Ratiņstūmēja meita

KolekcijaŽurnāls "Zeltene"
NosaukumsRatiņstūmēja meita
Periodiskais izdevumsŽurnāls "Zeltene" (1926–1940)
Izdevuma veidspublikācija
Darba veidsoriģināldarbs
Nr.18
Saitehttp://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_zelt1936n18|article:DIVL105|issueType:P
Klasifikators
Darba autors
Izdošanas gads/vieta15.09.1936 – 15.10.1936
Rīga
Rīga
Atvērt

RATIŅSTŪMĒJA MEITA

TĀLRĪTA

Ratiņstūmējs Raits ar sievu un meitu Ritu dzīvoja Rīgas nomalē, kur ielas šauras un smilšainas. Pašreiz vecāku pāris apspriedās, ko ar meiteni darīt. Šodien viņa beigs pamatskolu. Bet katrā ziņā jau gribēs tikt tālāk ģimnāzijā. Un Raitu pārim bija lielas rūpes. Ratiņstūmēja amats taču atmeta tik niecīgu peļņu, ka tā, tā tik varēja dzīvi vilkt, kur nu runāt par meitas skološanu. Taisnība, arī māte kaut cik piepelnīja ar veļas mazgāšanu, bet tas daudzo vajadzību priekšā bija kā smilšu graudiņš jūrmalā. Raitu pārim bija bijuši trīs bērni. Divi zēni, kuri abi bija šarlakā miruši, nesasnieguši desmit gadu vecumu, un Rita, jaunākā no visiem.
— Domāju, tēt, nevarēsim vis skuķi skolot, — ieminējās māte, — būtu vēl vectēva atstātais padomiņš. . . Bet ko tu daudz vari . . . tāpat arī es. . .
Un kas tad ir no tādas meitenes skološanas? Domāju, lai mācās vien kādu amatu. Kas tad, par piemēru, kas kait labai spodrgludinātājai? Varētu veļas mazgāšanu paplašināt, Rita ņemtos ar gludināšanu, tu pelnītu kā vienmēr — un dzīvotu.
Raits domīgi grozīja galvu. Un kad sieva apklusa, sacīja savā lēnīgajā balsī:
— Ir jau visādi labi. Un neviens darbs, kas godīgā ceļā nodrošina iztikšanu, nav peļams. Bet ja nu meitenei tik ļoti gribas mācīties? . . . Varbūt
piepildās vectēva sapnis un Rita izmācās par ārstu . . . Cik vēroju, skuķim vectēva līdzjūtīgā daba un atsaucīgā sirds. Un ja nu Dievs, savā neizmērojamā gudrībā, mūsu puisēnus bērnībā paņēmis pie sevis, varbūt taisni šī meitene mūsu cerības piepilda. Rita jau grib līgt ganos un pati skolas naudu nopelnīt. Un pusdienas paēdis, Raits devās atkal darbā. Šodien viņam bija grūta diena. Viņš bija uzņēmies kaimiņienes Dzērvienes iedzīvi pārvest uz jaunu dzīvokli. Bet nebija joks Pārdaugavas smilšainajās ielās pastumt ratiņus, piekrautus mantām.
— To gan saku, nekrauj nu pārāk lielu vezumu un nepārmokies! Te jau pat zirgam grūti tikt ar vezumu galā. — Raitiene nosauca vīram, durvis aiztaisot. Viņai bija jāsteidz pīrādziņus krāsnī likt. Tas bija Ritas lielākais gardums. Un šodien jau viņai bija tāda kā svētku diena.
— Vai zini, Raitien, — durvīs parādījās kaimiņmājas sētnieces galva, — tu teici, meitene gribot ganos iet un nopelnīt skolu. . . Bet vai jūs ar skuķi
divatā nevarat nākt manā vietā. Ek, ka labi būtu! Manai vedeklai ieradies mantinieks, un dēls atbraucis man pakaļ. Nekā bez manis nevarot iztikt. Ko lai dara? Jāiet. Bet mana sētnieces vieta arī nav peļama. Skaists un saulains dzīvoklītis, ar visu apkurināšanu un apgaismošanu. Un kaut gan naudā man klāt nekā nemaksā, taču man nav liegts ņemt veļu mazgāt, cik gribu un spēju. Un viss tas ar saimnieka malku. Viņiem pašiem savas mājas un liels mežs. . . Ja nu tu, kaimiņien, gribi, tad atskrej man tūlīt līdzi, un lieta būs darīta.
— Tad jau jāaizskrien! Nebūtu vis slikti. . . Un Raitiene, žigli mīklainās rokas nomazgājusi, aizsteidzās. Pēc pāris desmit minūtēm viņa bija atpakaļ jau kā kaimiņmājas sētniece.
— Pīrādziņiem nu divējāda nozīme, — nodomāja Raitiene un steidzīgi šāva plāti krāsnī.
— Sveika, māmulīt ! — Rita, pārskrējusi no skolas, līksmi sveicināja māti un tūlīt priecīgi tai rādīja savu skolas apliecību.
