Zenta Liepa

Dzimusi dzirnavnieka ģimenē.

Bēgļu nometņu laikā apprecējās ar gleznotāju Edmundu Liepiņu (1911–1990)
1944: devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1950: tranzītnometnes Traunšteinā izceļoja uz ASV.

Literārā darbība
1939: pirmā publikācija – dzejolis laikrakstā "Jēkabpils Vēstnesis".

Literārie darbi, dzejas krājumi
1949: "Mēness akmens"
1949: dzejoļi bērniem krāj. "Ziemassvētki Zaķu ciemā"
1959: "Dzintara meklētāji"
1965: "Vara gredzens"
1969: "Gaismas sijātājs"
1971: "Mazā zeme"
1974: "Atspulgu nams"
1975: "Zvaigžņu gaisma, sniegu gaisma"
1977: "Mans logs"
1982: "Divas saules"
1988: "Dainu Latvija zied" (iznāca pēc dzejnieces nāves)

Par Zentu Liepu

"Gaišais bizes gredzens ap galvu, rāmā
valoda – it kā katru vārdu runātāja vairākkārt pārdomātu – nesteidzīgi noteiktās
kustības ir zīmes, ka svešuma vēju niķīgā kūleņošana Zentu Liepu nespēs
samulsināt."

Zeltiņš, Teodors. Maize, zvaigznes, dzeja. No Zeltiņš, Teodors. Tuvos un tālos ciemos. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1977, 23. lpp.

Par dzejas krājumu "Dzintara meklētāja" (1960)
".. galvenos īpatnības vilcienos Zenta Liepa palikusi sev uzticīga. Viņa ir romantiķe, mēnešaini gaiša, smalka. Zentas Liepas dzejai un personībai raksturīga sveču simbolika. Jaunā grāmata kā septiņžuburu svečturis dalīta septiņās nodaļās. Dzejnieces fantastiskajā dievnamā septiņas zelta sveces septiņos augstos logos. [..] Zenta Liepa jau ilgi mīt svešā, milzīgā lielpilsētā. Bet vienīgais dzejolis, kur ieskanas šīs lielpilsētas motīvs viņai ir par egles zariņu veikala skatlogā. Tas atgādina dzimteni. [..] Zentas Liepas dzejā nekad nav bijis patriotiska skaļuma. Bet viņas klusinātajās vārsmās mīlestība uz nelaimīgo tautu, uz atstāto dzimteni kvēlo dziļi jo dziļi. [..] Salīdzinot ar pirmo grāmatu, Liepas dzejā nākuši klāt teiksmainības elementi (Melnie dārzi u. c.) svaigi simboli (Dzintara meklētāja), īpatnēji apzīmējumi (Sarunu upe)."
Ērmanis, Pēteris. Klusas romantiķes grāmata. Laiks, Nr.14 (17.02.1960)

Par dzejas krājumu "Vara gredzens" (1965)
"Zenta Liepa ir izaugusi par dzejnieci trimdā. Svešuma nav viņu sagūstījis. Dzejniece apliecina dainām tuvu pasaules skatījumu un neatdarināmu valodas burvību. [..] Dzejnieces mākslinieciskā varēšana pilnā mērā atraisījusies, valoda plūst brīvi un ielejas formā kāds ikvienam dvēseles pārdzīvojumam nepieciešams. Vārdi skan vēl nedzirdētās skaņās un atviz neredzētās gleznās. [..] Zenta Liepa mīl vārda labisko skanēšanu un veids kā dzejniece, lietvārdu savienojumus vai rada gleznas ir tiešām reizēm vai maģisks."
Dāle, Karola. Daiļais derībā ar labo. Laiks, Nr.29 (09.04.1966)



Par dzejas krājumu "Gaismas sijātājs" (1969)
"Manā uztverē Zentas Liepas jaunajā dzeju krājumā Gaismas sijātājs skaidri samanāmi treji gara strāvojumi, kas, krustodamies un saplūzdami, veido šai dzejniecei īpatnējo pasauli. Šie trīs strāvojumi ir: romantisms, kristiānisms un nacionālisms, resp. dzejnieces latviskums. Zentas Liepas romantisko stīgu raksturo vispirmā kārtā spēcīga emocionalitāte, ilgu un sapņu pacēlums un novērtējums augstāk par Ikdienas reālo dzīvi. [..] Zenta Liepa nav eksperimentētāja un jaunu dzejas formu vai neparasta satura meklētāja. Savas noskaņas, izjūtas un pārdzīvojumus viņa izteic vienkārši un neviltoti ar savai būtībai raksturīgu it kā sapņainu jūsmu. Dzejoļu ritums ir nesteidzīgs, emocionāli šūpojošs. Viņa mīl vārdu vai strofu atkārtojumus un variējumus jūtu pastiprinājumam un paildzinājumam."
Valtere, Nora. Gaismas sijātājs. Laiks, Nr.98 (10.12.1969)



