Jēkabs Krūms

Ieguvis vidējo izglītību. 
Dzīvojis Smiltenē, Rīgā. 
Bijis strādnieks. 

ROMĀNS 

1926: Mīla. Rīga: Saule.

PAR ROMĀNU "MĪLA" (SAULE, 1926)

"Jauna autora grāmata par tik vecu (daudzreiz tēlotu) tematu kā mīestība, jau pati rada šaubas par svaigu un īpatnēju attēlojumu; tomēr, lasot Jēkaba Krūma Mīlu, šīs aizdomas pamazām izgaist, jo samērā inteliģentais uztvērums, veiklā, lai arī ne visur bez iebildumiem pieņemamā valodā padara to pietiekoši simpātisku. Romāna stipri vienkāršā fabula īsumā šāda: Jaunava, kura iepriekš jau iemīlējusies jaunā vijoļu mākslinekā, spesta salaulāties, lai izglābtu vecākus no morāliskām un materiālām grūtībām, ar pavecu, bagātu advokātu. Saprotams, ka tur rodas nesaskaņas, kas beidzas ar laulības šķiršanu. Kā redzam, fabula stipri konvencionāla, kas vēl vairāk apgrūtina romāna korektu izveidojumu. Minētos trūkumus tomēr atsver saistošais kompozīcijā izstrādātais (3 psiholoģiski nobeigtās daļās) stāstījumi, kuru brīžiem pārtrauc īsi, liriski jūtu konkretizējumi. Autors būtu vispirms jābrīdina no pārmērīgas liriskas jūsmošanas, kas kavē tīri episko stāstījumu, un tad no neizteiksmīgas abstraktu vai nolietotu tēlošanas līdzekļu lietošanas, kā, piem., "Tikai miers, liels un plašs, – stiepjas mūžībā..." (139). Impresīvais tēlošanas paņēmiens labi piekļaujas mainīgajam romāna stāstījumam, kas zināmā mērā atgādina Čirikova (sevišķi viņa Jaunībā) vieglos un aizraujošos vārdu virknējumus. Jēkabs Krūms sievietiski maigi pieiet letām, parādībām un pārdzīvojumiem un spēj suģestējoši rādīt uztverto apstākļu un priekšmetu raksturību, ko papildina savdabīgi tēlotā apkārtnē un mūsu literatūrā maz veidoti tipi (grāfs Alberts, profesors Lieknējs u. c.). Būtu jāvēlas tikai, lai šo savai pieredzei aptveramo pasauli autors mēģinātu pamatot ar dzi|āku idejisku skaidrību, kuras šajā romānā vēl ļoti maz. Kā pirmā grāmata tomēr Jēkaba Krūma "Mīla" mākslinieciskā ziņā pilnigi pieņemama, tā dod cerības uz autora attīstību." 

Ķiķauka, Pēteris. Domas, Nr. 10, 1.10.1926.