—Nu tik uz ģimnāziju! Uz ģimnāziju! — Meitene bija kā spārnota un nezināja, kā savu prieku izteikt.
— Pamazām, bērns, pamazām, — māte rāmi un noslēpumaini ierunājās. Viņa gribēja pārbaudīt sava bērna sirdi. — Tu nu kā putniņš spārnos. Bet vai tev mūs, savus vecākus, nemaz nav žēl? Tēvs pat, ik vakarus pārnāk tik noguris, ka tikko kājas velk. Un tavas skolas maksās daudz. . .
— Nekā, māmiņ, es pati strādāšu un skolas naudu nopelnīšu! — žirgti iesaucās meitene, cepuri uz galda nosviezdama. Bet uzzinājusi, ka tēvs Dzērvienei palīgā, ātri atkal paņēma tikko nosviesto cepuri un izmetās pa durvīm.
— Te nu bij! — iesaucās Raitiene, — aizskrēja neēdusi. Un ta' man ar tūlīt bij jāsaka! Nu jā. Ar savu čaklumu jau viņa tēva sirdi tā iekarojusi, ka
viņš tai visu atļauj. Tāpat ar to skolu. — Un pīrādziņus no krāsns izvilkusi, viņa iesēja tos pauniņā un steidzās meitai nopakaļ. Vīru un meitu viņa satika pusceļā, stumjam smagu vezumu. Un ar dziļu prieku sirdī māte vēroja, cik bērns jau liels palīgs tēvam.
— Dievs palīdz! — māte mīļi sveicināja. — Vai nevajaga vēl trešo palīgu ? Es jau tev, vīrs, teicu, lai tu tik daudz nemokies, bet vezmu atkal pielādējis kā kuģi... Te es tev, meit, atnesu pīrādziņus ko uzkost. Kā traka, skrej projām bez pusdienām!..
— Jā, bet pašā laikā: tētim briesmīgi smags vezums! Abiem spēkiem tik tā varam kustināt. . . Nu, lūdzu, tēt, ņem tu papriekšu! Tos man māte
par to labo skolas liecību ... — Rita sniedza tēvam vēl karsto pīrādziņu.
— Ahā, tad gan jānogaršo, — smaidīja Raits, — lai tev arī ģimnāzijā tikpat labi veiktos.
— Ko?! Tētiņ! Vai tu no tiesas runā?! Tu patiesi laidīsi mani ģimnāzijā?! — Meitene abām rokām apvija tēva nosvīdušo kaklu, savu mitro sejiņu
piespiezdama viņa rupjajiem vaigu rugājiem.
— Ko nu, bērniņ, ko nu, — vairījās tēvs, ar īkšķi izberzēdams tādu aizdomīgu mirdzumu acī. — Ja jau tik ļoti gribi mācīties . . . varbūt tiešām tiksi
par īstu ārstu .. . Jau tagad prieks noskatīties, ar kādu mīlestību tu rūpējies pat par katru slimu kustonīti. Gan jau mēs ar māti to skolas naudu kā
nebūt saspiedīsim. . . sevišķi vēl, ja arī tu pati gribi palīdzēt.
— Tad jau es no savas puses arī varu nākt ar jaunumiem, — ierūnājās māte savādi aizkustinātā balsī. Un viņa pastāstīja, ka šodien pieņēmusi sētnieces vietu kaimiņu mājā.
— Nu redz tik, cik labi viss rādās, — arī tēvs bija priecīgs.
— Bet man vislielākais prieks, ka būsim visi vienuviet, — sacīja māte. — Es jau neko nesaku būtu labi arī tā, ja Rita ietu ganos, bet visiem
pūlītī. . .
— Protams, māmulīt! — meitene metās pie mātes, — ja jau darbs priekš manis mājā, strādāšu labprāt. Bet ļaunums nav arī, ja jāiet ārpus mājas
Laiks paiet, tiekamies atkal. Un esam vēl mīļāki.
Tēvs atkal ķērās pie ratiņiem un Rita ar visu spēku iegula rātiņu rokturī, lai palīdzētu. Otrā dienā Raitu ģimene pārvilkās jaunajā darba vietā. Kamēr māte ar tēvu istabā kārtoja mantas Rita steigšus noslaucīja sētu un ielu. Tad, slotas patrepes kambarītī nolikusi, iesteidzās istabā. Māte,
beigusi iekārtot dzīvokli, teica Ritai: "Iekur nu, meit, uguni vakariņām. lešu, paskatīšos, vai iela nav jāpieslauka . . ."
— Jums jau, Raitien, pārlieku dūšīga meita, — sacīja mājas saimniece, sētnieci ieraudzīdama. — Viens, divi — un viss ir tīrs!
