Svešā zemē



NosaukumsSvešā zemē
KolekcijaAutoru balsis
MedijsAudio
VeidsCiparu
ValodasLatviešu valoda
Vienības numurs40
KrājumiLatvijas literatūra
Klasifikācija
ValodasLatviešu valoda
Atšifrētājs
Teicējs
Faili
Saistītie darbi
Ieskaņošana
Gunara Janovska stāsta fragments, nedaudz atšķirīgā redakcijā no pirmpublicējuma krājumā “Nelūgtos ciemos” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1970). Ieraksts no skaņuplates "Dzejas un prozas balsis" (Arlington, Virginia : Venus Music, 1968). Pilnu ierakstu iespējams noklausīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālajā lasītavā.
AtšifrējaIvars Šteinbergs
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-01-25 14:05:02
AtšifrējumsSvešā zemē

Mana drauga Žebenāna ceļojumu gandrīz jau varētu saukt par tādu mazu odiseju.
Viņš dzīvoja mazā laukstrādnieku nometnē, kas – kā paši angļi smējās – atradās “desmit jūdzes ne no kurienes”.
Gluži tik traki varbūt nebija. Reizi dienā piena vilciens pieturēja ciema mazajā piestātnē.
Sakrājis mazliet naudas, Žebenāns nolēma aizbraukt uz Lestonu iepirkties. Vīrietim tāpat ir vajadzīgi šādi tādi krikumi: zābaku auklas, bārdas ziepes, žiletes, vēstuļpapīrs, pīpei tabaka, kāds zeķu pāris.
Gluži apmierināts ar saviem pirkumiem, viņš vēl iegāja kino un noskatījās filmu, no kuras gan maz ko saprata, un tad devās vien uz staciju. Vilciens bija padots, un Žebenāns mierīgi tik kāpa iekšā. Nemūžam viņam nebūtu ienācis prātā, ka vilcieni no Lestonas varētu iet ari kur citur un nevis tikai uz viņa nometni vien. Liels bija viņa pārsteigums, kad vilciens, nekur nepieturēdams, brauca veselas četras stundas un beidzot ap pusnakti apstājās milzīgā stacijā. Izkāpis uz perona, Žebenāns apmulsis raudzījās apkārt. Tā viņam bija sveša pasaule, sveši uzraksti, sveši cilvēki, un pats viņš juta, ka nupat vairs nav labi.
Beidzot viņu pamanīja kārtībnieks un pēc zaļā dīpiņa praķa pazina ārzemnieku.
– Labvakar, sēr, – viņš laipni teica angliski. – Vai varu jums palīdzēt?
Žebenāns neveikli pasmaidīja un teica:
– Tas trakais lokomotīves vīrs mani atrāva velns viņu zina kur. Es gribēju braukt uz nometni.
Kārtībnieks nekā nesaprata.
– Vai jums ir kādi dokumenti?
– Atbraucu uz pilsētu iepirkties, – turpināja Žebenāns un rādīja savu tarbu. – Redziet paši: zeķes, bārdas ziepes.
– Nu jā, bet ko jūs tagad gribat iesākt?
– Aizgāju uz kino un braucu mājās.
– Vai jums ir biļete?
– Bet te tev nu bija mājas. Nakts nāk virsū. Un pirmdien jābūt darbā. Mēs tagad galvenokārt pie kartupeļu lasīšanas.
Beidzot kārtībnieks ar žestiem lika saprast, lai Žebenāns uzrāda savu personas apliecību. Tur viņš izlasīja nelaimīgā ceļinieka adresi.
– Jūs esat Londonā, – viņš mēģināja paskaidrot.
– Mugura jau sāp gan no locīšanās. Ko jūs domājat: cauru dienu pa lauku rāpot. Nav nekāds joks. Bet gan jau apradīs. Vai tik vien ir savā laikā izturēts.
– O kē, o kē, – visas cerības uzdevis, norūca likuma sargs un meta ar roku, lai Žebenāns tam nāk līdz.
Pie nomaļa perona stāvēja piena vilciens, un kārtībnieks sameklēja tā pavadoni.
– Man te ir viens vīrs, kas jānogādā atpakaļ uz viņa nometni.
Žebenāns stāvēja blakām un, draudzīgi smaidīdams, raudzījās vienā un otrā.
Pavadonis to nopētīja un saprata stāvokli.
– Labi, – viņš teica. – Bet mēs pa ceļam pieturam kādās divpadsmit stacijās. Klāt tak es viņam nevaru piesēdēt, lai viņš kur neizkāpj aplam.
– Tev nav kāds aizslēdzams vagons?
– Vienīgi bagāžai.
– Nu, tad liksim viņu tur.
– To var. Bet vispirms tad ir jāizpilda bagāžas zīme.
Dabūjis attiecīgos papīrus, vīrs izrakstīja pavadzīmi un Žebenāna pogas caurumā ievēra un iesēja birku.
– Tā. Nu tad lec iekšā!
Žebenāns ērti iegrozījās starp kārbām, saiņiem, koferiem un pakām, nolika iepirkumu tarbu sev blakus un atviegloti nopūtās. Ja likums un administrācija tevi – cilvēku – ir ņēmusi savā aizgādā, tad ne par ko vairs nav jāuztraucas.
Pēc brīža ārā uz perona atskanēja soļi, durvis tika parautas spraugā un kārtībnieks tam pasniedza krūzi karstas tējas.
Žebenānam gandrīz asaras saskrēja acīs. Tēju strēbdams un ar karsto krūzi rokas sildīdams, viņš teica kārtībniekam:
– Tik laba kruķa kā tevis es vēl nekad neesmu saticis. Paklausies: tikko es būšu atpakaļ savās mājās, tev pie manis jāatbrauc ciemos. Mazzalves Rūķīšos. Padod tik ziņu, un es tev stacijā būšu ar zirgu priekšā. Teļš jau būs nokauts un alus sabrūvēts, un es tevi uzņemšu tā kā vienu brāļa dēlu. Susējā zivju tur ir tā kā biezs. Aiziesim un iemetīsim tines. Mežsargs man ir draugs. Varēsim aiziet un pamedīt.
– O kē, o kē, – smīnēdams noteica kārtībnieks un saņēma atpakaļ tukšo krūzi.
Kamēr viņš vilka durvis ciet, Žebenāns vēl iesaucās:
– Tikai nebrauc piektdienā. Tad mums pagastā ir valdes diena.
Un tad viņš laimīgs izstiepās starp saiņiem.

Stāsta fragments, nedaudz atšķirīgā redakcijā no pirmpublicējuma krājumā “Nelūgtos ciemos” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1970)
Atšifrēt tekstu

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.