skola
Krišjāņa Barona iela, Rīga

1899–1906
Rīga

1906–1907
Sanktpēterburga

1918–1944
Rīga

1944–1978
Talsi

1906
Apcietināts Dēliņa-Čoma kaujinieku grupas konspiratīvajā dzīvoklī, bet pierādījumu trūkuma dēļ ir atbrīvots.

1908
Smoļenska
1908. gada 17. janvārī vecāku dzīvoklī notiek kratīšana, kurā atrod nelegālo literatūru, tostarp paša Zariņa rakstītu uzsaukumu. 1908. gada 13. aprīlī: līdz tiesai tiek izsūtīts uz Smoļensku. Tā kā ir beidzies kara stāvoklis, 15. septembrī Zariņam tiek atļauts atgriezties Rīgā.1908. gada 8. decembrī notiek Sevišķā Pēterburgas tiesu palātas nodaļas sēde, kurā tiek iztiesāta apsūdzība arī pret Zariņu. Viņam piespriež astoņus mēnešus ieslodzījumā un uzreiz arī apcietina, jo apsūdzētais nevar samaksāt 1000 rubļus drošības naudu. Zariņu atbrīvo jau pēc septiņiem mēnešiem, 1909. gada 8. jūlijā.

1915
Odesa
Ģimene dodas bēgļu gaitās.

1915
Odesa

1919–1920
Latvijas armija

1918–1944
Rīga

1920
Laikraksts "Latvijas Kareivis" (1920–1940)
Strādā redakcijā.

1931–1940
Latvijas Republikas Finanšu ministrija
Rīga
Kontrolieris Nodokļu departamenta nodokļā.

1941–1942
Laikraksts "Tēvija" (1941–1945)
Vadīja literāro nodaļu.

14.08.1946–16.12.1956
Talsi
Strādā Talsu 18. Ceļu remonta un būves iecirknī. Sākumā viņš ir remontstrādnieks, vēlāk – atbildīgais par dārzkopību.

Meža kapi
Apbedīts Talsu Jauviņu kapos (Meža kapu vecā daļa).

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu krājumu "Gluži veltīga varonība".
Literatūra
1927

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Dārza māja".
Literatūra
1930

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Melnsilu Pēteris".
Literatūra
1937

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Kāvu gadi".
Literatūra
1944