Zemgaliešu Biruta

Dzimusi 1878. gada 14. oktobrī Stāmerienā koloniālpreču trigotavas īpašnieka Pētera Grenciona un viņa sievas
1895: beigusi B. Freija meiteņu skolā Rīgā. Pēc skolas beigšanas kopā ar vecākiem dzīvojusi Madlienā, kur viņas tēvam Pēterim Grencionam piederēja koloniālpreču tirgotava Madlienas Lielajā muižā.
1900–03: strādājusi par mājskolotāju Maskavā. Saņēmusi ziņu par mātes slimību, viņa atgriezās Latvijā.
1904. un 1905. gada mija: sākas sarakste ar Augustu Saulieti, kas tolaik strādā par skolotāju Rīgā un darbojas arī grāmatu apgādā "Zalktis".
1905: pārcēlusies uz Rīgu, piedalījusies revolūcijas notikumos.
1906. gada sākums: kopā ar citiem revolucionāriem caur Pēterburgu izceļoja uz Somiju un nokļuva Parīzē.
1906. gada jūlijs: atgriezusies Rīgā. Rudenī neilgi atradusies apcietinājumā. Izdarījusi pašnāvību.

1905: pirmā prozas publikācija – skice "Jūrmalas bērns" žurnālā "Apskats" (nr. 3, 1. marts). Vienīgā publikācija ar pseidonīmu Daphne (Dafne).
1905: pirmā dzejas publikācija – dzejoļi "Man dzīves tumšā taka..." un "Sen visi dus un sapņo..." laikraksta "Latviešu Avīzes" stāstu nodaļā (10. augustā).
Dzejoļi un nelieli stāstiņi publicēti žurnālos "Vērotājs", "Kāvi", "Stari", "Dzelme", almanahā "Jauna raža" u.c.

1906: paraksta t.s. dekadentu manifestu žurnālā "Dzelme".

PAR ZEMGALIEŠU BIRUTAS DZEJU

"Ass sava laika traģisms Zemgaliešu Birutas (Konstances Grendziones) dzīvē, daudz sava laika labāko ilgu un daudz sāpju kvelmes viņas dzejā. Zemgaliešu Biruta visu savu īso dzīvi tvērusi kā aizgūtnēm, allaž kā gribēdama slāpēt sevī kādu neizdzēšamu uguni. (..) Formā Zemgaliešu Birutas darbiem vēl nebija sevišķas vingrības, bet pārdzīvojuma un izjūtas īstums un patiesums nenoliedzami. Dzejoļi gatavāki, nekā prozas tēlojumi, kuriem reizēm par daudz liels lirisms; pārdzīvojuma patiesums tomēr arī noveletēs. (..) Zemgaliešu Birutas īpatnība ir viņas dvēseles kvelmē, garīgos meklējumos, arī viņas erotikā dominē dvēsele, gars."

Pēteris Ērmanis. Tie, kam nav grāmatu. Burtnieks, Nr. 12, 01.12.1933.

"Zemgaliešu Biruta uzrādīja dzejnieces spējas, bet viņas literariskais mūžs bij īss, drudžains, nemierīgs. (..) Zemgaliešu Biruta - vētras brāziens (..). Zemgaliešu Biruta zemnieku vai strādnieku pasaulei savos tēlojumos un dzejā nemaz nepieskārās. Mūsu ikdienas dzīve viņas rakstos atstājusi tik maz pēdu, ka varētu pat domāt, ka rakstniece nāk no citas zemes, citiem ļaudīm. Viņa kā rakstniece, tikpat dzejā kā prozā, runāja vai vienīgi par mākslinieku aprindām un par cilvēkiem, kas ar reālo pasauli saistīti nenoteiktām saitēm. Pie tam šie mākslinieki – gleznotāji, tēlnieki, dziedātājas, tāpat zinātnieki, rakstnieki – gandrīz vai vienīgi ar svešiem nelatviskiem vārdiem. Tur ir vairāk zviedri, franči, itālieši, bet mazāk latvieši. Zemgaliešu Birutas talants tā tad mēģinājis atrauties ne tikai no mūsu pelēkās dzīves, bet pat vispār no mūsu apstākļiem. Viņa nerāda parasto darba cilvēku parastā ikdienībā, bet neparastus, straujus, vispirms brīvību un daiļumu mīlošus raksturus. Pat par raksturiem tos nevar nosaukt, bet gan par īsu momentu spējiem uzliesmojumiem. Zemgaliešu Birutas dzejas gars neskaras pie reālās zemes, bet vienmēr lido - lido fantāzijas un sajūsmas mākoņos; viņa nemīl ari parastu valodu, bet labprāt ķeras pie skaļiem, klie dzošiem, patētiskiem vārdiem.

Alfrēds Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr. 10, 15.08.1925.

"Neizsakāmas sāpes, skumjas, neapslāpējams nemiers, pārcilvēciskas ilgas, nospiedošs smagums, bet brīžiem atkal bakhantisks dzīvesprieks, kaisles uzliesmojumu un dēmoniska mīla, ir tie pretrunīgie dvēseles pārdzīvojumi, kas neskaitāmās variācijās vijas cauri Zemgaliešu Birutas dzejai."

Lilija Brante. Latviešu sieviete. R.: 1931, 57. lpp.

"Aspazijsks temperaments raksturo Zemgaliešu Birutas dzeju. Pirmkārt viņa ir sievietes dvēselisko dziļumu un pārdzīvojumu (īpaši mīlas un vientulības) izteicēja, kaisli dzejoļos skan arī revolūcijas patoss un jūsma."

Viesturs Vecgrāvis. Riekšava. Literatūra un Māksla, Nr. 27-28, 01.07.1988.

"Zemgaliešu Birutas prozu kāds salīdzina ar smalku, čaukstošu zīdu un saka, ka Zemgaliešu Biruta daudzējādā ziņā atgādina angļu kaislību un līniju dzejnieku Birdsleju (Stari 1907). Sieviete nemierīga kā liesma, strauja kā kalnu vējš, tvīkstoša laimes un kaislu sirdspukstu ir šīs prozas pamatmotīvs. Daudzkrāsainos vilcienos viņa mēģina analizēt un tēlot šīs sievietes dvēseles tieksmes mīlestībā, aizstāv dabas balss prasības un nežēlīgi soļo pāri sadzīves likumiem."

Lilija Brante. Latviešu sieviete. R.: 1931, 57. lpp.

dzejniece
rakstniece

Konstance Augustīne Grencione

Daphne

–1895
B. Freija meiteņu skola
Rīga

1900–1903
Maskava

1903–1905
Madliena

1905–1906
Rīga

1900–1903
Maskava
MājskolotājaMaskavā apmeklē bibliotēkas, muzejus, teātrus, operas, turpina mācīties valodas.

1906
Parīze

Matīsa kapi