Grēcinieces

KolekcijaJāņa Rozes apgāds
NosaukumsGrēcinieces
Papildu informācijaAngelika Gailīte. Grēcinieces. Stāsti. J. Rozes apgādībā 1927. 82 lpp. S. Vidberga zīmēts vāks. Maksā Ls 1.20.

Saturs

Māte
Bērni
Kāzu ceļojums
Sapņotājas
Cor ardens

Gailīte psiholoģiski niansēti tēlojusi modernās sievietes iekšējos konfliktus, erotiskos pārdzīvojumus, sievietes atbrīvošanos no atkarības sajūtas pret vīrieti, centienus pēc patstāvības, ētiskas harmonijas un pilnvērtības apziņas; vēstījums lirisks, prevalē saturs, analītiska doma, mazāk formas izkoptība; vietumis S. Pšibiševska ietekme.

Vērtējums kritikā

Arturs Baumanis Gailītes stāstu krājumu vērtē kā viduvēja līmeņu darbu, kurā pievilcīgākais ir meklējams sievietes vēstītājas balsī. Baumanis raksta: "No grāmatiņas sešiem stāstiņiem par labākajiem uzskatāmi "Grēcinieces" un "Cor ardens". Pirmajā iet runa par divu meiteņu sarakstīšanos skolas gados ar zēniem. Gailīte šo pateicīgo tematu apstrādājusi sirsnīgi un sekmīgi. Kas atļauts un kas ne ? Četrpadsmit – piecpadsmit gadu vecumā jūtu un prāta attīstība notiek tik spēji, ka tāds jautājums, atnesdams spēcīgas iekšējas pretrunas, sagādā taisni ciešanas. No vienas puses skaistums un sāpes, no otras – atsacīšanās. Kuru ceļu tās meitenes izvēlas, to gan lasītājs nedabū zināt. – "Cor ardens" ir stāsts par mūzikas mākslinieci Maiju Līdumnieci, kuras liktens nav tik nosvērts un vienmērīgi laimīgs, kā brāļa un brāļa sievas. Viņa pieskaitāma tām sievietēm, kuras grib nodzīvot dzīvi ar baudu; kuras pie tam neprot baudām piemēroties, bet meklē taisni sev piemērotas baudas. Bet, piemēram, mīlestība neliesmo vienmēr tādā pat spožumā, kā pirmajos brīžos. Lai vilšanos pārciestu, viņa izvēlas citu vīrieti, zināms, nevis kaut kuru. Viņa tomēr atzīst, ka vīrietis šo izvēli var ar savu aktivitāti iespaidot. Bet rezultātā viena bauda ir un paliek neapmierināta: Maiju vienmēr no jauna apņem vientulība, un tur viņai neviens nevar līdzēt. Stāstos "Māte" un "Bērni" Gailīte mēģina ieskatīties citā pasaulē, bet šīs puses psiholoģija viņai diezgan sveša. Gailītei nav Brigaderes izkoptā stila, ne Ezeriņa stāstīšanas mākslas, tomēr viņa ienes mūsu prozā arī savu nekur nedzirdētu sievietes balsi, un tās paceļ "Grēcinieces" līdzās citiem vidēja līmeņa darbiem. (Baumanis, A. Angelika Gailīt. Grēcinieces. Latvju Grāmata, Nr. 3, 01.05.1927)

Recenzija publicēta arī laikrakstā "Jaunā Nedēļa": "Patiesībā, tikai dažus no krājumā uzņemtiem gabaliem var vērtēt kā stāstus. Angelikai Gailītei parasti labāk padodas miniatūrtēlojums un etīde. Viņas mūžam neizsmeļamais temats gan ir sievietes mīla, kas pie tam savā nesadrumslotā viengabalainībā ļoti bieži mēdz būt par visdziļākā dvēseles traģisma cēloni. Tomēr jāsaka, ka rakstnieces spalva tādam traģismam mazliet par liegu. Un rezultātā tad dabūjam tikai fragmentus. Kā tāda vienkārša etīde, bez pietiekoši jaužama psiholoģiska motivējuma kompozīcijā ir arī grāmatā ievietotais, diezgan pagarais stāsts "Kāzu ceļojums". Fināls te nesagatavots, maz pārliecinošs. Garākais un pie tam arī, šķiet, labākais stāsts krājumā ir "Cor ardens". "Degoša sirds" ir Gailites zīmēto sieviešu ceļa zvaigzne vispāri. Un ja arī dažbrīd viena otra viņas sieviete parādās analītiski salta un "personīgi brīva", tad tas ir tikai uz laiku. Tā ir tikai šīs pašas "degošās sirds" negatīvā izpausme. Dziļdziļi Angelikas Gailītes varones visas alkst mīlas. Pa lielākai daļai viņas ir pārāk viengabalainas, lai saskaldītos un izkaisītos ikdienu drumslās. Te viņu dvēseles skaidrība; bet ir arī dzīves traģika (Elza "Kāzu ceļojumā"). Dzīves pretešķības viņām spēj sakausēt vienīgi dziļa un patiesa mīla. "Kur ir tāds darbs, kurš bez pārpalikuma var piepildīt sievietes dzīvi?" (37. lpp.), jautā viena no viņas varonēm. – Bez mīlas tāda nav. Un kaut arī šis darbs būtu pati dienišķā kalpošana mākslai – vienalga! (Maija Līdumnieces, stāstā "Cor ardens"). Brīvas un neatkarīgas sievietes problems lūkots atšķetināt "Sapņotājās". Pāris jaunu dāmu te ceļo pa ārzemēm un jūtas "brīvas, lepnas un valdonīgas". Viņas esot "pacēlušās pāri zemes tieksmei", lai brīvi smeltu no dailes avotiem. Tomēr ilgi šī dižošanās ar saviem "analītiskiem augstumiem" neturpinās. Nāk reize – un sirds un daba saka savu. Jā, šī pati neizdibināmā "Cor ardens"! (E. A. Angelika Gailīt. Grēcinieces. Jaunā Nedēļa, Nr. 1, 06.01.1928)

Alfrēds Goba par grāmatiņu raksta: "Šo stāstu galvenā problēma, liekas, ir jautājums par sievietes garīgo patstāvību, neatkarību. Vai sieviete var justies apmierināta darbā, kalpodama kādai idējai, bet tanī pašā laikā atsakoties no mīlestības, ģimenes, vīrieša? Pati rakstniece it kā gribētu atbildēt, ka sievietei jātop neatkarīgai, ka viņai jāatrod pasaulē tāds darbs un ideja, kas dotu pilnīgu apmierinājumu. Un tomēr – šo stāstu gaita, tur tēloto sieviešu liktenis ir tāds, kas rādīt rāda, cik grūti, pat neiespējami to panākt. Trūkst mīlestības – un dzīves ceļš nav saules apspīdēts. Lai cik augsti būtu ideāli – viņiem nav vairs tā spēka, lai liktu ciest un panest visu ("Kāzu ceļojums".) Un kad nav atrodama tā dievišķā mīlestība, kādas ilgojas daiļjūtīgā, dziļjūtīgā sirds, tad vismaz lai nāk tikai cilvēcīga mīlestība un lai aizdzen tukšuma un izmisuma sajūtu ("Cor ardens".) Un cik liela nozīme viņas, sievietes, dzīvē bērnam, par to pārliecina cits tēlojums, kur bērna nāve dzen galējā izmisumā ("Māte".) Galu galā uz jautājumu saņemam tādu atbildi, ka grūti, gandrīz vai neiespējami sievietei atteikties no ģimenes, no mīlestības, no vīrieša tuvuma, lai tad kalpotu tikai kādai idējai, vienalga, lai tā būtu vai pati dievišķā māksla. (Goba, A. Sieviešu rakstniecība 1926. gadā. Sieviete, Nr. 1, 20.01.1927)
IzdevējsJāņa Rozes apgāds
Izdevuma veidsliterārs krājums
Darba veidsoriģināldarbs
Klasifikators
Darba autors
Izdevējs
Mākslinieks
Faili
Saistītie darbi
Izdošanas gads/vieta1927
Rīga
Rīga
Atvērt

KĀZU CEĻOJUMS

Rīdzinieki, izlasījuši laikrakstos ziņojumu, ka Elza Zīlīte uzsaukta dzimtsarakstu nodaļā ar lielrūpnieka dēlu Valdi Zirni, jeb — kā viņu visi sauca — jauno Zirni, visai izbrīnījās. Izbrīnījās tādēļ, ka Elzu ar viņas divdesmit septiņiem gadiem bij paguvuši ierakstīt neglābjamās vecmeitās, bet jaunais Zirnis bij kārota partija, sākot jau ar septiņpadsmitgadejām. Dāmu aprindās šī pārsteidzošā ziņa tika vispusīgi apspriesta un apskatīta.