"Man tā vien liekas (kaut gan, cik zināms, tā nav), ka aiz Jēkaba Krūma pseidonīma slēptos kāds sieviešu cilvēks. Tik daudz sievišķības, ordināras sievišķības ir romānā. Viņam nav nekādas stingras formas tas lūko atdarināt kādas dāmas dienas grāmatu. Jūs taču ziniet, kādas parasti ir jaunu sieviešu dienas grāmatas? Ap mīlas priekiem un bēdām tur tinas nepārredzams lirisku noklīdumu mudžeklis, aizvienu stingri pieskaņodamies meteoroloģiskiem apstākļiem. (..)  Rakstītāja nevar apstāties, ne pie vienas parādības; katrs jauns iespaids novērš viņas uzmanību, radīdams jaunu lirisku izplūdumu. Šiem izplūdumiem ir tāda konkrēta daba. Viņi piesātināti retoriskiem jautājumiem un apstākļiem, kas vēršas uz nedzīviem priekšmetiem. Te nav īstas refleksijas, bet drīzāk jau sirsnīga izrunāšanās ar savu "dvēseli" un puķēm, ar "likteni" un mākoņiem. Brīžiem šī runāšana stipri vien pretendē uz dziļdomību. Atkal un atkal tur pinas starpā izmisīgie jautājumi: vai mūsu dzīve nav tikai sapnis? kādēļ es nespēju mīlēt tā, bet mīlu šitā? Vienā otrā vietā izsacīta lielā, bet ne visai jaunā atziņa, ka mums visiem kādreiz jāmirst. Pastāv uzskats, ka dziļdomīgajam jābūt ari drūmam. Tādēļ mūsu romāns mirkst visbēdīgākajā sentimentalitātē. Mūžam – atskaitot sevišķi skaistās dienas – "sirdī iezogas skumjas" un tad parādās arī asaras... "kā pērles", protams. Un tad tā viela, vielas uztvērums un izpratne. Jauna bagāta meitene Sana jeb Santa (vienā vietā rakstīts tā, otrā citādi) un "slaida auguma" trūcīgs vijolnieks samīlas viens otrā. Pie tam viņi savstarpīgi skatās acīs „ar dziļu un ilgu skatu" (24. lp.), un meitiņa "skūpsta kā izslāpusi" (ib). Jauneklis — tas raud un pie gadījiena metas uz ceļiem. Bet Sanas tēvs nonāk grūtos naudas apstākļos, un lai tos uzlabotu, viņa apprec nemīlamo advokātu Azaru. Šis prostitūcijas akts nosaukts par uzupurēšanos. Mūsu literatūrā tādas problēmas taisni tādā veidā apstrādātas tiku tikām. Ārzemēs kāds grāfs Sanas dēļ nošaujas. Arī viņa nav bijusi pret to gluži vienaldzīga. Pēc pieciem gadiem Sanai ir diezgan, viņa šķiras no vīra un nododas mākslai. Vijolnieks gribētu atjaunot pārtrauktos sakarus, bet Sanas sirds ir auksta: dzīve viņu atradinājusi no mīlestības. Nespēja mīlēt un aizrauties dara Sanu pagalam nelaimīgu. Māksla viņai nav nekāds mērķis, bet "tikai līdzeklis, ar kura palīdzību es gribu apslāpēt savu sirds nemieru, lai tik asi nesajustu dzīves tukšumu un bezmērķību" (128). Raksturi! Sievietes daba te atklājas tā, itkā mums priekšā patiesi būtu dienas grāmata, ne mākslas darbs. Tā nav nekāda uzslava. Jo dienas grāmata nekad nevar rādīt raksturu viscauri; mums tas jāuzmin, jāizloba no īsto un melīgo jūtu izpaudumu gubas. Turpretim pie aprakstītajiem vīriešiem nav samanāms it nekas raksturam līdzīgs. Viens – Jānis–  ir gļēvs, bet nevainojami godprātīgs, bālgans un bezkonturains tēls; otrs – Azars – zīmēts pēc parastās nemīlamo vīru šablonas, īsi sakot, viņš ir "vienpusīgs, neattīstīts un rupjš" (112). Pie tam vīrieši aplūkoti galvenā kārtā no tās puses, kurai kāds sakars ar mīlēšanu. Pat vecajam profesoram jāraksta grāmata par "sieviešu nozīmi universumā," jeb kā tur viņu sauca. Jo "Mīlas" autoru, kā redzams, nekad nevarētu interesēt zinātnieks, kas rakstītu, teiksim, par matemātiku vai zooloģiju. Bet kas par bēdīgu lietu! – izlasījuši visas 230 lapas puses, mēs neko nezinām par mīlas psiholoģiju, par viņas rašanos, augšanu un zušanu. "Mans Dievs! kā es mīlu šīs acis" (42) – ar tādiem kaisliem izsaucieniem autors pārbrauc tam visam pāri. Izteiksme ir parastā – krietni normālā un apnikušā („lēns vējiņš liegi glaužas pie krūtīm," „sejs kā marmorā cirsts" etc). Tomēr taisnībai godu dodot, jāsaka, ka mūsu jaunie rakstnieki – cik nu viņu ir – raksta vēl daudz banālākā stilā."

Vidiņš, Juris. Latvju Grāmata, Nr. 3, 01.05.1927.

writer

Jēkabs Krūmiņš

Ieguvis vidējo izglītību.

Smiltene

Rīga