Kādas jaunības gals

KolekcijaMēnešraksts "Vērotājs" (1903–1905)
NosaukumsKādas jaunības gals
Periodiskais izdevumsMēnešraksts "Vērotājs" (1903–1905)
Izdevuma veidspublikācija
Darba veidsoriģināldarbs
Nr.6
Klasifikators
Darba autors
Izdošanas gads/vieta01.06.1905
Jelgava
Jelgava
Atvērt

Zemgaliešu Birutas

Kādas jaunības gals.

Beaute des femmes, leur faiblesse, et ces mains pâles
Qui font souvent le bien et peuvent tout le mal.[1]
Paul Verlaine.

Reiz es pazinu kādu zēnu – mīļu skumju puisīti ar gaišiem mīkstiem matiem un zilām sapņainām acīm. Arvien viņš bij kluss un kā domās nogrimis. Citi zēni viņu ķircināja, izsmēja un zoboja, kur un kā varēdami; bet viņš klusi ielīda kaktiņā, šķirstīja grāmatu jeb ar zīmuli vilka dažādas līnijas un hiroglifiem līdzīgus zīmējumus.
Kluss un bailīgs viņš bij un tā kā sevī noslēdzies. Tikai pret mani viņš dažreiz izrādīja uzticību un sirsnību.
Es biju ņipra, dzīva meitene, gluži pretēja Rūdim. Daudzreiz, kad tas sēdēja kaktiņā un kaut ko švilkāja, pieskrēju tam klāt un noglaudīju viņa mīkstos, gaišos matus.
Puisēnā bij kaut kas, kas prasīja pēc glāstiem. Nezinu, vai tās bij viņa skumjās acis, vai domīgā, klusā seja. Nezināju tā toreiz, nezinu arī vēl šodien, bet jāpaglauda man viņš bij.
Bij arī reizes, kad viņa mazās, gleznās rociņas man mīļi apvijās ap kaklu un vēsā sejiņa cieši pieglaudās manējai. Viņš nekā man neteica, bet es jutu kaut ko gaišu un labu sirdī viļņojam.

***
Kad Rūdis nāca lielāks, viņu nodeva ģimnāzija. Viņš bij diezgan čaklis, bet vislabāki gan veicās ar zīmēšanu. Tur viņš aizmirsa visu citu un dzīvoja tik līnijās. Klusā seja atdzīvojās un skumjās acis staroja priekā. Protams, ka viņa talantu pamanīja.
Gan viņš apmeklēja ģimnāziju joprojām, bet katru lieko brīdi nodarbojās ar zīmēšanu un prātoja pēc ģimnāzijas iestāties mākslas akadēmijā.
Mēs redzējāmies reti, tikai pa brīvdienām.
Arī es sapņoju par mākslu un gribēju vēlāk apmeklēt dramatiskos kursus.
Rūdis krietni vien stiepās garumā. Seja gan bij tāda pate bāla un klusa – bet zilās, sapņainās acis mazāk skumjas, drīzāk tur bij kas meklējošs, jautājošs.
Es arī pa tam biju izauguse: no draiskulīga skuķa pārvērtusies “par labi audzinātu” meiču.
Bijām tagad abi gandrīz pieauguši un līdz ar to tā kā svešāki palikuši. Nevarēju es vairs, kā agrāk, pieskriet Rūdim klāt un paglaudīt gaišos, mīkstos matus. Nevarēju – kaut gan manī kaisa tāda vēlēšanās! Un arī viņš man nevarēja pieglausties un apskaut rokas ap kaklu…
Kad biju viena, daudzreiz domāju: kādēļ gan man noslāpēt šo karsto vēlēšanos, kādēļ nepaglaudīt, nepapaijāt mīļo zēnu, kā agrāk?... Es jau vairāk nekā negribēju!
Un es pat apņēmos to izdarīt, kad būsim divatā…
Bet izgaisa visa mana apņemšanās kā migla, kad uzķēru Rūda nedrošu skatu un kautro uzstāšanos man pretim.
Sak: kā tad tev būs ap dūšu, ko tu tad darīsi, kad mīļais zēns atbīdīs tavu roku un teiks: – Lai paliek tas – mēs vairs neesam bērni. –
Nē, nē! To es nevarētu panest… Tad labāk apslāpēt šo vēlēšanos…
Un dusmu un žēlabu asaras par to, ka neesam vairs bērni – iezagās man acīs.