Bet saimnieces meita Laida, kura bija Ritas vecumā, tūlīt gribēja ar sētnieces skuķi draudzēties. Viss bija labi. Darba Raitienei netrūka. Abas ar Ritu, blakus mājas apkopšanas darbiem, tīri labi piepelnīja ar mazgāšanu un gludināšanu, tā kā tēva peļņu visu varēja atlikt skolai.
Darbos un steigā pagāja vasara. Rudenī Rita līdz ar saimniekmeitu Laidu iestājās vienā no Rīgas labākām ģimnāzijām. Un kad pirmo vakaru abas meitenes kā brašas ģimnāzistes, skaistos jaunos formas tērpos, atgriezās no skolas, Ritas vecākiem apbira prieka asaras. Brašāka un daiļāka par saimnieka meitu izskatījās viņu meitene. Bet to pamanīja arī Laida, un viņas draudzība pret Ritu pārvērtās.
Grūta darba un pūliņu pilni gadi gāja. Visas mācības nākošai skolas dienai Rita sagatavoja turpat skolā brīvstundās, lai mājā varētu palīdzēt mātei. Bet kādā dienā, kad brīvstundā skolēnus veda sētā ar mīksto sniegu papikoties, viens no skolotājiem atrada klasē Ritu Raiti vienu nogrimušu grāmatās.
— Tas ir neveselīgi, Raite, ka tu grāmatās vien guli. Vari uzdevumus mājā gatavot, bet tagad nāc ārā, citu barā. Esmu ievērojis, ka tu katru dienu
tepat skolā mācies.
— Mājā man nav laika, — klusi atbildēja meitene, — man jāpalīdz mātei. . . jāgludina veļa . . . Tēvs viens ar ratiņstūmēja amatu nevar tik daudz
nopelnīt, lai es varētu skoloties.
— Labi, labi, bērns, bet tomēr kustības brīvgaisā ļoti vajadzīgas.
— Nu, nebēdājaties, — pasmaidīja Rita, — Es ik rītus, kamēr saslauku sētu un notīru sniegu no trotuāra, esmu pietiekoši izvingrojusies. Un ja pagadās sniegainas dienas, no skolas pārnākušai ir atkal darbs.. .
No tās dienas tad Ritai bija miers mācīties. Tuvojās ģimnāzijas beigu laiks. Kādā dienā skolēniem iznākot uz ielas, gar skolu kāds ratiņu stūmējs mocījās ar smagi pārkrautu vezumu.
— Redz, redz, Rita, tas dullais vecis ar savu vezumu nokarsies! — sacīja kāda skolas biedrene.
— Vai Dieviņ, tēt! — iesaucās Rita un, atstājusi pārsteigtās biedrenes uz trotuāra brīnāmies, metās tēvam palīgā. Grāmatas ratiņu stūrī iesviedusi viņa ar visu spēku palīdzēja stumt.
Nemaz viņa nekaunējās, kad otrā rītā skolas biedrenes sačukstējās:
— Ratiņstūmēja meita, ratiņstūmēja meita. . .
Līdz šim skolēni vēl nebija zinājuši, ka Rita Raite ir ratiņstūmēja meita. Arī Laida to nebija teikusi, kaunēdāmās, ka viņas draudzene tik zemas katēgorijas Bet tikai dažas dienas bija jūtama meiteņu atraušanās no ratiņstūmēja meitas. Jo tā kā viņa bija viena no vislabākām klasē un biedrenēm bieži vien izlīdzēja sarežģītākos uzdevumos, tad meitenes viena pēc otras meklēja atkal viņas draudzību.
Pienāca pēdējā skolas diena. Rita pārnesa spožu beigšanas apliecību, bet Laida bij atstāta pēdējā klasē uz otru gadu. Tas lepno saimniekmeitu ļoti kaitināja un viņa tad nu šā tā citādi centās Ritas priekšā paspīdēt.
— Redzi, man tēvs nopircis biļeti uz Pīķa dāmu pirmā vietā! — viņa lielīgi teica, pie Ritas ienākdama. — Bet man vienai nepatīk iet, un vecākiem jānāk līdzi. Kas tas mums ... — Un Laida aplaida lepnu skatu visapkārt. Bet Raits, kurš, istabā būdams dzirdēja Laidās lielību, durvīs panācies sacīja:
— Par čaklu mācīšanos. Par čaklu mācīšanos..
— Man jau nevajadzēs kā Ritai ar savu mācīšanos maizi pelnīt. Es tik tāpat. ..
Rita ar tēvu saskatījās. Tad viņa noliecās pār darbu un neteica nekā.
— Tu jau, meitiņ, arī vari aiziet uz to izrādi, ja gribi, — ierunājās Ritas māte, — gan es te nobeigšu viena pati . . . Bet pirmās vietas biļete gan laikam dikti dārga? . .
— Balkonā var tikpat labi redzēt un dzirdēt, — klusi sacīja Rita. Bet Raits piepeši ko iedomāja: — Es, siev, pavisam piemirsu, ka man Knoķim
jāpaziņo par rītdienas kopīgo darbu. Un viņš kā jauns zēns izmetās no istabas. Bet Laida nosēdās pļāpāt.
