Ugunsputns

"Ceļš uzsāktais grūts un ilgs,
Draud bedres, rēgaini tīkli, -
Klīstu kā vienacis vilks
Kaucieniem pilnu rīkli."

1949. gada jūlijā laikrakstā "Latvija" publicēta ziņa, ka Ilona Leimane pirms došanās no Vācijas uz Parīzi, "cer redzēt grāmatā arī savu jauno dzejoļu krājumu "Ugunsputns". Tie ir tikai 30 izlasīti, jūtu lirikas, pārdomu un tēlojumu caurausti pantu mākslas paraugi, kam ik uz trim pievienota pa grafikai. Bet tās nav ilustrācijas. Tās būtiski papildina, izskaidro un noapaļo dzejoļu iekšējo satvaru. Un autors ir latviešiem maz pazīstamais, bet lietuviešu kultūras pasaulē izcilais mākslinieks Vitauts Kasiulis – arī Parīzes gaisā izplaucis talants, gleznotājs un grafiķis."[i]

1950. gadā laikrakstā "Austrālijas Latvietis" lasāms: "Parīzē visā drīzumā Francijas latviešu apgādā iznāks pēc šodienas franču skaisto grāmatu parauga Ilonas Leimanes dzejoļu izlase "Ugunsputns" ar lietuvju mākslinieka Vitauta Kasiulisa ilustrācijām. Grāmata iznāks izcilā mākslinieciskā ietērpā. Ierobežotu eksemplāru skaitu iespiedīs uz sevišķa rokas lējuma papīra ar iespiestu pasūtinātāja vārdu un autores veltījumu, kā arī ar gleznotāja parakstu zem mākslinieciskajām reprodukcijām. Austrālijā uz numurētajiem eksemplāriem var pieteikties un iemaksu izdarīt pie V. Leimanes Savickas, Forest Reserve, Mt. Err. S.A. līdz 1. septembrim. Grāmatas cena augšā minētā izpildījumā mīkstā franču parauga iesējumā 20 šiliņi, ādas sējumā – 36 šiliņi.[ii]

Ilonas Leimanes ceturtais dzejoļu krājums "Ugunsputns" tiek izdots 1951. gadā Parīzē 500 eksemplāros, to izdevusi Francijas Latviešu biedrība. Lielformāta izdevums ir krāšņs, izteiksmīgām melnbaltām trīspadsmit oriģinālilustrācijām, kas zīmētas ar tinti, un 29 Ilonas Leimanes dzejoļiem. Krājums, ņemot vērā latviešu trimdas situāciju, tiek dēvēts par "apmātu iedrošināšanos" – "cik neiespējami citā plāksnē gan jādzīvo tā radītājai, ja viņa latviešu trimdiniekam 1951. gada haosā liek priekšā šo parīzisko veidojumu."[iii]

Publicitātes informācija"Ugunsputns". Ilonas Leimanes dzejoļi. Francijas latviešu biedrības izdevums Parīzē, 1951. Ilustrējis Vitautas Kasiulis. Lietuviešu mākslinieks Vitauts Kasiulis Parīzē studējis litogrāfiju, illustrējis Ilonas Leimanes grezni izdoto grāmatu "Ugunsputns". Daži "Ugunsputna" eksemplāri vēl dabūjami pie izdevējas un autores. Cena 25 franču franki. Adrese: I. Leimane, 20 Rue des Ecoles, Paris 5.

Vēlāk kādā intervijā Ilona Leimane stāstīs, ka uz Parīzi devusies ar lieliem plāniem un cerībām izdot latviešu grāmatas, taču "Ugunsputns" paliek pirmā un vienīgā viņas izdotā grāmata: "Likās daudz kas reāls un iespējams. Neveicās. Spiestuvei ar veikaliem nevedās, prasīja samaksu skaidrā naudā, to nācās aizņemties. Pirmo grāmatu izdevu skaistu un dārgu – dzejoļu krājumu "Ugunsputns". Varbūt par skaistu un par dārgu. Vēl tagad daudz eksemplāru nepārdotu visā pasaulē. Varbūt arī pārdotu, grūti sadzīt atbildes no visiem grāmatniekiem. Tā ar ""Ugunsputnu" arī sabruka tālākie plāni."[iv]

Vērtējums kritikā un sabiedrībā
Izceļot dzejoļu krājuma ilustrācijas un izdevuma gaumīgo krāšņumu, kritikās Ilonas Leimanes dzejoļu lielākā tiesa atzīmēti kā vāji vai vājāki par mākslinieka veikumu.