***
Un tā pagāja gadi.
Rūdis bij mākslas akadēmiju beidzis un dabūja kroņa stipendiju priekš ārzemju ceļojuma.
Es jau kādus gadus piederēju skatuvei un patlaban sāku iegūt atzīšanu lielākās lomās.
Viss jau bij lieliski – tikai bālajam māksliniekam es nebiju ne par soli tuvāk tikuse – un es viņu mīlēju.
Man likās, kā kad viņš arī mani meklētu, bet kad sastapāmies – tad drīz vien šķīrāmies tādi, kā bijuši – ja ne svešāki.
Atceros: reiz mākslas izstādē, tur bij arī kādi Rūda darbi – biju acumirkli viena zālē, kādas viņa gleznas priekšā.
Bij pazīstams zemes stūrīts iz dzimtenes – mazs, niecīgs – bet krāsas tik skaistas, tik dzīvas, saules vizma tik silta, tik mīļa – – –
Raudzījos aizgrābta gleznā un pieliecos to lēni noskūpstīt… Kad tagad viņš stāvētu man līdzās – es aizmirstu visu – un pieglauztos tam klāt…
Te es izdzirdu soļus aiz sevis. Es satrūkos un taisīju aukstu, vienaldzīgu seju, tad atskatījos – tas bij Rūdis.
Nezinu, kādēļ viņš bij tik vēss – svešs… Man bij, it kā krūtīs kas stingtu.
Izsacīju viņam atzīšanu par gleznu, bet man pašai bij brīnums – cik mana balss skanēja vienaldzīgi un auksti.
Nu, labāk tā! Kad jau – tad būt gluži svešiem!...
Runājām vēl par šo – par to. Starp citu viņš stāstīja, ka drīzi braukšot uz ParīziRomu – iepazīties ar klasiskiem darbiem un pastrādāt.
Tad mēs izšķīrāmies.
Bij pagājušas kādas dienas.
Kā šodien man prātā tas vakars, kad viņš – nezinu kāpēc – bij atradis par vajadzīgu – un atnācis no manis atvadīties.
Par laimi – jeb nelaimi biju tanī vakarā brīva.
Sākumā sarunas bij gausas, neveiklas. Likās, it kā mēs abi no kaut kā sargātos, vairītos… Bet vēlāku tomēr iesilām. Kad iesākām runāt no mākslas, aizmirsāmies abi – jo bijām abi mākslas mācekļi un mūsu krūtīs pukstēja straujas, daiļumam pieejamas sirdis un dvēseles stīgās drebēja radniecīgas skaņas.
Nezinu, kā tas bij nācis – bet mēs sēdējām abi uz dīvāna tuvu – tuvu…
Nemanot bij satumsis un krēsla ieauda mūs sapņainā plīvurā. Istabā lidinājās kaut kas nomācošs, nogurdinošs un jaucās ar hiacintu stipro, saldi reibinošo smaržu.
Es jutu, ka tagad kam jānāk. Kaut kam izšķirošam – uz vienu vai otru pusi…
Mēs abi un gaiss istabā – viss bij elektrības pilns – vajadzēja tik mazas dzirkstelītes, lai to iedegtu…
Mēs sēdējām tuvu – tuvu un manī kaisa un viļņoja… Es klausījos, bet nesapratu nekā vairs – ko viņš stāstīja… Tumšām gaidām acīs es raudzījos viņā un roka man tiecās pēc gaišiem, mīkstiem matiem – bet viņš sadrebēja un tā kā atvirzījās – un mana paceltā roka noslīga atpakaļ…
– Jāiededzina lampa – teicu es skarbā balsī un piecēlos. –
Viņš saķēra manu roku: – Nē, nē, lai paliek! –
Es piegāju pie loga un noliecos pār hiacintu pušķi un ieraku seju vēsajos reibinošos ziedos…
Man nebij vairs spēka – es nespēju savaldīties un ļāvu asarām vaļu – asarām par mīļo zēnu, kurš mani tik briesmīgi mocīja…