Kaut gan Ritu tas ļoti traucēja darbā, tomēr neko nevarēja darīt. Laida bija saimniekmeita, pie tam darba devēja, jo Raitiene mazgāja arī viņu veļu. Pašlaik Rita gludināja Laidas kreklus, un tad nu pēdējā ņēmās gludinātāju visādi mācīt. Bet Ritai bija viss jāņem par labu. Pēc brīža pie durvīm kāds spalgi pieklauvēja. Laida piecēlās, lai attaisītu. lenāca svešs ekspresis un, visas sievietes pēc kārtas apskatījis, vaicāja:
— Kura no jums ir Raita jaunkundze? Man priekš viņas steidzīga vēstule. — Rita panācās uz priekšu. — Parakstaities, lūdzu, šite, ka vēstuli esat saņēmusi, — ekspresis sniedza meitenei papīra lapu, uz kuras glītā rokrakstā bija uzmests: — vēstuli saņēmu.
Rita apjukusi grozīja pirkstos aploksni. Tā bija pirmā reize, kad viņa saņēma vēstuli caur ekspresi. Arī māte panācās uz priekšu un ziņkārīga lūkojās meitā.
— Plēs taču vaļā, redz, kas tur ir! — nepacietīgi iesaucās Laida.
— Tikai pāris vārdi un biļete Pīķa dāmas izrādei, — klusi sacīja Rita, nepazīstamo rokrakstu pētīdama.
— Kādā vietā? — biļeti paķēra Laida. — Ko! Ložā! — viņa gandrīz iekliedzās.
— Jā, draugs, gandrīz būtu piemirsis, — kopā ar Knoķi ienākot istabā, teica Raits. Un kad durvis aiz viņiem bija aizvērušās, Laida klusi atstāja sētnieces dzīvokli. Viņa nevarēja izprast, kur gan Ritai gadījies tāds pielūdzējs, kas sūta ložas biļeti. Kad Knoķis aizgāja, Raits smaidīdams iznāca pie meitas.
— Nu, vai kavalieris atsūtīja biļeti? — Meita un māte abas samulsa: — Kur tas tēvs tāds?
— To biļeti, bērns, atsūtīju es, — klusi sacīja Raits, — lai Laida te nelielās. Tikai viņai gan tas ne mūžam nav jāzina . . . Un nevienam nav jāzina,
kas biļeti sūtījis. Nekad un nevienam neatļaušu savu bērnu pazemot. . .
— Atkal tas tēvs pa savai modei, — neapmierināta pārmeta māte. — Vai tad nu tāda dižošanās cilvēku kur ceļ, vai... Te durvīs atkal parādījās Laida.
— Rita, brauc reizē ar mums, — viņa aicināja, — mēs ņemsim ekipāžu. Meita saskatījās ar vecākiem, tad piekrītoši pamāja galvu, un Laida aiz
steidzās ģērbties. Kad abas meitenes bija saposušās, ekipāža jau gaidīja pie durvīm. Laidai ļoti gribējās redzēt Ritas kavalieri, tādēļ vien viņa bija uzaicinājusi Ritu līdzi braukt. Varēja iznākt interesanta iepazīšanās. Bet kad fojē Ritu neviens nesagaidīja, Laida it kā izbrīnējās. Kas tas par cilvēku, atsūta biļeti, bet pats nerādās! "Amerikas onkulis", tā tur bija teikts. Kas tas tāds par onkuli Ritai gadījies? . . . — Atstājuši Ritu garderobē, saimnieku ģimene aizgāja ieņemt vietas. Vietu ierādītājs Ritu ielaida ložā taisni virs Laidās galvas. Labu laiku Rita dabūja ložā sēdēt
viena pati, un Laida, cik arī nepaskatījās uz augšu, neredzēja neviena kunga Ritas ložā. Tikai īsi pirms izrādes sākuma, kad ugunis zālē jau dzisa, ložā kāds ienāca un ieņēma vietu Ritai blakus. Izrāde sākās un meitene nedabūja ložas biedri apskatīt. Visa viņas uzmanība pievērsās notikumiem uz skatuves. Starp laikā, kad zālē iedegās ugunis, Laidās vecāki pastaigājās fojē, bet viņa ienāca ložā, jo bija pamanījusi Ritas ložā skaistu jaunu cilvēku un domāja par amizantu iepazīšanos. Bet kad viņa redzēja, ka Rita svešajam nepiegrieza nekādu uzmanību un ar viņu
sarunājoties tam pagrieza muguru, Laida saskaitās. Viņai likās, ka Rita tīšām tā dara, lai nebūtu viņa ar svešo jāiepazīstina. Un lūpu uzmetusi Laida aizgāja. — Nu, to Rita pieminēs.. .