Jā, kas tad viņa gan bija? Namsaimnieka Zīlīša meita — tādu Rīgā tūkstošiem! Vecais Zīlītis nebij ne bankas direktoros, ne partiju līderos. Viņa mājā neapgrozījās sabiedrības krējms. Un Elza nebij aicināta piedalīties nekādās filantropiskās organizācijās, kur visi satiekas, kur tik izdevīgi «labu darīt" un sevi rādīt. Dažas gan zināja par viņu stāstīt, ka tā pati labprāt nekur neejot, ka tai vesela bibliotēka mājās, ka tā no saimniecības brīvo laiku pavadot vai nu grāmatās, vai pie klavierēm. Bet citu klātbūtnē viņa nekad nespēlējot. Un ģērbjoties kā mūķiene. Tā nu būšot nama māte plašajā Zirņu mājā! Kāda zināja stāstīt arī par jaunā Zirņa mīlas avantūrām. Bet kādai citai bij ziņas par viņa nopietniem sakariem.
Par spīti visiem šiem svarīgiem iebildumiem, Zīlītes jaunkundzes un nākamā lielrūpnieka Zirņa kāzas notika. Un sabiedrības dāmām gribot negribot bij jāatzīst lielā gaume, ar kādu tās sarīkotas. Nevarēja jau arī noliegt, ka Elza pēc vecmeitas nebūt neizskatījās. Drīzāk tā likās kautri jaunavīga savā baltā izmeklētā vienkāršībā. Dažas dāmas šķitās jau uzvarējusi viņas īsto pērļu virkne.
Tanī pat vakarā jaunais pāris aizbrauca kāzu ceļojumā, atstādams jaunu vielu sabiedrības radošai fantāzijai, kurai neapnika kavēties pie šī notikuma. Un ne gluži bez pamata, kā to rādīs tālāko sarežģījumu gaita.
Elza tiešām šķitās balodīte, kura iedevusies mūža savienībā ar vanagu. Bet pagaidām viņa bij jaunatmodinātās kaisles varā, kuru viņa noturēja par mīlestību. Un viņas partners tā bij aizrāvies no šīs neparastās jūtu rotaļas, ka pēc visas raibās dāmu galerijas, kuru viņš bij laidis savai dzīvei cauri slīdēt, šinī savādniecē domājās to īstāko sievu atradis. Jūtu skurbumā viņi izbrauca cauri Berlīnei, un Zirnis nejuta pat tieksmes notaisīt vizītes pazīstamām kino zvaigznēm, kuru sabiedrībā aizvien, Berlīnē būdams, bij pavadījis jautrus brīžus, kas viņam galīgi bij iztukšojuši kabatas. No stingrā tēva papildus kredīti nebij gaidāmi, tādēļ ar', labs aprēķinātājs būdams, viņš bij nolēmis "prātīgi" apprecēties: apņemt sievu, kuras pūrs palīdzētu šos robus segt, un kura pati nebūtu daudz jūtama viņa dzīvē. Tā uz aprēķiniem dibinoties, viņa izvēle bij kritusi uz kluso Zīlītes jaunkundzi. Visās mīlas mākslās skolots, viņš bij vedis tik labu spēli, ka bij pratis atmodināt kaisli noslēgtā jaunavā, kura no mātes nāves, nu jau drīz desmit gadus nebij ne viena mīļa vārda dzirdējusi un glāstus sen aizmirsusi. Tēvs viņai bij pārāk īsts puritānis.
Tomēr Zirnis bij pārrēķinājies savās auksta baudītāja spējās un, kā jau teikts, viņa jaunās sievas sapņainās kaisles apstarota, rotaļa šķitās pārveidojamies īstenībā.
Drēzdene ir kā radīta sapņošanai. Te, Elbes krastos ar zilgano kalnu līniju pie apvāršņa šķietas īsta ziemeļu Florence esam. Vecās baznīcas, cildeni pelēkās pilis un sabiedriskās celtnes ar tumšzaļās bronzas jumtiem jau ārēji piešķir pilsētai mākslinieciski izmeklētu izskatu.
Jaunos Zirņus, no Berlīnes trokšņa un kņadas vakarā Drēzdenē iebraukušus, otrā rītā modināja putnu dziesmas pa atvērtiem logiem. Te dārzi un zaļumi visapkārt. Te daba un māksla lielā sadraudzībā rada daiļu mūslaiku idili.
Zirnis, gan uzņēmuma darīšanās, gan izpriecās pa Rietumeiropu braukādams, bij izskrējis cauri visām viņas slavenām mākslas krātuvēm, gan vairāk "labā toņa" pēc. Un Elza, vēl meitene, tikko skolas solu atstājusi, bij pavadījusi savu diloņslimo māti uz dienvidiem. Tur viņa toreiz bij paguvusi mest skatu renesanses mākslā, un visvairāk viņu bij vilkušas Botičelli Madonnas. Vēlāk, jau pēc reprodukcijām un atmiņām viņu bij sācis interesēt arī Rafaels viņa dziļās harmonijas dēļ. Tāpēc Elza vedināja vīru vispirms uz gleznu galeriju. Te viņi visilgāk kavējās kādā nelielā, vientuļā zālē, kurā atradās tikai viena glezna — Rafaela Siksta Madonna. Vienkāršā cēlumā viņa pacēlās pāri pār zemi un likās izsaucam dievišķā tuvumu. Šīs Madonnas priekšā ceļotāji pārtrauca visas sarunas. Arī Zirnis savas sievas pavadonībā pirmo reiz nopietni kavējās pie gleznu aplūkošanas. Bet ilgāka nodziļināšanās ne sevī, ne mākslā nebij viņa raksturā, tādēļ viņš bij priecīgs, ka varēja atkal sēdēt saulainā dienā uz ēnainās Brühl'a terases. Ieturējuši labu brokastu, mūsu ceļotāji ar kuģīti pa Elbi devās uz Drēzdenes apkārtni. Apstaigājuši Lošvicu, kur savā laikā Poruks smēlis sajūsmu dzīvei un dzejai, viņi pārcēlās otrā krastā uz Veiser-Hirš pilsētiņu. Te Elza reibtin reiba no brīnišķīgām rozēm. Tādas viņa nekur nebij redzējusi. Tās auga gan kā stipri lielas ābeles patlaban stāvēdamas vienos ziedos, gan vijās baltas un rozīgas ap vārtiem un māju sienam. Zirnis meklēja pēc iespējas lielu rožu klēpi nopirkt Elzai, bet viņas prieks bij lielāks tās redzot augam tādā neparastā krāšņumā.