Karstas, smagas asaras tās bija, kuras es raudāju… Viņas krita puķēs, samaisījās ar smaržu un veldzēja manu kaislo sirdi…
Kad atgāju no loga, Rūdis arvien vēl sēdēja uz dīvāna, seju rokām aizklājis – un klusēja.
Manī iedrebējās kā dusmas un es teicu zobojoši:
– Labāki taču jāiededzina lampa, citādi Jūs par daudz sasapņosiet – nepaliks itālietēm un francūzietēm nekā – un es arī nemīlu sapņus! – Nu es meloju! Ai, kā es mīlēju sapņus – sapņus par šo mīļo, kluso zēnu! Bet viņš jau arī meloja ar savu klusēšanu.
Es redzēju, ka viņš pie maniem vārdiem sarāvās un balss neskanēja gluži mierīgi, kad viņš teica:
– Jums taisnība, Katiņas jaunkundze, aizdedziniet lampu – un atvainojiet mani! –
Paņēmu sērkociņus un uzrāvu.
Spilgta, apžilbinoša gaisma paspīdēja un kā durtin iedūra acīs. Prom bij ilūzijas – prom sapņi… Rūgta tiešamība stāvēja man priekšā un ņirgājās…
Rūdis ātri atvadījās un aizgāja.
Ilgi pēc tam es vēl stāvēju pie loga un mēģināju krūtīs saradušos rūgtumu un žēluma jūtas apspiest… Vēl arvien gaiss bij spiedošs un smags un hiacintu skaudrā smarža bija man ap deniņiem un pieri un gurdināja acis.
Es atrāvu logu un izliecos tāli ārā.
Visapkārt bij sniegs, pakusis, netīrs. Lāstekas gausi, kā negribēdamas, pilēja no jumtiem…
Jā – jā – daudz kas notiek, mums negribot – jeb tā, kā mēs to negribam. Arī es Rūdi negribēju skumdināt – un tomēr to darīju.
Kā lai sevi atvainoju?
Vai ar to, ka arvien atkārtoju, ka man strauja daba. Ka esmu viena no tām sievietēm, kuras mīl pārdrošību un piedod to pat tur – kur nemīlē?
Varbūt. Lai nu būtu kā – Rūdi es mīlēju ar visu viņa kautro dabu – taisni tādēļ vēl vairāk…
Un man bij mūsu abu briesmīgi žēl! Žēl – ka tik daudz mīlestības, tik daudz spirgtas dzīvības izklīst kaut kur tālē…
Cik gan cilvēks mīklains, neizprotams radījums! Jau pasaulē nākot, tas rada sāpes un ciešanas, tāpat dzīvojot un mirstot.
Vai tad vērts tikai tādēļ dzīvot – lai ciestu un liktu ciest, un pēc tam lai pazustu un iznīktu kā puteklis?...
Nē, nē! dzīvot vajaga labi un skaisti!
Vajaga dzīvot, lai būtu mazāk bēdu un asaru – un vairāk mīlestības. Tādas mīlestības, kura cilvēkus paceltu – papildinātu un atstātu paliekamas piemiņas turpmākām paaudzēm. Mīlestības, kura vispirms izteicas dvēseļu harmonijā un ne tikai karstā kaislību svelmē, kurā vienojas divas būtnes un pie tam jūtas brīvas kā kalna strauts!
Īstai mīlestībai jābūt brīvai – tikai brīvība audzē jaunus spēkus, kamēr verdzība tos notrulina un vājina.
Divatā var vairāk strādāt – un labāk.
Sirdī man raud žēlas, kad redzu, ka cilvēki, kuri varētu būt viens – aiziet katris uz savu pusi…
Un tomēr – arī es pate esmu vainīga – arī man par maz mīlestības – par maz…