Par dzejas krājumu "Mazā zeme" (1971)
"Zenta Liepa savu jauno dzejoļu krājumu ir veltījusi tēvzemes mīlestībai. Dziļajam pārdzīvojumam dzejniece ir atradusi piemērotu izteiksmi, it īpaši vizuālā tēlojumā. Viņas metaforas ir pievilcīgas un reizē raksturīgas. Tām ir pārliecinātājs spēks. [..] Mazās zemes nelaimē tēvzemes mīlestība ir tik stipra, ka neļauj dzejniecei nogrimt izmisumā. Mīlestībai blakus iet ticība, ka tauta dzīvos un sniegsies saulei pretī. Viss pateikts bez skaļuma, atklāts skaistās ainās, mākslinieciskā izteiksmē. Cēla, ierosinātāja dzeja."
Gailīte, Angelika. Mazā zeme. Latvija Amerikā, Nr.7 (12.02.1972)



Par dzejas krājumu "Atspulgu nams" (1974)
"25 gadu gaitā Zenta Liepa ir izveidojusi savu pasauli, kurā, viņas pašas vārdiem runājot, "visas lietas staro". Ja meklētu dzejnieces gara radiniekus, būtu jāpiemin Zinaīda Lazda, kaut līdzība ir tikai dzejas metodē, ne personības kodolā. Abām ir kopēji senči — nezināmie tautasdziesmu autori tajās gara tieksmēs, kur cilvēks grib ar visu izlīdzināties un būt saskaņā ar šo pasauli. Zentai Liepai saskaņas un harmonijas pat vairāk nekā Zinaīdai Lazdai, kuras dzeja ir dramatiskāka, dažkārt meklējot saskaņu caur kontrastiem. [..] Zentas Liepas dzejā nav pasaules negatīvo aspektu; viss viņai kļūst par gaismu, par smaržu, mūziku un starošanu. [..] Zentas Liepas dzejā dominē redzes priekšstati — gaismas un krāsas, stari un atstari. Panti rit līdzsvarotā ritmikā, kurai nav svarīga metra pēdu skaitīšana. Dzejas izteiksme nemanāmi saplūst ar gleznu, kas veidojama, saturs un forma tajā saliedējas ciesā vienībā. Zenta Liepa neko negrib stāstīt, sludināt vai pārliecināt, tikai rādīt savām iekšējām acīm skatīto gleznu. Ir brīnums, ka šā laika sadrumstalotajā pasaulē var uzplaukt šāda saskanīga saules rakstu dzeja, kurā ikdienas troksnis neielaužas."
Andrups, Jānis. Saules rakstu dzeja. Londonas Avīze, Nr.1454 (06.12.1974)



Par dzejas krājumu "Mans logs" (1977)
"Ja arī citu autoru laikmetīgā dzejā parādās dainu ritmika pārveidoti fragmentārā vai citātu iespraudumu veidā, tad visa Liepas dzeja ir gan tematikā, gan dzīves izjūtas atspoguļojumā kā dainiskas plūsmas dabisks turpinājums, bet krasi izjūtamām lūzuma atšķirībām. [..] tā ir vieglu pieskārienu, tfk tikko tveramu impresiju, rāmu noskaņu un dzidras, lāsainas gaismas caurstrāvota, harmonisku izjūtu dzeja. Dzejniece nav sacelšanās protesta paudēja, bet rezignēta dzīves pieņēmēja — reizē ieejot sevī un saplūstot saskanīgi ar visuma dabu. Par to jau zināmu priekšstatu dod viņas visbiežāk lietoto vārdu izvēle, kas dažādos locījumos un salikteņos atkal un atkal atkārtojas, veidojot dzejas koptoni, piem.: gaišs, dzidrs, trausls, debess, starojums, klusums, mēnesnīca, balts, sudrabots, zeltains, zaļš, zils. Liepas dzejā nav meklētu metaforu un apslēpti sarežģītu simbolu — intellektuālo ideju saspēles tur nedominē. Tomēr viņas it kā caurspīdīgas dzejas rindas atklāj pārdzīvojumu dziļumu dzīles. Šai dzejā maz atskaņu un esošās palaikam
veido vārda atkārtojums panta beigās vai sākumā."
Ikona, Guna. Dzejniece - laikmetīga dainotāja. Latvija Amerikā, Nr.32 (19.08.1978)



Par dzejas krājumu "Divas saules" (1982)
".. jauniznākušajā krājumā varam pārliecināties, ka vārdu izvēlē Zenta Liepa ir skaidra un labskanīga. Izvairoties no disonancēm, viņa ir apzināti poētiska kā izteiksmē, tā ritmā. [..] Zentas Liepas dzeja jaušamas bailes no īstenības skarbuma. [..] Gaišumā, klajumā, klusumā, saulē, zvaigznēs un mēnesnīcā ir harmonija. Ēnas, kas seko gaismai klust draudzīgas, kad "Skuju rakstu klajumā balta. Gaismas zīmēm ieraksta koks". (20) Apzināti vai neapzināti visa krājuma kompozīcijā atbalsojas koka motīvs. Koks un vējš ievieš reizē kustību un dzīvību dzejnieces baltajā, lai neteiktu blāvajā ainava, jo balts ir epitets, kas atkārtojas bieži un dominē par citām krāsām. [..] Krājums ir stilistiski viengabalains, bet, salīdzinot ar iepriekšējiem krājumiem, jākonstatē, ka motīvi visā visumā
atkārtojas no krājuma uz krājumu."
Krastiņa, Mirdza. Koku draudzīgās ēnas. Latvija, Nr.27 (11.07.1983)

dzejniece

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Atspulgu nams".
1975