Nākamās dienas rītā Zirņi bij nodomājuši braukt kalnos uz Saksijas Šveici. Bet, pie rīta kafijas avīzi šķirstīdams, Zirnis piepeži paskatījās uz savu sievu: Tu bijusi liela vagneriane, bet šovakar operā Lohengrins.
Elzas acis plati iepletās, it kā tā mostos no dziļas snaudas.
Tas mums jādzird šinī muzikālajā pilsētā, viņa teica ar lielu, Zirnim pārsteidzošu noteiktību. Braukšot uz tuvākiem kalniem, lai vakarā varētu būt atpakaļ, bet iepriekš jau jāapgādājas ieejas zīmes šīvakara izrādei. Tā arī notika.
Visu ceļu Elza likās nekā neredzot no apkārtējās dabas. Vienaldzīgi viņas skati aizslīdēja garām arī skaistajām ķēnišķīgām pilīm Elbes krastos. Tikai maigi glāstošais un tomēr atspirdzinošais meža gaiss kalnos kāpjot un skats no Basteja klints uz Elbi un apkārtējiem kalniem it kā atvēra viņas dvēseli dabai. Zirnis bij pārsteigts no pēkšņās sievas pārmaiņas, bet uzskatīja to vienkārši par untumu.
Drēzdenes operā, kur glabājas labākās muzikālās tradīcijas, kur orķestrs, zolisti un koris saplūst vienā daiļā harmonijā, jūtīgs cilvēks ieiet kā svētnīcā. Ar pirmām pazīstamām skaņām Elza pati kļuva kā uzvilkta stīga, kura skan no mazākā satricinājuma. Bet kad gulbja vestā laivā piebrauca Lohengrins, viņa intensīvi pārdzīvoja, ka šis skaidrības nesējs, kurš visu viņas jaunību bij bijis viņas sapņu draugs, arī tagad viņu raisīja nost no dzīves. Kā asmens pēkšņi iedūrās viņas sirdī. Vai viņa varēja vairs sekot viņa aicinājumam? Viņa bija kļuvusi tam neuzticīga, ziedodamās zemes kaislei. Tāpat kā tā Elza tur uz skatuves, viņa bij sava Lohengrīna necienīga.
Sāpīgi viņa atrāva acis no gaišās dievišķās parādības un pagriezās pret savu vīru. Arī tas bij nogrimis aplūkošanā: viņa skati likās piesūkušies kādas dāmas pilnīgiem pleciem un dziļajam dekoleté blakus ložā. Tas nenojauta Elzas pārdzīvojumu.
Gaisma apdzisa Elzas skatiem. Bet caur apziņu izšāvās kā pēkšņs zibens: šis cilvēks, kura sieva viņa bij kļuvusi, taču bija viņai gluži svešs. Tas, ko viņa pielūdza, kam viņa bij dzīvojusi līdz pat pēdējam laikam, kas viņu pacēla gara lidojienā, bij tam galīgi tāļš un vienaldzīgs. Sāpīga bij viņas mošanās no kaisles reiboņa. Tā nebij mīlestība, kas viņu bij saistījusi ar šo baudītāju. Viņa vēlējās būt atkal savā vientulībā, savā klusajā tēva mājā. Bet viņai nebij uzņēmības ne to pateikt, nedz vienai aizbraukt. Viņa nekur nebij līdz šim patstāvīgi rīkojusies. Viņa bij pratusi tikai sapņot.
Drēzdene, kuru viņa bij iemīlējusi no pat pirmā soļa, tagad kļuva viņai smago pārdzīvojumu dēļ nepanesama. Viņa vēlējās braukt, kustēties. Ja tas nebij vienai iespējams, tad, vismaz, būt ceļā, doties tāļāk prom!
Zirnis redzēja, juta straujo pārmaiņu, bet nenojauta viņas cēloni. Viņš gan vēl būtu labprāt pakavējies vietējos dansingos — arī viņā bij atmodušās vecās tieksmes, — bet Minhenē tādu būs vēl lielāka izvēle. Un tā viņi aizbrauca tiešā virzienā uz dienvidrietumiem.
Minchenei sen mākslas pilsētas slava, viņa kļuvusi nevien vācu, arī citu Eiropas tautu mākslinieku skola un bohēmas tīkams patvērums. Bavārijas galvas pilsēta lepni liecina par viņas valdnieku lielo gaumi, kuru tie ielikuši sabiedriskās ēkās, laukumos un citos mākslas pieminekļos.
Klīstot pa šo pilsētu, pār kuru valda Richarda Vāgnera un ķēnišķīgā sapņotāja Ludviķa 2. gars, Elza arvien dziļāk iejutās viņu sabiedrībā, kas viņai bij bijusi vienīgā līdz kamēr viņa iepazinās ar savu tagadējo vīru. No liktenīgā Lohengrīna vakara Drēzdenē viņas kaisle pret viņu bij izdzisusi. Un tagad viņa atkal dega garīgā mīlā pret gaismas karotāju Lohengrīnu, kurš viņai pilnam identificējās ar Ludviķi 2.
Vīrs tagad bieži atstāja viņu vienu, atgriezdamies tikai rīta gaismā. Tā viņi gāja katrs savu ceļu, no kura pirmā kaisle viņus uz neilgu gabalu bij novirzījusi.
Elza gribēja apmeklēt Ludviķa 2. pilis Minchenes apkārtnē, kur viņš bij ielicis savu liela estēta fantāziju un ķēnišķīgos līdzekļus, kas gan iztukšoja valsts kasi un rādija pat sazvērestību pret viņu, ka sekas bij viņa traģiskais gals, bet palika Ludviķim 2. kā pasakains piemineklis uz laiku laikiem. Tur burvīgā Linderhofa puķēs un zaļumos. Tur lepnā Neušvanšteina klints virsotnē.
Vispirms Elza tomēr gribēja apmeklēt Ludviķa 2. pēdējo, vēl gluži nepabeigto pili uz Kīmezera Kungu salas. Tas bija vienas dienas brauciens un uz šo salu Elzu pavadīja arī Zirnis.
Te ceļš iet uz dienvidaustrumiem, tuvāk nāk Alpu līnija. Jau no vagona logiem dienvidos pie apvāršņa paceļas kalnu silueti. Nesalīdzināms Elzai šķita pēc ilgiem gadiem pirmais skats uz tikko nojaušamo kalnu strēķi.