Jānis Rudzītis recenzijā "Krāšņa grāmata ar dzejoļiem" raksta, ka grāmata, kas "piesaista acis ar vērienīgu formātu, ar elegantu franču rokas lējuma papīru, ar teksta ērto iegulšanos lappušu baltajā laukumā un, galvenais, ar lietuvju mākslinieka Vitauta Kasiuļa mērenā sirreālisma garā veidotām ekspresīvām grafikām," vispirms un galvenokārt ir virtuozā mākslinieka veikums. Rudzītis, salīdzinot mākslinieka un dzejnieces veikumu, secina: "Ja dzejnieci minam aiz ilustratora, tad vienkārši tādēļ, ka viņa savā lirikā ne tuvu nav tik viengabalīga, tik būtiska, viņas dzejoļos tikai retumis parādās tas irracionālais aistētiskais elements, kas šoreiz ar īpašu akcentu izteicies illustratora darbā." Grāmatā blakus "sirreālistiskām ekspresijām" un "spēcīgām impresijām par lielpilsētas vientuli" atrodams arī "pabāls, pliekans konvencionālisms", tādēļ Rudzītis rezumē, ka "Ugunsputns" ir, "[s]kaista grāmatā ar dzejoļiem kuros var uziet arī tiešām skaistas vietas."[v]

Arī recenzijā, kas publicēta laikrakstā "Latvju Ziņas" ar nosaukums ir "Kāds retums" izcelts izdevuma krāšņums, salīdzinot šāda izdevuma publicēšanu trimdā, "ar to pašu žestu, ar ko Zemgales saimnieks atsita teļādas pārklāju no jaunās "līnijdroškas" – redz, un pasaule ir mana! Papīrs – kas šinī grāmatā svarīgākais – luksa izdevumam ir franču rokas lējuma "d'Arcnes", pārējiem eksemplāriem iepelēks. Katrā ziņā šī grāmata ir tāda parādība, kādas emigrācijas grāmatniecībā vēl nav bijis, un tiem, kam patīk brīnumi, ieteicams šo eksemplāru nopirkt." Uzteicot grāmatas māksliniecisko ietērpu, recenzents atzīmē, ka autore nav bijusi pietiekami paškritiska attiecībā pret saviem dzejoļiem, un no 29 krājumā iekļautajiem kā labus vērtē vien septiņus, tai skaitā: "Opals", "Nakts uz Pont des Arts", "Mūzas kalps", "Vientulis", kas ir "dzejoļi ar īpatnu nesakarīgu un tomēr skaistu un izgaismotu trauslumu – ar metu un audu, kas atgādina vieglprātīgu gaismas strēļu rotaļas lielpilsētas naktī, un tāpēc tos patīk izlasīt," pārējo grāmatas saturu vērtējot kā bālu.[vi]

Krājums sasniedz arī padomju Latviju – Arvīds Grigulis izdevumā "Par atgriešanos dzimtenē" pārdomās "Uz jauna gada sliekšņa", sūtot sveicienus visiem tālajās zemēs no Dzimtenes Latvijas, kā vienu no šiem tālumniekiem min arī Ilonu Leimani, jautādams: "Kur šajā vakarā ir Ilona Leimane, kuras Parīzē iznākušā dzejoļu grāmata "Ugunsputns" (par nožēlošanu – diezgan haotiska) pašreiz guļ manā priekšā uz galda?"[vii]

Apciemojot Ilonu Leimani viņas dzīvesvietā Parīzē, gleznotājs Ģirts Ārvaldis apraksta dzejnieces askētiski vienkāršo istabu, pie kuras sienām redzamas lietuviešu mākslinieka Kasiulisa grafikas: "Istabā bohēmisks vēsums, tādēļ dzejniece sēž kažokā. Vai melnais kažoks un sarkanie mati nav pavasarī iznākušās jaunās grāmatas "Ugunsputns" simbols? Pilsoņi raustīs plecus, bet gleznotāja fantāzijai tas var būt interesants ierosinājums. Arī jaunajā grāmatā dominē sarkans un melns, tās ir arī liesmas, uguns un pārdzimšana."[viii] Krājuma nosaukumā minēto ugunsputnu vēlāk, 1960. gados kritiķi izmantojuši arī apcerēs par Ilonu Leimani, dēvēdami dzejnieci par "Ugunsputna dzejnieci" un "Ugunsdieva priesterieni". Piemēram, Pēteris Aigars 1964. gadā publicētajās atmiņās un pārdomās par rakstnieci – ar nosaukumu "Ugunsdieva priesteriene" – pauž uzskatu, ka "Ugunsputns" ir labākais Leimanes krājums.[ix]

Informāciju 2021. gada. jūnijā sagatavoja literatūrzinātniece Zita Kārkla. Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “KULTŪRELPA".
[i] Latvija, Nr.71, 06.07.1949.
[ii] Austrālijas Latvietis, Nr.46, 07.08.1950.
[iii] V. Grotāne. Ar Ilonu Leimani esot. Latvija, Nr. 40, 04.10.1952.
[iv] Dzejniece Ilona Leimane Parīzē. Austrālijas Latvietis, Nr.632, 21.04.1962.
[v] Jānis Rudzītis. Krāšņa grāmata ar dzejoļiem. Laiks, Nr.47, 13.06.1951.
[vi] Latvju Ziņas, Nr.40, 11.10.1951.
[vii] A. Grigulis. Uz Jauna gada sliekšņa. Par Atgriešanos Dzimtenē, Nr.74, 30.12.1956.
[viii] Ģirts Ārvaldis. Ciemos pie Ilonas Leimanes. Latvija, Nr.72, 10.11.1951.
[ix] Pēteris Aigars. Ugunsdieva priesteriene. Londonas Avīze, Nr.927, 01.05.1964.