Mīlestība, krāšņā dievu balva, kaut mācītos mēs tevi saprast un nemeklētu maldu ceļus! Kaut spētu mēs nokratīt visus pīšļus, ar kuriem tevi apmētā! Kaut varētu mēs tevi uzcelt uz mirdzoša, balta marmora troņa – lai tu no turienes starojošā tērpā aplaimotu visu cilvēci, izklīdinātu skumjas un sāpes, uzlikdama cietējiem un vārgiem savu veldzējošo, maigo roku!...
Es stāvēju viena un karstām acīm raudzījos sev priekšā… Mana mīlestība aizgāja līdzi skumjam, klusam jauneklim un es paliku viena ar savām skumjām manā greznajā istabā.
Man bij – ka es Rūdi būtu zaudējuse uz visu mūžu – ka mēs nekad vairs netiksimies… Un manī pamodās bezprātīga vēlēšanās skriet un saukt viņu atpakaļ – satvert viņu manos apkampienos, just mīļo seju man pieglaužoties un rokas ap kaklu skaujoties, kā toreiz – kad viņš vēl bij mazs, skumjis puisītis… Bet es paliku mierīgi istabā un arvien atkārtoju: – Aizgāja mans puisītis – aizgāja. Beigts – uz mūžu beigts…
Un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās. Nebūsim mēs vairs nekad tik tuvi – nekad… Un izmisuma šausmas mani pārņem, iedomājoties, ka es varētu zaudēt viņa pēdas, un ka tad reiz vairs neviens man nezinātu stāstīt, vai viņš dzīvs – jeb miris …………………………
– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –
***
Gadi pagājuši – – – jā – gadi. – – –
Un es pazinu reiz mīļu skumju puisīti ar zilām sapņainām acīm… Sen tas… jā – – – un nu šā puisīša vairs nav… Nav nekur pasaulē – – – No viena pasaules gala līdz otram es varētu izstaigāt – un nekur es viņa neatrastu… Toreiz – kad viņš gāja… tā bij pēdējā reize… Tagad viņš atdusas vēsās smiltīs kaut kur Francijā – bezlaikā aizgājis… Tumšās, neizprotamās dzīves upuris…
Kādēļ tu man to darīji?... kādēļ?...
Nav tādu ciešanu – nav tāda dvēseles izmisuma, kuru es nebūtu pārdzīvojuse – kopš zinu, ka viņa vairs nav – un ka viņš mani mīlējis. Vai tādēļ man bij jādzīvo, lai visu to dabūtu zināt pēc viņa nāves – un no viņa paša rokas?...
Manu puisīt, kaut gan stinguši vārdi neatsver spulgu acu skatu un drebošās rokās turētais papīrs nerunā tik dzīvi, kā mīļas rokas spiediens – tomēr es skūpstu šo auksto papīru, mēmos vārdus – skūpstu tos – un sirds man stingst…
Mans puisīti, tu guli tagad mīklainajā zemes klēpī – pats neuzminēta mīkla… Kad tu vēl staigāji viņas virsū – tad gan tu reiz sapņoji lielus nākotnes sapņus… Tikai vēlāk… vēlāk tu zaudēji sparu un izmisuma trenkts pārrāvi dzīves pavedienu…
Bez vārdiem – bez asarām es sēdu… Miris… miris… Nevaru nemaz uz reizi aptvert šā vārda nozīmi – – Lai pilnīgi sajustu visas ciešanu mokas – vajaga drusciņ laika. Mans Dievs… mans Dievs!... Viņa miesa jau sen zemes klēpī – bet viņš man dārgāks kā agrāki… Vai tas tiešām būtu viss?... Vai viņa dvēsele varbūt nelido tepat man apkārt un nejūt manas mokas – izmisumu?... Ja vispāri ir kaut kas nemirstīgs – tad viņš mani jūt!
Galva man deg un krūtīs trīc sāpju bulta… Nedomāt!... Kaut tik vēl reiz viņu redzētu… dzīvību atdotu par to!...
Mehāniski šķirstu viņa dienas grāmatu un lasu piezīmes:

Parīzē, 190…

– Ak, kā es viņu mīlu… pielūdzu!.. Es mīlu bez kaislības – vairāk par kaislību… Augsti… svēti… Es mīlu viņas balto – trīcošo dvēseli – – – viņas mazo, karsto sirsniņu… Un kad es no viņas atvadījos – es biju tik auksts, tik mierīgs… Ak nē, tikai ārīgi es biju tāds… Manī viss viļņoja un kūsāja – bet es baidījos, ka manis nepārprot – un tālab. Arvien, kad es jutos viņai vistuvāki – tad viņā parādījās kaut kas svešs, vienaldzīgs. Reiz es redzēju, ka viņa noskūpstīja manu gleznu… Es steidzos, lai kristu viņai pie kājām un atklātu savu dvēseli – bet mani trāpīja tāds naidīgs skats – un es nogriezos un runāju par vienaldzīgām lietām. Un tā es aizgāju un meklēju savā mīļā mākslā gandarījumu un mieru. Bet arvien manas domas atgriezās pie viņas baltā tēla – un man nebij miera un laimes… Nav man arī asaru, bet kad viņa būtu te, es varētu raudāt kā bērns – ielicis galvu viņai klēpī. Manas asaras redzot, viņa man piedotu… Ja arī viņa mani būtu mīlējuse, piedotu manu domāto aukstumu………………………………………..
– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –
***
Ilgi neesmu savu dienas grāmatu atvēris… Un kam gan arī? Vai lai uzzīmētu savus piedzīvojumus, kuriem nav nekādas daļas ar manu dvēseles dzīvi un kuri mani arvien vairāk attālina no Katiņas? – – – Vai lai stāstu, ka mani apbur svešas sievas ar savu miesu?.. Ka metos no vienas orģijas otrā – lai aizmirstos… Daudz tur būtu ko stāstīt – veselus sējumus varētu par to sarakstīt – bet – priekš kā?.. Es domāju, ka es mīlēju – jeb es gribēju mīlēt… Es vairs nezinu – kas tas bij… Kas prātu mulsumā lai atšķirtu kaislību no mīlestības!..
Bet smagi un briesmīgi man pēc atmošanās… Un strādāt!... Kā lai strādāju pēc šām pretīgām, nekaunīgi skaistajām pērkamām sievietēm – modelēm! Aiz viņu baltajām, tīrajām pierēm slēpjas frivolitāte un zemas kaislības… Tikai ārpuse viņām izaicinoši skaista. Bet es mīlu klusu dižu skaistumu, kurš manī jau garāmejot saceļ gaišas svētas jūsmas. Katiņa – viņa, lūk, tāda… Kā man gribētos visu pagājušo atburt!... Redzēt viņu bērnībā: mīļu – jautru, sprikstošām acīm – smaidošām, sārtām lūpām… Un kad tā man glaudīja matus… neviens tā neprata – pat mana labā māmiņa ne…………………..
– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –
***
Esmu zaudējis pašcienību… Man kauns par cilvēka ģīmi, kuru nesu… Šausmas mani sagrābj – cik zemu esmu grimis!.. Un reiz es ticēju un biju tīrs kā kalnagalu sniegs un manās krūtīs mita daiļums un manas dvēseles spārni mirdzēja baltā spožumā… Tagad viss zudis… Viss riebīgs, notraipīts, netīrs… Mana miesa un mana dvēsele…..
Es nu ieskatījies visšausmīgākā dzīves purvā – esmu tur visu savu cilvēcību novārtā licis… Tik – tik laimes augstumi tur tālu aiz kristālos vizošiem mūžīgo sniegoņu galiem – kurus sapņos esmu skatījis – man palikuši sveši, neaizsniegti, neizbaudīti… Un nu arī vairs nav cerības – tagad vairs nav… Norauta cerības bālā roze – ziedlapiņas savītušas un vējā izkliedētas… Jādodas tik nāves aukstos apkampienos… Mana kailā dvēsele velti ir mēģinājuse dzīves mīklu atrisināt… Esmu domājis, līdz manas smadzenes sastinga – bet atbildes neesmu atradis… Manas karstās asinis ir izsīkušas un mana seja ir pelēka – kā tumšā, bezkrāsas plīvurā tīta rudens diena – bet laimes es nepazīstu… Nekā paliekama, laba neesmu atstājis… Dzīvs mironis esmu staigājis… Nu ir diezgan… Man viss riebjas – un es pats sev visvairāk – – – Viss… jā – tikai Katiņa ne… Ļaujiet man par viņu domāt. Kā sapnis viss aizsteidzas man garām: dzimtene – vecāki – es pats… Mazs zēns gaišiem matiem, bailīgs… Katiņa glauda man matus… Tad viņa skūpsta manu gleznu… Sen tas – jā… sen… Tad mani uztrauc no sapņiem – toreiz atvadoties: lai paliekot arī itālietēm un francūzietēm!... Jā – jā – tev