Kalni it kā tinās un sedzās viegliem miglas plīvuriem. Brīžam viņai likās, ka nav tur nekā cita, kā vien šie miglas plīvuri, ka tie vien tinas un plandās pie apvāršņa. Un tomēr viņa zināja, ka aiz šī viegluma slēpjas klinšu cietums, ka maigums sedz spēku un varenību — tādēļ tāda apburtība un pievilcība. Kalniem tuvojoties, viņa redzēja, ka tie mainījās ik acumirkli, bet nekādi pārsteigumi nevarēja viņai atsvērt pirmo skatu sapņainību.
Tuvodamās Ludviķa 2. mīļajām vietām, Elza iegrima kā sapnī, kā pārdomās. Kungu sala daudz gadusimtu bijusi mūku miteklis. Kad pagājušā gadusimtā tā pārgājusi privātīpašnieku rokās, un varenam parkam draudējusi nociršana, ķēniņš Ludviķis 2. to nopircis, lai uzceltu tur greznāko no pilīm.
Ķēniņš Ludviķis 2. — Viņa sen to jau mīlēja — tā viena no retām personībām, kas savā krāšņumā aptvērusi visplašāko jūtu skalu. Elzai nāca prātā kāda aculiecinieka vārdi par šo ķēniņu. «Viņš bij skaistākais jauneklis, kādus jebkad esmu redzējis. Pat ja viņš būtu ubags bijis, viņu nevarētu palaist garām neievērotu. Nevienu cilvēku, jaunu vai vecu, bagātu vai nabagu, nevarēja neaizkustināt burvīgums, kādu izstaroja visa viņa būtne."
Un Richards Vāgners: «Viņš ir tik skaists un apgarots, tik dvēselisks un lielisks, ka es baidos, viņa dzīve kā ātrs dievu sapnis izzudīs no šīs nabadzīgās pasaules. — Kas viņu nav redzējis, nevar iedomāties to burvīgumu, kas plūst no viņa skatiem. Kaut jele viņš paliktu pie dzīvības; viņš viss ir viens brīnums."
Ludviķis 2., kam īstā aizrautībā uzgavilēja tauta, necieta savus galminiekus. Ceļojumā pa valsti viņš piedzīvoja neliekuļotu triumfu. Viņš meklēja palīdzēt nabagiem un cietējiem arī tur, kur viņa pavadoņi gribēja tos viņam noslēpt.
Un, tomēr, viņš palika vientulis savā mūžā, galīgs vientulis, kas bēga no ļaudīm.
Viņš mīlēja tautu, viņš pēc kāda francūža novērojumiem: «Bij monarchs, kurš brīvprātīgāks, kā viņa opozīcija, kuru viņš stūma uz priekšu, — ķēniņš, kuru neatbaida augstākie problēmi, reta parādība cilvēces vēsturē!"
Šis ķēniņš prata būt vienkāršs un līdzi just cilvēku ciešanām un tanī pat laikā viņam bij augstākās prasības monarcha varai. Viņš cildināja Francijas saules karali Ludviķi 14. un godināja tā piemiņu, uzceldams senā mūku salā krāšņāko no pilīm Versaijas pils stilā.
Elza zināja, ka ikgadus rudens naktī noteiktā datumā Ludviķis viens braucis uz Kīmezeru, kur viņu sagaidījusi īsta gondola, un matroži itāliešu tērpā viņu pārcēluši uz Kungu salu. Tur viņš tad viens ar saviem Ludviķa 14. laika sapņu viesiem dienas desmit pavadījis veļu laikā.
Elza labprāt būtu savā nodabā klīdusi pa bezgalīgām zālēm, kuras viena pārsteidzošāka par otru. Bet kustods, kas gāja apmeklētajiem līdz, deva iemācītus paskaidrojumus. Brīžam viena, otra tēla priekšā nostādamies, tas teica: «Pagaidu ģipss, tas būtu marmora bijis..." Vai ari: «Tas būtu ziloņkaula bijis..."
«Būtu bijis..." sirdī smeldza sāpes par nelaikā pārtraukto skaistuma sapni.
Visbrīnišķāko iespaidu Elza tomēr guva tā sauktā Spoguļu galerijā, kur septiņpadsmit augstiem velvētiem logiem otrā pusē atbilst tikpat daudz un tādi pat spoguļi, bet starp vieniem kā otriem desmitiem augstu kandelabru, un no velvētā izgleznotā plafona nokarājās desmitiem kristāla kroņa lukturu. Pa starpām Apolona, Afrodītes, Dianas un citu antīko dievu tēli un Romas lielo valdnieku Vespaziana, Titus, Hadriana un Jūlija Cezara bistes. Bavārijas zilā krāsā samta sēdekļi ar zeltā izšūtām lilijām.
Šo pasakaino galeriju abos galos noslēdza ieapaļas Kara un Miera zāles, no kuru augstiem logiem — durvīm abos galos skats uz vasarīgi zaļo parku, kas apkārt pilij.
Bet tanīs veļu naktīs, kad ārā bija melna tumsa, Ludviķim 2. vienam ar viņa izmeklēto pagājušo gadsimteņu sabiedrību iedegās visi kandelabri un kroņa lukturi. Kāds skaistums un kādas sāpes!
Pēc šī apmeklējuma Elzu vilktin vilka uz vientuļo Kalna pili Štarnbergas ezera piekrastē, kur Ludviķis bij bieži mitis un kur šī ezera viļņos viņš bij atradis savu pārāk ātro nāvi. — Bet uz Štarnbergu viņa gribēja viena braukt. Viņu traucēja Zirņa banālās piezīmes un jutekliskā pieskaršanās. Viņai izdevās tā uzmanību vērst uz zirgu skriešanos, un tā viņa aizbrauca pirmo reiz viena, patstāvīgā ceļojumā.
Viņa nebij salīdzinājusi vilcienu sarakstu ar tvaikonīšu tūrēm pa ezeru, tādēļ bij atbraukusi ar tādu vilcienu, kuram nebij pieskaņots tvaikonis, un uz to vajadzēja gaidīt veselu stundu. Bet Elza negribēja gaidīt. Viņa bij apskatījusi uz kartes ezeru un tā apkārtni un zināja, ka Kalna pilij vajadzēja atrasties mazliet iešķībi pretī Štarnbergas kuģu piestātnei. Kājām tas būtu gājiens ap ezera rietumu galu. Pēc viņas aprēķina ne vairāk par 5—6 klm. Viņa prasīja avīžu pārdevējai, vai līdz Kalna pilij nevarētu kājām aiziet. — O, kādēļ ne! — Bet cik ilgi ko iet? tālāk vaicāja Elza. — Nu, trīsceturtdaļas stundas jau būs.
Kas gan tas! Tad jau viņa ātrāk nonāks par tvaikoni. Un citkārt vasarā jūrmalā viņa bieži bij tālākus gabalus nogājusi. Nomaldīties arī nevarēja, jo pils pašā ezera malā. Tā viņa uzsāka savu gājienu.
Bet grantētais celiņš drīz beidzās un sākās diezgan mežonīgs biezoknis. Te viņai pretim nāca, pēc ārējā izskata spriežot, kāds jauns mākslinieks ar krāsu kasti plecos. Viņa tam prasīja: cik tālu līdz Kalna pilij? Mākslinieks uzmeta pētošu skatu viņas vārīgam stāvam un ar īstu mincheniešu jautrību un piemīlību skatā atbildēja: «Līdz Kalna pilij, kundze, var no šejienes iet stundu, var iet arī pusotras vai pat veselas divas!"