Un tiešām. Pēc izrādes, kamēr Rita dabūja savas virsdrēbes, Laida ar vecākiem jau bija prom. Rita stāvēja neziņā. Palaizdamās uz Laidu, viņa pat naudu tramvajam nebija līdzi paņēmusi. Nekas cits neatlika, kā soļot kājām uz Pārdaugavu. Viņa ļoti steidzās. Nonākusi uz pontonu tilta, viņa pamanīja, ka notālēm tai seko svešais ložas biedrs. Un tā visu ceļu līdz pat mājām. Kad Rita nozuda mājas vārtos, tos aiz sevis steidzīgi aizslēgdama, viņai šķita, ka svešais vēl ilgi palika stāvot. To nakti Rita nevarēja gulēt. Bija jādomā par svešo kungu un par to, ka Laida viņu tā atstāja vienu nakts tumsā. Un viņa apņēmās nekad vairs uz Laidu nepalaisties. Ģimnāzija bija spīdoši nobeigta. Nu jau viņa pati varēja sākt pelnīties ar stundu pasniegšanu un māte varēja atstāt sētnieces vietu . . .
Kad rītā Rita, sētu un ielu noslaucījusi, gribēja slotas noglabāt trepju kambarī, viņu sauca tēvs, kurš tikko kā bija ar saviem ratiņiem izbraucis uz ielas, lai dotos darbā.
— Meit, nāc nu parunā ar šo kungu! Meklē kādu dāmu. . . Vārda nezinot, bet gribot uzzīmēt pēc apģērba. Tu jau te tās dāmas visas pazīsti.. .
— Un Raits aizsteidzās darbā.
— Jūs! Jūs! — svešais pārsteigts iesaucās, kad Rita iznāca uz ielas. — Bet kas tas bija, kas tur aizbrauca ar tiem ratiņiem? — viņš samulsis jautāja, nezinādams, ko citu teikt.
— Tas bija mans tēvs, — Rita atdildēja un lepni atmeta galvu.
— Cik žēl! .. . Cik ļoti, ļoti žēl, ka esat tikai ratiņstūmēja meita! — svešais izsaucās pus skumji, pus domīgi. Tad pacēla cepuri un ātri aizgāja.
— Ko tad barons Meinsdorfs te meklēja? — Kāds students no augšas dzīvokļa prasīja savam draugam, mājā iegriežoties.
— Laikam jau tevi, ko gan citu, — atsmēja vaicātais un kāpa pa trepēm augšā. Bet Ritai nu noslēpums bija atklāts. — Aizbēga no ratiņstūmēja
meitas... Zaķapastala! — iesmējās viņa un ķērās atkal pie darba. Daudz bija jāstrādā, lai rudenī dotos uz augstskolu medicīnu studēt. Diez, kā viss būtu norisinājies, ja to vasaru nesāktos pasaules karš. Nu bija visām cerībām strīpa pāri. Bet kad bēgļu vilnis Raitu ģimeni aiznesa Maskavā, Rita iestājās Maskavas universitātē. Tēvs visiem spēkiem centās meitu atbalstīt. Bez tam Rita pati ar kāda agrākā ģimnāzijas skolotāja starpniecību dabūja mājskolotājas vietu bagātā krievu tirgotāja ģimenē. Materiālā puse nu bija puslīdz nodrošināta. Bet tirgotāja sieva bija ļoti kaprisa dāma un nevarēja ciest, ka mājskolotāja apmeklē augstskolu. Viņa paģērēja taisni lekciju stundās nodarboties ar viņas bērniem. Tas nu bija liels pārbaudījums nabaga meitenei. Aizgājusi vecākus apmeklēt, viņa raudādama sūdzēja tiem savu stāvokli.
— Nesaki, bērns, nekā, apmeklē vien droši savas lekcijas. Un ja tava kundze daudz runā, uzsāki vietu un nāc mājā. Māte ir dabūjusi atkal veļu mazgāšanai. Man ir sētnieka vieta un dzīvosim pa vecam.
To dienu Rita pārgāja mājā droša un mierīga. Bet kad kundze tai pārmeta nemākulīgu bērnu audzināšanu, Rita lepni saslējās un uzteica vietu. Viņa atkal gludināja veļu un abas ar māti tiešām nopelnīja augstskolas izdevumus, bet tēva peļņa deva pārējo. Studēt un dzīvot kā nebūt varēja.
Sekmīgi nobeigusi augstskolu, Rita tūliņ dabūja vietu kādā kara slimnīcā. Bet vecāki pagaidām palika Maskavā.