taisnība, Katiņ… palika jau arī… Tās, lūk, paņēma mani visu… izsūca manus dzīvības spēkus – nokāva manu dvēseli… Redzi – un nu man vairs nav dvēseles… Visas tās briesmīgās sievietes man to saplosīja gabalos un samīdīja… Briesmīgas – un skaistas, nāvīgi saldas… – Kam tev dvēseles vajaga, gleznotāj! mums jau arī nav! Dzīvot var labi arī bez tās! Gleznotāj, vai neesam skaistas?... Ņem mūsu miesu dvēseles vietā – baudīt var arī bez dvēseles! – – – Ha – ha – ha… viņas smējās un rāva mani līdzi… Mazas, daiļas kājiņas priekš skūpstīšanas… šauras, gleznas rociņas – bālas kā sapņu ziedi – un balto dvēseļu vietā melni taureņi ar trīcošiem, melniem, sarkanos putekļos mērcētiem spārniem… Jūs neziniet – kas tas ir… un es biju viņu vergs… Un tagad es stāvu pie sliekšņa… Atpakaļ vairs nevaru – jāiet uz priekšu un jākāpj pāri… Ātri es tiku ar dzīvi galā… Ātri – jā!... Mana māksla – ak!... Es nevaru vairs strādāt… Un tomēr es viņu mīlu – ja to vēl var saukt par mīlestību, kas manās krūtīs dreb… Mīlestība – bet radīt es nespēju vairs nekā. Kur lai ņemu sajūsmu – kur ideālus?... Nav nekā… – – – Māte, piedod… neraudi… Neesmu tavu asaru vērts! Nemācēju dzīvot… Un Katiņ, tu arī… Skaistu, noslēpumainu dzīvi – mīlestību – talantu – visu esmu dubļos saminis un savazājis… visu aizmetis par kaut kādiem grašu priekiem – miesu, dvēseli. Nemācēju dzīvot! Dubļos… dibenā… Katiņ, par vienu skatu no tavām brūnajām acīm es atdotu mūžību!.. Tikai vienu skatu – un matus paglāsti… Vairāk nekā!... – – – Nē – nē – skūpstu es negribu! Manas lūpas ir saģiftētas no netīriem – pirktiem skūpstiem! Mana dvaša jau tevi aptraipītu… Katiņ, piedod!... Palūkojies man acīs… Tikai svešās acīs esmu lūkojies. Piekusušas viņas no reibinošiem svešiem skatiem un apžilbušas no neīsta spožuma… Māte, neraudi… Neraidi karstas lūgšanas uz debesīm. Nesasniegs tās sava mērķa… Man, lūk, nav vairs dvēseles… Neticu es nedz debesīm – nedz ellei – tikai iznīcībai… Katram savs, māte… Dzīve liela – skaista, bet es pagāju tai garām – – – ne visi iznes labāko no tās ļaudīs… Es, lūk, nomaldījos… Hiacintes smaržo… Katiņa stāv pie loga… un es aizsedzu seju rokām… Neraudiet… piedodiet……….
– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –
***
Neraudu es, mans puisīti… Nav manām skumjām sen vairs asaru. Bet es lauzu galvu un piepūlēju savas smadzenes ar neizprotamā būtības jautājuma atrisināšanu. Gan neskaitāmi tūkstoši priekš manis, veselas paaudzes nodarbojušās ar šo mūžīgo jautājumu, un nodarbosies arī pēc manis – līdz ausīs tas gaišais, sārti spožais rīts – kur viss būs uzminēts. Un viņš ausīs reiz – un tad būs labāka, pilnīgāka dzīve. Bet mums tagad dzīvojošiem jāapmierinās ar to apziņu – ka mēs esam tilts uz labāku dzīvi. Ka bijušie un nākošie upuri – zaudētas jaunības un dzīves nav un nebūs veltas! Un šī apziņa mums dos spēkus, panest tagadni un gaidīt tālās nākotnes stiprākus ļaudis un skaistāku dzīvi.
***

[1] Ai sievu skaistums, nespēks, bālas rokas,
Kas svētlaimi un visu ļaunu nes!
Z. B.
[2] Man skumja, skumja dvēs’le
Bij kādas sievas dēļ.
Z. B.
[3] Atmiņas, ak atmiņas, ko gribiet jūs no manis?
Z. B.
[4] – Ko darīji, ka raudi
Bez mitēšanās nu,
Ka izlietāji, saki
Tu savu jaunību?
Z. B.

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-5 no 5.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Parīze
(Paris, France)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
2Roma
(Rome, Metropolitan City of Rome, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
3Francija
(France)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
4Parīze
(Paris, France)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
5Jelgava
(Jelgava)
01.06.1905Izdošanas gads/vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.