Elza pateicās un turpināja ceļu, kaut gan viņa bij pārsteigta no šīs jaunās ziņas. Viņa bij jau gandrīz pusstundu gājusi, un te viņai kā minimumu noteic vēl stundu. Avīžniece, gan laikam, bij tikai ar tvaikoni braukusi.
Aiz kādām slūžām sākās tik augstas niedres, ka viņa gandrīz tajās pazuda. Taciņš bij slapjš un kājas kļuva mitras, bet viņa neuzdrošinājās no ezera attālināties, lai pavisam nenomaldītos. Krūmos, kas iečabējās: vai tas bij iztraucēts putns vai dzīvnieks? Elzu pārņēma bailes: ja nu kāds neģēlis viņai uzbruktu! Tomēr gaiss bij tik tīkami maigs un debess tik zila, ka viņa aizmirsa visas bailes un gāja tālāk. Jau ar zināmu nogurumu un samirkušām kājām viņa iznāca atkal uz grantēta celiņa, no kā pa kreisi bij žogs, aiz kura stiepās parks, kur strādnieki patlaban krāva sienu. Viņa domājās savu mērķi jau sasniegusi. Bij jau ari gājusi krietni vairāk par stundu. Tik nolaists ķēnišķīgais parks, ka tur jau sienu pļauj un turpat sakrauj! Apprasījusies, kur Kalna pils, viņa dabūja atbildi, lai ejot vien uz priekšu, tur viņa nonākšot uz šoseta braucamā ceļa, tas viņu novedīšot līdz pašai pilij.
Tā tad, kā redzams, vēl krietns gājiens. Un tā ar' bij. Te pa kreisi stiepās nemitīgi parki ar villām. Dažas no tām nesa atstātības pazīmes, citas nokļuvušas jauno bagātnieku rokās, bij uzspodrinātas un uzpostas.
Beidzot viņa bij galā. Un gājusi veselas divas stundas! Ceļā bij jutusi stipru nogurumu, bet līdz ko viņa iegāja šinī vismazākā Bavārijas ķēniņa pilī, kuru Ludviķis bij mantojis no tēva un kur bij pavadījis savu laimīgo jaunību un drausmīgās pēdējās stundas, Elza iegrima savādā stāvoklī: viņa vairs nesajuta sevis. Šīs mazās, mazās istabiņas, šī vienkāršība tik pilnīgs pretstats Kīmezera pils krāšņumam. Un šī intimitāte visa apgarota ar Ludviķa sajūsmu par Vāgnera mākslu. Tur nelielā ēdamzālītē, no kuras brīnišķs skats uz ezeru, ēdamgalda vāzes vietā Meisenes porcelānā Lohengrina gulbis. Tur daudzstūrainā torņa istabā uz pjedestāliem visu Vāgnera operu varoņu tēli. Tur kādā citā telpā varoņu teiku gleznas. Starp tām veclaicīgā gotu rakstā daudz aforismu un tautas dzejas pantu. Te Elza pēkšņi izlasīja:
Kas mīlestībā sāpes necietis,
Tas mīlestībā mīlestību nejutis.
To sapratīs visi mīlētāji. To saprata Elza, kura cieta savas neuzticības dēļ šim sapņu mīļākam. Bet viņš to nesodīja, viņš atalgoja viņu ar savu gara tuvumu.
Vispēdīgi kustods veda apmeklētājus guļamistabā. Te jau kā kādā mūsu lauku mācītāja muižā pagājušā gadu simteņa pēdējos desmitos, — Elzai vēl ienāca prātā. Pavisam vienkārša brūna, koka gulta. Uz tās gaiši zilu zīdu apvilkti spilveni, lielie un mazie. Piesprausta zīmīte: „Nepieskarties!" Uz galvas un arī uz lieliem spilveniem dzeltenīgi ūdens plankumi. Kustods stāsta: «Šinī gultā nolika ķēniņu, kad viņu izvilka no ezera. Tās zīmes no viņa slapjiem matiem un drēbēm." Kad kustods pagriezās, Elza pret aizliegumu noglauda to vietu uz spilvena, kur pēdējo reiz bij dusējušas viņa skaistās cirtas.
Apskate bij beigusies. Kustods izvadīja apmeklētāju pulciņu, lai uzsāktu gājienu ar citiem, jo mazās telpās uzreiz daudz nelaida.
Elza kā mēnešsērdzīga devās pa varenā parka labi koptiem celiņiem uz leju. Viņa bij agrāk jau lasījusi, ka tur uzcelta Ludviķa 2. piemiņas kapele pret to vietu, kur ūdenī atrasts viņa līķis. Parks bija plašs. Ceļa malā šur tur bija soli.
Te, netālu no malas, Elza ieraudzīja metāla krustu ūdenī.
«Tā tad še!" viņa čukstēja un nokrita uz ceļiem krasta malā.
Viņa atjēdzās tikai, kad izdzirda tuvojamies balsis. Uzcēlusies, viņa atskatījās uz krasta malu. Tur skaisti kopta pakalne. Uz tās piemiņas kapele, bet zemāk par to krusts ar sv. Ludviķa statuju un pie tās pjedestāla zemē izaudzināts mūžam nevīstošs vaiņags.
Kamēr svešie ceļotāji ziņkārīgi apskatīja visas šīs vietas, Elza iegāja dziļāk parkā. Pēc pulksten 6, kad parku slēdza, kā Elza to labi bij ievērojusi, viņa atgriezās pie krusta. Šis krusts viņu sauca. Tā bij viņas jaunības, viņas vienīgā mīlestība. Tai viņa bij neuzticīga kļuvusi, noturēdama pārejošu kaisli par mīlestību. Par to viņa bij samaksājusi ar mocošām ciešanām pēc nežēlīgās atmošanās Drēzdenē. Bet tagad viņa gribēja savienoties ar tālo sapņu draugu, kurš bij tik viens bijis savā laimē un nelaimē. Elza jutās sava Lohengrīna aicināta. Viņa brida ūdenī dziļāk, dziļāk, un pie krusta viņa metās ūdenī, it kā ilgās kam pretī dodamās. Tanī vietā, kur bij iegrimusi viņas galva, pacēlās riņķveidīgi ūdens burbuļi, kuros lūza vakara saules stari, kā sapņu ķēniņa sapņainās, dzīvē neredzētās, nāvē atrastās līgavas diadēmas dimanti..
***
Zirnis, vienu otru dienu sievas nesagaidījis, un, zinādams, ka viņai līdz bijis tik maz naudas, ka ar to ne tālu aizbraukt, ne ilgi uzturēties nebij iespējams, uzdeva policijai viņu meklēt. Pēc dažām dienām sadzina viņas pēdas un beidzot viņu atrada Štarnbergas ezerā, gan daudz dziļāk ūdenī aiznestu. Līķis bij diezgan stipri pārvērties, un Zirnis lika to krematorijā sadedzināt. Urnu ar pelniem apraka Ludviķa 2. zemē. Zirnis taču nebija sentimentāls jauns cilvēks, kurš vadās sev līdz čemodānu ar kaulu atliekam. Pēc šī nepatīkamā pārsteiguma, iztaisījis vēl dažas tūres pa Alpiem, Zirnis devās atpakaļ uz ziemeļiem. Pa ceļam, Berlīnē, viņš atguva to, ko turpu braucot bij aizkavējis, bet, Rīgā atbraucis, noklausījās labu tiesu kondolējumu un cītīgi sāka interesēties par tēva uzņēmumiem, jo reiz taču tie piekritīs viņam vienam. Kad oficiālais sēru laiks gāja uz beigām, Zirnis sāka apskatīties pēc jaunas sievas, kas varētu būt laba partija un tomēr nesagādātu viņam liekus pārsteigumus. Tāda nebij tālu pasaulē jāmeklē. Zirnis nevarēja vien nobrīnēties, kur viņam gadu atpakaļ acis bijušas, un kas viņu uz tādu neprātīgu laulību dzinis.