Sākumā šausmas stindzināja jaunās ārstes sirdi, redzot sakropļotos kara upurus. Viņa centās tiem būt kā īsta māsa un visiem spēkiem pūlējās mazināt viņu ciešanas. Starp ievainotajiem bija kāds stipri kontuzēts bezdokumentu zēns. Visu laiku, kamēr Rita to ārstēja, viņš nebija bildis neviena vārda, jo lielāko daļu atradās bezsamaņā. Bet retajos samaņas brīžos Rita pārliecinājās, ka kontūzijas dēļ viņš nevar runāt. Tas bija savāds cilvēks. Būdams pie samaņas, viņš mirdzošu skatu vērās tikai jaunajā ārstē. Bet, kad tā pienāca slimnieka gultai, jaunekļa acīs atspīdēja bezgalīgas skumjas. Laiku pa laikam katram ievainotajam pienāca pa vēstulei no tuviniekiem. Vienu otru pat apmeklēja, bet kontuzēto bezdokumentu zēnu neviens neatcerējās. Jau trīs nedēļas jauneklis cīnījās starp dzīvību un nāvi, un jaunā ārste visu savu brīvo laiku pavadīja pie viņa gultas. Jā, tas bija pavisam savāds slimnieks, kas lika jaunajai ārstei ik brīdi par sevi domāt. Gāja nedēļa pēc nedēļas, mēnesis pēc mēneša. Slimnieks pamazām sāka runāt, un Rita uzzināja, ka viņu sauc Vasiliju Kurātovu un ka viņš ir pilnīgs bārenis, bez piederīgiem. Tā nu arī viņš, kā atstāts vientulis, iemantoja jaunās ārstes simpātijas. Un kad viņu, veselāku, gribēja sūtīt uz citu slimnīcu, jaunekļa acīs bija lasāms izmisums un mēms lūgums. Un Rita viņu paturēja pie sevis. Bet, kad pašu Ritu pārcēla uz Pēterpili par kādas virsnieku slimnīcas galveno ārsti, viņa Vasiliju Kurātovu ņēma līdzi, lai rūpētos par tā ārstēšanu līdz galam. Par to jauneklis bija neizsakāmi pateicīgs.
Kad jaunā ārste mēģināja par viņu ko tuvāku uzzināt, viņš rūgti atbildēja:
— Esmu cilvēka atlieka, skranda. Man piederīgo nav, un tādēļ ir vienalga, kur viņi kādreiz dzīvojuši. Bet sakait man taisnību, — es taču būšu galīgs kroplis? Bet ja tas tā — es negribu dzīvot. Vasilijs Kurātovs kā kroplis nedzīvos!
— Nedomājiet tik ļauni, — līdzjūtīgi mierināja jaunā ārste, un viņas sirdī salija neizsakāms žēlums. Drīzi nelaimīgajam jauneklim būs jāatstāj slimnīca, bet kur lai viņš, nabadziņš, paliek? Un viņai ienāca prātā doma, ka varētu to sūtīt pie saviem vecākiem. Savādi: Rita arvien vairāk nāca pie atziņas, ka arī viņai būtu grūti šķirties no Vasilija. Viņa atsēdās pie tā gultas, un jaunekļa mirdzošās, valgās acis skumji uzlūkoja savu glābēju.
— Ja jūs mani pametīsat, es būšu pagalam, — viņš klusi izdvesa.
— Bet es jūs nekad nedomāju pamest, — Rita saņēma jaunekļa roku. Zinait ko: es jūs aizvedīšu pie saviem vecākiem. Kā viņi priecāsies! Jūs būsit mans brālis un viņu dēls, un mēs par jums rūpēsimies, līdz būsit pavisam vesels. Vai esat ar mieru?
— Nē. Tikai tādā gadījumā pieņemšu jūsu draudzīgo piedāvājumu, ja pats varēšu sevi uzturēt. Un... Te ārste pārtrauca slimnieku:
— Jūs katrā ziņā būsit vesels! Pavisam vesels... Seja jums ir neskarta, bet citas rētas noslēps drēbes. Fizisku darbu varbūt nevarēsit strādāt, bet vieglāku kancelejas darbu droši. Un kā avīzes raksta, karš iet uz beigām. Tad mēs ar vecākiem atgriezīsimies Rīgā. Es uzsākšu praksi, un ja jums patiksies, došu jums darbu savā kancelejā.
— Paldies! Tā būs priekš manis necerēta laime! — sacīja jauneklis un viņa acis savādi iemirdzējās. Viņš bija stipri uztraukts. Rita to redzēja un teica: — Tagad iešu aplūkot citus slimniekus. Bet jūs guļat pavisam mierīgi. — Jaunā ārste aizejot juta, ka svešā jaunekļa skats to pavada, un kad viņa atskatījās, jauneklis tikko manāmi nosarka. Bet Ritas sirds kā priecīgs putniņš sitās krūtis . . .
No tās dienas jauneklis strauji sāka atlaboties. Rita aizrakstīja vecākiem uz Maskavu, lai brauc pie viņas. Saņēma glītu dzīvoklīti un iekārtojās tā, lai arī Vasilijam būtu vietas. Nu jau Ritas darbs labi atalgojās un vecākus uzturēt viņai nenācās vairs grūti. Vasilijs jau staigāja. Brīvā laikā Rita daudz tērzēja ar atjautīgo un gudro jaunekli. Un tad kāda vakara klusumā iegavilējās divu dvēseļu zvani... Bet pēc dažām dienām slimnīcas mācītājs Ritu Raiti un Vasiliju Kurātovu salaulāja. Laimē gāja dienas. Pateicīgā līgsmē Vasilijs čukstēja savai sievai: — Tu, dārgā, mani izrāvi nāvei no zobiem, un es atkal redzu, kā saule sijā zeltu pār zemi, kā putni kokos līgsmi sasaucas, kā ūdeņi jautri čalodami dodas uz upēm, lai atgrieztos savas mātes — jūras klēpi... Ak, ja mana māte tagad redzētu savu dēlu! Viņa to tik ļoti būtu pelnījusi. . . Viņa...
