Sadzīves burzmā

Prūsas, Emīlija. Sadzīves burzmā. Noveles. Apgad. J. Raņķis. 238 lpp. Stāstu un tēlojumu krājums. Sērija: Māju un ģimeņu bibliotēkas № 19.

Saturs
I
Latvijas stāsti

Atmiņas par pasauli:
Ievads – paskaidrojums
Mēra laiki
Vanderzeļļi
Senie vietalvieši
Reņģiene
Meduzas galva
Latgales muižniecība
Nopūta
Dzeltenie sapņu tauriņi
Feska un šlāfroks
Ciet, latgaliet!

II
Ārzemju stāsti

Kontrafaktora Ziemassvētki
Sādžas Sokrats
Cīņas ap Viļņu
Senču ērmi
Aklā smaids
Katoļu garīdznieks
Grēka biedrs
Botāniskā dārzā
Galma atslēdzniece
Čeķiete
Rasa



Vērtējums kritikā
"E. Prūsas vārds pirmo reizi parādījās mūsu literatūrā jau labi sen atpakaļ, bet nevar sacīt, ka tas būtu kļuvis sevišķi populārs. Varbūt tas tāpēc, ka viņa ir konsekventi pieturējusies pie reāli-naturālistiskās skolas, un viņas rakstnieces gaitu sākums gadījies tanīs laikos, kad mūsu daiļliteratūras laukos sāka pūst citi modernāki vēji un ierāva sev ceļu jauni virzieni. Bet viss mainās, viss atkal atgriežas. Un atgriežas arī pūlī, kur simpātijās tiem rakstniekiem, kas vienkārši un bez jebkādām lielām pretenzijām tēlo vienkāršus ļaudis un viņu sīko dzīvi, t.i. veic darbu, no kā vairās krasie individuālisma sludinātāji. Nāk atkal godā Zeibolts, šis mūsu lauku Mopasans, un plašu popularitāti guvis tautā Kārlis leviņš ar saviem spilgti un vienkārši zīmētiem lauku dzīves varoņiem. Ne jau tieši blakus abiem minētiem autoriem, bet viņu ceļos staigā arī E. Prūsas, neuzstādīdama savai mūzai diezcik tālus mērķus, bet līdz ar to uzminēdama īsto ceļu uz vidusmēra lasītāja vienkāršo dvēseli. Un ka autore atrodas uz īsta, viņas talantam piemērota ceļa, to liecina arī viņas grāmata "Sadzīves burzmā" un tanī sakopotās noveles. Dažām no tām tīri epizodisks raksturs, bet viņu autore katrā no savu darbu pulka cenšas rādīt vismaz kādu daļu no vienkāršo ikdienas cilvēku dvēseles. Un rāda ar panākumiem, pārliecinoši, kaut gan daudzu noveļu sižeti ņemti no mums radniecīgās, un citādi tomēr tik svešās Lietavas." (Grīns, A. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 3, 01.03.1928)

"Mūsu rakstnieces kļuvušas diezgan ražīgas visās dzejas nozarēs – liriskā, dramatiskā, episkā. Viņām te visur arī savas īpatnības, savas raksturīgas iezīmes. Vienu tādu mēdz sevišķi atzīmēt – stipro subjektīvismu. Dažas rakstnieces savos darbos citu nemaz nevar spēcīgi tēlot un izteikt, kā tikai sevi un savas jūtas, – pārējais iznāk bāls, nepārliecinošs. Par Emīliju Prūsu to gluži nevar teikt. Viņa ir parādījusi, ka sadzīves burzmā prot daudz ko noverot, saskatīt arī ārpus sevis un to izteikt. Viņa ar varu nestumda un nebīda savus varoņus un varones, viņa tiem nediktē un nenosaka, ko runāt, ko nē. Viņa ļauj tiem būt brīviem – tādiem, kādus sadzīves burzmā redzējusi un novērojusi. Ar to Em. Pr. paceļas pāri ne vienai vien modernajai rakstniecei. Bet viņai labi padodas tikai tas, ko un kā pati piedzīvojusi, pieredzējusi vai dzirdējusi. Sadzīves novērojumu, savienotu ar autores asprātīgu izdomu notikumu risināšana – pie Prūsas nevar sastapt. Tā arī min. noveļu krājumā stāstījuma fabula vietām niecīga, var pat teikt, ka tādas gandrīz nemaz nav ("Nopūta", "Dzeltenie sapņu tauriņi", "Raibie sapņu tauriņi"). "Sadzīves burzmā" viena puse veltīta latviešu, otra puse – cittautiešu dzīvei, galvenā kārtā leišu. Redzams, ka rakstniecei dzīvē diezgan plašs skats. "Mēra laiki" un "Vanderzeļļi" – atmiņas no vecu ļaužu nostāstiem. "Senie vietalvieši" – interesantas ainas no Jura Kalniņa laikiem, kad Vietalvā starp vācu muižniekiem un latviešu intelliģentiem nodibinājās draudzīga kopdarbība, bet pēc tam nāca abpusīga vilšanas. Latgales dzīvi tēlo "Medūzas galva", "Latgales muižniece" un "Ciet, latgalieti". Tumša, pat drausmīga šī dzīve, bet arī savāda spēka pilna. Leišu nacionālistu ideju pasaulē autore mūs noved ar tēlojumiem (par novelēm visus nevar saukt): "Kontrfaktora Ziemsvētku nakts", "Cīņa ap Viļņu", "Senču ērmi", "Aklā smaids", "Katoļu garīdznieks". Interesants ir "Sādžas Sokrāts" – autodidaktiķis leišu sādžā, liels savādnieks sadzīvē. "Galma atslēdzniece" ļauj mest dažus skatus Pēterpils galminiekos. Iespaids, ka stāstītais bez kādiem pārspīlējumiem. Mākslinieka – leišu gleznotāja nepastāvīgā mīlestība tēlota "Rasā", vienkārši, sirsnīgi, skaidri. Noveļu krājumam reālistiska nokrāsa ar dažām misticisma un sentimentālisma pieskaņām. Valodā nereti sastopami izteiksmīgi provinciālismi. Grāmata ieteicama tautas bibliotēkām." (Avens, A. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts Nr. 4, 1.04.1928)

"Pēckara pirmajā krājumā "Sadzīves burzmā" (1927) dominē Malienas un Lietuvas kolorēti tēlojumi, iemīļotie ģimenes un audzināšanas motīvi, kas nākamajās grāmatās turpina attīstīties un variēties." (Pijols, I. Galvenā tēma – ģimenes attiecību skaidrība. Karogs, Nr. 2, 01.02.1978)