Vienīgais cilvēks, ar ko Elzai vēl bij dzīvas saites bijušas, viņas tēvs, klusi aizgāja mierā tanī pašā gadā. Savu diezgan prāvo īpašumu viņš bija novēlējis bāriņu patversmei. Tā izdzisa šī dzimta, un drīz par viņu apklusa pat ļaužu valodas.


SAPŅOTĀJAS

Tīra nejaušība bij savedusi ceļojumā kopā latvieti Lizu Smilgu ar ukrainieti Helēnu Golubenko. Ārēji viņas uz pirmā acu uzmetiena šķita diezgan pretējas: Līza — stalta, gaišu skatu, Helēna — mazāka, pievilcīgi daiļu seju un tumšām acīm, kurās, šķita, dzima sapnis aiz sapņa. Tomēr, tuvāk uzskatot, ikviens vērīgs aplūkotājs bez kavēšanās ieraudzītu viņās radniecību, kas izpaudās spilgtas gara dzīves apgaismotās sejās un drošās, noskaņotās kustībās. Viņas gāja kā lidodamas pa sv. Markus laukumu starp grezno starptautisko gājuputnu pūli. Viņas skurba no apkārtējās līksmes. Viņas priecājās tikpat par sv. Markus vareno orientālisko krāšņumu, dodžu pils graciozo vieglumu, Ticiana pārplūstošo krāsu un formu bagātību un Tintoretto vētrainību, kā par katru balodi, kas nolaidās tām uz pleca vai rokas, kā par to raibo nieku dažādību, kas no daudzām piazza's vitrīnām sveicināja sabraukušos svešiniekus un aicināja iejusties Venēcijas īpatnējā kolorītā. Viņas lika sevi nest gondolai pa klusiem šauriem kanāliņiem starp romantismā tītām īpatnējām celtnēm, kuru pakāpienus un sienas nemitīgi apskaloja Adrijas ūdeņi. Vakaros viņas klausījās itāliešu dziesmās un mūzikā, bieži, atspiedušās pret kādu kolonnu uz sv. Markus laukuma. Viņas redzēja jaunus pārus kāzu ceļojumos. Tie, nogrimuši savā jutekliskā baudā, šķita akli apkārtējam skaistumam. Tas abās ceļotājās izsauca sevišķu pārākuma sajūtu: viņas jutās brīvas, lepnas un valdonīgas. Viņas pacēlušās pāri zemes tīksmei, brīvi smēla no dailes avotiem. Viņas atdevās skurbinošam gara lidojienam.
Viņas jutās vēl tuvāk, kad viena no otras izzināja, ka arī viņu ikdiena un viņu pagātne bij līdzīga. Viņas dzīvoja no sava darba — bij materiāli patstāvīgas. Arī līdz psiholoģiskai brīvei viņas bij nonākušas pa vieniem ceļiem. Sāpēs viņas bij ieguvušas garīgo spēku un apskaidrotību. Viņu jaunības mīla, kurai tās bij uzstādījušas pārāk augstas prasības, bij izgaisusi, līdz ar to sagraudama viņu laulību, kura katrai no tām bij atstājusi arī pa dzīvai atmiņai: abas viņas audzināja meitas, kuras nākamībā gribēja redzēt tikpat stipras un brīvas, kādas tagad jutās pašas. Bet viņas domājās ar gudru vadību savas meitas izsargāt no sāpju ceļa, pa kuru pašas līdz šai brīvei nonākušas.
Venēcija, tām klusībā atklādama vienu daiļumu aiz otra, viņas aizvien vairāk tuvināja, līdz beidzot viņas noslēdza draudzību Lido gaišajās smiltīs, kādas dienvidu jūrmalās retums un par kurām Helēna priecājās kā mazs bērns. Bet Līza viņai stāstīja, ka Latvijas jūrmalas smiltis vēl maigākas, smalkākas un gaišākas par Lido smiltīm.
Viņas šķīrās ar norunu, ka nākamā vasara Helēna ar savu Irinu brauks pie Līzas un viņas Aijas. Un tad viņas visas četras pavadīs vasaru Rīgas jūrmalā.
Bet visi šie gaišie nodomi izgaisa lielu notikumu ēnā. Izcēlās karš. Latvija un Rīga bij ienaidnieka apdraudēta, un Līzu Smilgu ar viņas meitenīti bēgļu viļņi aiznesa uz Pēterpili. Te dienas skrēja nemitīgā darbā, un tikai reti brīži atlika sapņiem. Tas bija tad, kad Līza Eremitažā nostājās kādas renesanses laikmeta gleznas priekšā, kad viņa klausījās itāliešu mūzikā vai arī kad tā atrada kādu jaunu grāmatu par Itālijas mākslu.
Sevišķi intensīvi Līza pārdzīvoja Itālijas iespaidus sarunās ar Helēnu — tā viņas sauca savu sarakstīšanos, kura līdz pat 1918. gadam bij stipri dzīva. Viņām bij radies jauns tuvums. Viņas saistīja nevien atmiņas par skaistiem bezrūpīgiem brīžiem, viņu dvēseles šķitās vienlīdz atsaucīgas kara radītām ciešanām: ārpus sava ikdienas darba katra no tām ar lielu aizrautību nodevās ievainoto kopšanai un bēgļu apgādāšanai. Tikai Līza gandrīz vai apskauda Helēnu, kura savā mazā dienvidu pilsētiņā varēja pilnīgāk un jūtamāk atvieglot cietēju mokas, nekā viņa lielpilsētas mūžīgā steigā un trauksmē.
Tomēr pret kara beigām Helēnas vēstulēs šad tad ieskanējās slāviskas tieksmes pēc plašuma, neapmierinātība ar savu apkārtni. Pie tam viņa nežēlīgi ironizēja par aprobežotiem provinciāļiem, kuri viņai tuvojās ar jauniem precību piedāvājumiem. Un turpat viņa kā izsamisumā kādreiz izsaucās: «Kur ir tāds darbs, kurš bez pārpalikuma var piepildīt sievietes dzīvi?"
Šis Helēnas nemiers sēja nemieru ari Līzas dvēselē — šaubas par vientuļas sievietes dvēseles spēku. Vai tik šis Helēnas nemiers nebij ilgas pēc mīlas? Bet viņa pati? Viņa taču iztiks bez tām! Varbūt, viņai palīdzēja drudžainā darba trauksme? Šīs tīri draudzīgās attiecibas ar darba biedriem? Varbūt, tas, ka visu savu maigumu viņa atdeva savam bērnam, savai Aijai.
