LZA Zentas Mauriņas balva

1999

Zenta MAURIŅA (1897—1978) — literatūrzinātniece, kultūrfilozofe, rakstniece, iecienīta lektore, viena no spožākajām un traģiskākajām personībām Latvijas kultūrvēsturē. Beigusi Latvijas Universitāti (1927), pirmā sieviete, kas Latvijā aizstāvējusi filoloģijas doktores disertāciju (“Friča Bārdas pasaules uzskats”, 1938). Rakstījusi filozofiskas esejas un kultūrvēsturiskus apcerējumus par latviešu un citu tautu izcilām personībām — F. Dostojevski, J. Raini, A. Brigaderi, A. Čehovu, R. Rolānu un daudziem citiem. Ievērojamākās Latvijā sarakstītās grāmatas: “Jānis Poruks un romantisms” (1929), “Dostojevskis, viņa personība, mūžs un pasaules uzskats” (1931), eseju krājumi “Pārdomas un ieceres” (1934) un “Saules meklētāji” (1938), romāns “Dzīves vilcienā” u.c. Trimdā Vācijā un Zviedrijā (kopš 1944) turpināja literāro un zinātnisko darbību. Pēdējā grāmata “Manas saknes ir debesīs” iznāca pēc rakstnieces nāves. Bijusi viesdocente Upsalas universitātē, lasījusi lekcijas Rietumvācijas un Šveices universitātēs. Viņai piešķirts profesores nosaukums komparatīvajā literatūrzinātnē (1977). Apbalvota ar K. Adenauera balvu.

LZA Zentas Mauriņas balva jaunajiem zinātniekiem par labāko darbu literatūrzinātnē un filozofijā iedibināta ar LZA Senāta 1999. gada 5.janvāra lēmumu.

LZA Zentas Mauriņas balva 1999. gadā piešķirta Z. Šiliņai (Kultūras akadēmija), 2001.gadā - I.Zepai (LU). Balvas laureātu vidū ir literatūrzinātnieki Rimands Ceplis, Pauls Daija, Austra Gaigala, Helena Akatova u.c.