— Nepiemini, draugs, tagad mirušos, — pārtrauca vīru Rita, — lai viņiem viegla dusa. Mēs vēl esam dzīvi un priecāsimies par to.
— Bet, dārgā, man taču tev viss jāpastāsta un...
— Vēlāk kādreiz, bet tagad parunāsim par maniem vecākiem. Katru dienu gaidu ziņu, kad būs jābrauc pretī uz staciju. Ak, cik viņi būs pārsteigti.
— Bet varbūt viņi tevi bārs, ka tādu vien vīru esi varējusi izvēlēties.
— Ja tu, draugs, kaut drusku pazītu manus vecākus, tu tā nerunātu. Par ko tad tev tās bažas? Vai par to, ka esi nabags bāris? Es jau arī esmu tikai ratiņstūmēja meita, bet es esmu lepna uz saviem vecākiem. Tādu cilvēku nav daudz. — Un arī tādu nav daudz kā tu... — Te Rita ar plaukstu aizspieda vīra muti. Viņai bija jāiet pār lūkot slimniekus.
Otrā dienā atnāca vēstule no vecākiem. Rita lasīja un smaidīja, un uz vīra atkārtotu lūgumu, iztulkoja to arī viņam.
— Un tu vecākiem visu tik smalki esi izrakstījusi arī par mani un tiem diviem ģenerāliem. . . Cik saprotu, viņiem pret augstākas kārtas piederīgiem ir naids, — pārsteigts runāja Vasilijs un nervozi sāka staigāt pa istabu. Rita vēroja vīru, bet nesaprata viņa uztraukuma cēloni.
— Ja tu, mīļais, zinātu, cik daudz latviešu tauta ir cietusi no tā sauktās augstākās kārtas, tu par to nebrīnētos vis. — Rita kļuva skaļa un arī nervozi pār soļoja istabu. Viņas acis kvēloja, un Vasilijs ar lielu izbrīnu vērās savā sievā. Tādu viņš to vēl nekad nebija redzējis. Bet cik viņa šādā uztraukumā bija valdzinoši skaista! Kā kādu parādību vīrs to vēroja. . .
— Piedod, mīļā, — Vasilijs sievai pienācis, sacīja, — vai tad tiešām tikai nelāgu vien tu zini par augstmaņu dzīvi?
— To nevaru apzvērēt, bet izņēmumi, laikam, ir ļoti reti.
— Tā tad tu nekad nebūtu kļuvusi kāda augstmaņa sieva? — elpu aizturējis vaicāja Vasilijs. Viņš atcerējās kādu sarunu pirms kāzām, kad Rita asi bija izteikusies par kādu slimu virsnieku, baronu. Ja viņš nebūtot ievainots karavīrs un padots viņai kā ārstei, nekad viņa nebūtot pie tā gultas piegājusi.
Vasilijs, nezin par ko, bija ļoti skumjš un gaidot sievas vecākus atbraucam, nervozēja. Beidzot vecais Raits ar sievu bija klāt. Apsveicināšanās priekā apbira asaras. Tad, znotu apskatījusi, māte slepus teica:
— Meitiņ, pārāk smalks izskatās tavs vīrs. Kas tad viņš īsti ir par cilvēku?
— Ak, māmulīt, viņš ir mans virs un tavs znots. Vai ar to nepietiek?
— Pietikt jau, pietiek gan. . . Bet ja nu dzīvē pienāks bridis, kad viņam vajadzētu ģimenes apgādāšanu uzņemties, diez vai viņam tas būtu pa spēkam?
— To uzņēmos es, — smaidīja Rita. — Un tev, māmulīt, jāzina, ka es viņu bildināju, tā tad gluži dabīgi, ka būšu arī galvenā pelnītāja. Viņš — bāris un tāds karā cietis, nekad nebūtu to uzdrošinājies. Bet man viņš bija kļuvis tik mīļš, ka bez viņa dzīvi vairs nevarēju iedomāties. Un lai kā man klātos, nekad un nekam par to nesūdzēšos. . .
Runātājām pienāca Kurātovs ar veco Raitu. Viņi puslīdz sapratās krievu mēlē. Znots izteica nožēlu, ka ar sievas māti nevarot sarunāties, jo
Raitiene krieviski saprata tikai nedaudz vārdus. Bet, kad vecais Raits nejauši izmeta vienu vācu vārdu, Kurātovs tūliņ uztvēra, un izrādījās, ka taisni šī ir tā valoda, kuru visi prata. Rīgā dzīvojot arī vecais Raits ar sievu, darba apstākļu spiesti, to bija izmācījušies.