Pēc lielinieku revolūcijas Helēnas vēstules ilgi nepienāca. Līza vainoja nekārtīgo dzelzsceļu un pasta satiksmi. Pa daļai tas tā ari bij, un savu biezo vēstuli Helēna Līzai atsūtīja ar savas pilsētiņas delegātiem, kuri brauca nacionalizētās cukura fabrikas komitejas uzdevumos uz Pēterpili. Līza turēja rokā šo vēstuli, un gaišs prieka vilnis apņēma visu viņu: arī šī draudzība viņu sildīja drēgnā Pēterpils miglā.
Kad delegāti aizgāja, apsolījušies pienākt pēc pāris dienām pēc atbildes, Līza, viena palikusi, nosēdās dīvāna stūrī un sāka lasīt. Bet Helēna viņai bij sagādājusi divkāršu pārsteigumu. Tā rakstīja:
«Mana dārgā, kā man gribētos tagad Tevi redzēt; Man būtu Tev tik daudz ko teikt, bet doma, ka citi var lasīt šo vēstuli, paralizē manu valodu. Tomēr — runāšu.
Tu redzēji mani ceļojumā. Tu zini, Līza, cik es jutos stipra viena toreiz Itālijā. Pazaudējusi reiz ticību mīlestībai, es domājos pārspējusi sevī sievišķās ilgas, es gribēju dzīvot mīlestībai uz tālāko. Es bezgala priecājos Tevi uz tā paša ceļa, ar tiem pašiem pagātnes pārdzīvojumiem un tiem pašiem nākotnes nolūkiem sastapdama. Tu manī pastiprināji ticību stiprai, izglītotai darba sievietei. Briesmīgais karš, kā Tu zini, man atvēra arvien jaunas un jaunas darba iespējas. Bet — karš arī sagrāva manī šo ticību! Līza, manī notikušas lielas pārvērtības: manī pamazām, — kā tu, varbūt, varēji novērot manās pēdējās vēstulēs, — modās ilgas pēc personīgās dzīves." — Jā, to Līza bij nojautusi Helēnas nemierā, bet tagad viņa to atklāti un godīgi pateica: «Un tagad, Līza, šīs nenoteiktās ilgas, ir izvērtušās par spožu liesmu: es mīlu! Manas jūtas ir dziļas un manas dvēseles smalkākās stīdziņas tiecas pretim mīlamam cilvēkam, ko es līdz šim nekad tik spilgti nebiju pārdzīvojusi, bet — viņš, Līza, viņš ir naidnieks! Viņš ir vācietis. Vai tad var, vai drīkst mīlēt naidnieku?! Lūk, ko man ir nodarījis karš un okupācija! Briesmīgais karš — un es viņa divkāršais upuris!
Un tomēr — viss tas bij un ir vēl aizvien tik skaisti un sāpīgi.
Mēs satikāmies Kijevā, pilsētas dārzā, koncertā, lielā pūlī. Satikās mūsu skati, un mēs nevarējām aiziet kā svešinieki. Viņš atrada kādu vietējo, kas mani pazina un lūdza viņu iepazīstināt ar mani. Vienas domas un vienas jūtas mūs dzina vienu otram pretim. Vēlāk uz manu jautājumu: Kāpēc viņš pienācis ar mani iepazīties? Viņš atbildēja ar manas pašas domu par viņu: «Jūs tik vērīgi klausījāties mūzikā. Jūsu acīs un jūsu vaibstos bij kaut kas cēls, un nopietns, un sērs." — Līza, to pašu es domāju par viņu!
Bet tagad es esmu atkal savā pilsētelē. Es viņa neredzu. Man apkārt viss ir drūms, un tukšs, un pelēks. Tik priekšā viens gaišs stars: Ziemassvētki, kad atkal būšu Kijevā. Ja tik viņš vēl tur būs! Man jāvēlas tagad manas dzimtenes okupācijas pagarināšana. Vai tas nav briesmīgi? Kāds izsmiekls nevien par brīvo, valdonīgo sievieti, pat par vienkāršo savas dzimtenes meitu! Kur Judites patriotisms? Kur Žannas d'Ark svētā liesma, kas dara brīnumus? Es — atdevusies sievišķām ilgam!
Un ārpus visa tā, mūsu mīla ir tikai acumirklim: viņš ir saistījies, viņam ir ģimene. Viņš aizbrauks, viņam būs sava dzīve, bet es palikšu ar savu vientulību!"
Kā izsamisums ieskanējās šis pēdējais kliedziens Līzas dvēselē, un viņai palika Helēnas bezgala žēl: lepnā, brīvā sieviete, karstā patriote, bij sievišķās mīlas uzvarēta, un visi šie upuri viņai nesolīja nākamībā nekādu īstu sievietes laimi mājā un ģimenē. Tie varēja tikai padziļināt viņas vientulības sajūtu. — Līza mēģināja viņai rakstīt pēc iespējas maigi, saudzoši, bet atbildi viņa saņēma tikai pēc vairāk kā pusgada.
«Sapnis ir izskanējis un atstājis kā mantojumu tikai naidu. Tu teiksi: tas tīri dabīgi, jo es jau mīlēju naidnieku. Nē! es mīlēju savu ilūziju. Bet viņam es biju tikai rotaļa, okupācijas laika rotaļa. Varbūt, diezgan piemērota viņa izsmalcinātai gaumei, jo pirms kara viņš nebij bijis virsnieks, bet mākslas vēsturnieks kādā Vācijas augstskolā. Tas mūs, laikam, ar' satuvināja. Bet, kad viņš vēl okupācijas laikā reiz aizbrauca uz mājam un kad pēc viņa atgriešanās mēs satikāmies, es redzēju, pareizāk, nojautu, ka viņa dvēsele nevedas manējai pretim, ka tur viņam paliek sava „visusvētā vieta", pa kuras vārtiem man, svešiniecei, nav ieejas. Tā bij ārējā, eiropejiskā pieklājība (viņš bij papildinājies studijās Francijā), kas viņu vēl atveda pie manis. Bet nebij viņam tādas mīlas, kas izdeldētu visas nacionālās un politiskās plaisas, kas savienotu mūs tīrā cilvēcībā un mīlestībā uz daili, kas sākumā mūs bij tuvinājusi. Es sāku nojaust viņā naidnieku — vācieti, kas bezgala ieslēdzies savā nacionālā pašiedomībā, kā tērauda bruņās. Es sāku izjust pret viņu naidu. Es piedzīvoju velnišķu atriebības prieku, redzēdama, ka mana naida adatiņas viņu aizsniegušas. Tomēr mēs šķīrāmies ārēji pieklājīgi, kā nākas labi audzinātiem cilvēkiem. Bet, kad viņš bij aizgājis, mani plosīja izmisums — par manu izpostīto dvēseles mieru, par manu sagānīto dzimtenes mīlestību, par manu neklusināmo vientulību. Nav mīlestības, kas varētu mani no tās glābt. Es tagad nīstu nevien viņu, naidnieku, bet katru vīrieti, kas man mēģina tuvoties kā sievietei. Tas gan pašaizsardzības nolūkos, jo mīlestība uz vīrieti bij tā, kas mani līdz šim naidam noveda. Un savam bērnam, savai Irai, es gribu iepotēt neuzticību pret vīrieti. Es gribu viņai pašai ieaudzināt vīrišķību un dzimtenes mīlestību. Lai viņa izpērk mātes grēkus!" Helēna vēl aicināja Līzu ar viņas meitiņu pie sevis, viņa zināja, cik grūti Pēterpilī bij tagad dzīvot, bet viņiem Ukrainē "vēl maizes diezgan". Līza būtu labprāt braukusi, viņa juta nepieciešamību nomierināt Helēnas asās sāpes, glābt viņas Irinu no naida sēklas, kuru tai pati māte gribēja jau no bērna dienām dvēselē sēt, bet lielais tālums pie nekārtīgas satiksmes un vēl ar mazu līdzbraucēju bij visai grūti pārvarams. Un tad — Līzu atturēja no šī ceļojuma ilgas pēc savas dzimtenes. Te, Pēterpilī, viņa tai tomēr bij tuvāk, un pie pirmās iespējas viņa gribēja doties mājup.
To viņa arī izdarīja. Uz kādu laiku abas draudzenes izšķīra lielinieku robeža. Bet, kad satiksme starp abām zemēm atjaunojās, Līza savukārt aicināja Helēnu ar Irinu pie sevis sērst uz jūrmalu. Lielinieciskais režīms un grūtie dzīves apstākļi likās vēl vairāk nocietinājuši Helēnu un nostiprinājuši neuzticībā pret cilvēkiem. Viņa atrunājās ar dārdzību un grūto satiksmi. Tomēr Līza bij neatlaidīga, sagādāja Helēnai ar Irinu iebraukšanas vīzas Latvijā, un vasarā, kad abas varēja svinēt savas pazīšanās desmitgadu svētkus, viņa beidzot sagaidīja savas Ukraines viešņas jūrmalā. Tomēr no sākuma bij grūti saprasties. Helēnu šie desmit gadi ar visiem viņu smagiem pārdzīvojumiem bij galīgi pārvērtuši. Viņa bij cieta, sevī noslēgusies, asa vārdos un kustībās. Un Irina uzaugusi lielinieku apstākļos un mātes stingrībā, līdzinājās mazam mežonēnam, kas uz visiem skatās tikai ar neuzticību. Sevišķi grūti bij, kamēr viņa nevarēja sarunāties ar Aiju un citiem bērniem. Tomēr viņi atrada izeju kādā svešā valodā, kuru katrs savā skolā bij mācījušies, un ar bērniem piemītošu dzīves prieku viņa palēnām sāka iejusties savu jauno rotaļu biedru vidū.
Kādā saules dienā Līza ar Helēnu sildījās jūrmalas smiltīs, un Līzai šķita, ka arī Helēna bij daļu dzīves smaguma nolikusi šais smiltīs, kuras maigākas un gaišākas par Lido smiltīm.
Līza ar galvas mājienu norādīja Helēnai uz jautru pusaudžu pulciņu, kuri bezbēdīgi rotaļājās pašā ūdens malā. Tur, kaimiņu zēnu un meiteņu vidū, bij arī abas viņu meitas.
"Redzi, viņiem iet labi," teica Līza. "Tāpat, kā pumpuri pavasarī, viņi tiecas saulei pretim. Mēs nedrīkstam viņus kropļot ar savu pagātnes naidu un atriebību. Viņiem jāuzplaukst dabīgi. Ne naidniekiem jāaug šiem zēniem un meitenēm, bet dzīves biedriem, dzīves kopējiem nesējiem un veidotajiem. Ja mūsu pārdrošie, teorijās auklētie sapņi mūs veda caur vētrām uz vientulību, tad viņiem jāaug dzīves vienkāršībā un jāmācās vest dzīvē saskaņa un izlīdzināšanās."
"Tu — sapņotāja!" iesaucās Helēna un pirmo reiz pēc desmit gadiem Līza ieraudzīja uz viņas sejas smaidu, kā vieglu vakarblāzmas atspīdumu.

"Tu arī! Tu ar savu izsapņoto mīlu un naidu!" — un Līza pieliecās un noskūpstīja Helēnu uz pieres — "tikai tu — vētrā, bet es klusumā!"

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-55 no 55.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Venēcija
(Venice, Metropolitan City of Venice, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
2Svētā Marka laukums, Venēcija
(Piazza San Marco, Venice, Veneto, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāLaukums
3Svētā Marka bazilika
(Piazza San Marco 328, Venice, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāBaznīca
4Adrijas jūra
(Adriatic Sea)
(Nav norādīts)Minēts tekstāJūra, jūras līcis
5Svētā Marka laukums, Venēcija
(Piazza San Marco, Venice, Veneto, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāLaukums
6Venēcija
(Venice, Metropolitan City of Venice, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
7Latvija
(Latvia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
8Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
9Latvija
(Latvia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
10Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
11Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
12Ermitāža
(Palace Square 2, Saint Petersburg, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāĒka, māja
13Itālija
(Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
14Itālija
(Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
15Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
16Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
17Itālija
(Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
18Kijiva
(Kyiv, Ukraine)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
19Kijiva
(Kyiv, Ukraine)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
20Vācija
(Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
21Francija
(France)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
22Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
23Ukraina
(Ukraine)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
24Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
25Latvija
(Latvia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
26Ukraina
(Ukraine)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
27Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
28Berlīne
(Berlin, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
29Berlīne
(Berlin, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
30Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
31Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāUpes posms
32Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
33Berlīne
(Berlin, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
34Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
35Rietumeiropa
(Western Europe)
(Nav norādīts)Minēts tekstāReģions, apgabals
36Elba pie Drēzdenes
(Brühlsche Terrasse, Innere Altstadt, Altstadt, Dresden, Sachsen, 01067, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāUpes posms
37Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
38Berlīne
(Berlin, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
39Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
40Štarnbergas ezers
(Starnberger See, Wörthsee, Landkreis Starnberg, Bayern, 82237, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāEzers
41Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
42Štarnbergas ezers
(Starnberger See, Wörthsee, Landkreis Starnberg, Bayern, 82237, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāEzers
43Štarnberga
(Starnberg, Landkreis Starnberg, Bayern, 82319, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
44Lošvica
(Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsētas daļa
45Veiserhirša
(Weißer Hirsch, Loschwitz, Dresden, Sachsen, 01324, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
46Kēnigšteina
(Königstein, Königstein/Sächs. Schw., Sächsische Schweiz-Osterzgebirge, Sachsen, 01824, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsētas daļa
47Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
48Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
49Minhene
(Munich, Bavaria, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
50Minhene
(Munich, Bavaria, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
51Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
52Minhene
(Munich, Bavaria, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
53Linderhofa pils
(Schloss Linderhof, 232/E4, Ettal, Unterammergau (VGem), Landkreis Garmisch-Partenkirchen, Bayern, 82488, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPils
54Neušvanšteina pils
(Schloss Neuschwanstein, Neuschwansteinstraße, Hohenschwangau, Schwangau, Landkreis Ostallgäu, Bayern, 87645, Deutschland)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPils
55Rīga
(Rīga)
1927Izdošanas gads/vietaPilsēta
Tiek rādīti ieraksti 1-3 no 3.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Angelika Gailīte. Grēcinieces1928
Angelika Gailīte. Grēcinieces.Arturs Baumanis
Sieviešu rakstniecība 1926. gadāAlfrēds Goba
1927
Tiek rādīti ieraksti 1-3 no 3.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.