— Tu, mīļais, proti vāciski! — izbrīnējusies izsaucās Rita. — Kur tad tu to iemācījies?
— Man kāds skolas biedrs bija vācu augstmanis, no tā tad izmācījos. Un arī skolās. . .
— Kādas skolas tad tu, dēls, esi apmeklējis? — ieinteresēts vaicāja vecai Raits. Vasilijs pietvīka un, savādi paskatījies sievā, klusi atbildēja:
— Esmu beidzis Pēterpils un Romas universitātes.
Rita izbijusies paskatījās vīrā. Tas bija kas negaidīts.
— Piedod, mīļā, — Vasilijs sievai piegājis atvainojās. — Atceries, slimnicā reiz es tev gribēju visu izstāstīt, bet tu man neļāvi runāt. Tā tad jūtos
tikai pa daļai vainīgs tavā priekšā. Tu neprasīji, kas bijuši mani vecāki, bet man izdevīgāk bija visu noklusēt, jo tikai tā dabūju līdz pamatiem iepazīties ar tavu sirdi. Un tagad to par visas pasaules mantu neatdotu. Bet nu gan masku nost! Un visu daudzkārt centīšos atlīdzināt. Esmu kņazs Kurātovs. Man, mīļā, pieder lieli īpašumi, kuri nu ir arī tavējie. Mans tēvs ir miris, tā tad esmu bāris. Bet mana māte dzīvo Itālijā, savā muižā, citronu un apelsīnu biržu vidū. Mani viņa sen jau ir apraudājuši kā karā kritušu. Bet kā viņa nu priecāsies, redzot mani dzīvu un veselu. Un kā viņa tevi, manu dzīvības glābēju, mīlēs un dievinās, vai tu to vari iedomāties, dārgā?
Atklājums bija tik negaidīts, ka neviens nemācēja ne vārda bilst.
— Un tagad, mani mīļie, es jūs pārvedīšu uz savu pili. Tur ir viss jau iekārtots, lai uzņemtu jauno īpašnieci ar tās vecākiem. Tikai piedod, mīļā,
ka līdz šim biju to noklusējis. Es ļoti baidījos, kā tu uzņemsi šo maiņu. Bet tagad tavi vecāki man palīdzēs tevi ar to samierināt un laimīgu darīt.
Istabā vēl ilgi valdīja klusums.
— Tas jau izklausās kā pasakā, — beidzot pirmie vārdi nāca pār vecā Raita lūpām.
— Tad jau nu gan mums būs mierīgas un drošas vecumdienas, — domīgi noteica māte. Varēja manīt, ka viņa ir dziļi saviļņota, bet laimīga. — Meitiņ, meitiņ, nu taču tā ir noticis, kā svētie raksti saka: „Kas pazemojas, tas taps paaugstināts," — viņa kā svētīdama noglauda meitas
galvu.
Pārbraucot jaunajā mītnē, Rita atkal piedzīvoja pārsteigumu. Plaši atvērtos vārtos viņus sagaidīja sētnieks Rings, agrākais lepnais namsaimnieks, pie kura Rīgā sešus gadus abas ar māti bija kalpojušas kā sētnieces. Viņš kņazam zemu paklanījās. Bet, kad, apsveicinoties, lepni ģērbtajā jaunā kņazienē saskatīja Ritu, agrāko sētnieces meitu, nobālēja, bet tad, ātri attapies, paklanījās vēl reiz.
— Vai es sapņoju? . . . vai sapņoju?! . . . viņš klusi murmināja. Bet tūlīt piebrauca arī otra ekipāža, no kuras izkāpa vecais Raits ar sievu. Un cienīgajā vecajā pārī citkārtējam lepnajam namsaimniekam grūti bija pazīt agrāko ratiņstūmēju.
No pils atbraucējiem pretī steidzās vēl citi sagaidītāji. Visi Kurātova māju ļaudis un . . . Laida starp tiem. Bet pilī jauno pāri sagaidīja Kurātova
tuvākie radi un draugi, starp kuriem Rita saskatīja ari baronu Meinsdorfu, agrāko Vasilija skolas biedri un savu toreizējo ložas biedri Pīķa dāmas izrādē. Tagad viņš vērās Ritā kā kādā pārdabīgā parādībā. Tādā goda krēslā liktenim bija labpaticies nosēdināt nabaga ratiņstūmēja meitu.

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-14 no 14.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
2Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
3Pārdaugava
(Pārdaugava, Rīga, Latvija)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsētas daļa
4Maskava
(Moscow, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
5Maskava
(Moscow, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
6Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
7Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
8Maskava
(Moscow, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
9Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
10Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
11Roma
(Rome, Metropolitan City of Rome, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
12Itālija
(Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
13Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
14Rīga
(Rīga)
15.09.1936 - 15.10.1936Izdošanas gads/vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.