Voldemārs Avens

12.01.1924 – 20.04.2022

Voldemārs Avens (1924–2022) – dzejnieks un gleznotājs. Izglītības pamatus guvis Daugavpilī, ģimnāziju absolvējis Saldū. Iesaukts leģionā un nonācis Vācijā, kur studēja Baltijas universitātē studēja arhitektūru. Pēc izceļošanas uz ASV studējis Ņujorkas Mākslas studentu līgā (1951–1953) un Kolumbijas universitātē (1953–1958). Strādājis par projektētāju un arhitektu Ņujorkā. Veidojis patstāvīgas gleznu izstādes, arī Latvijā. Darbojas kā grāmatu ilustrators. Pirmās publikācijas jau skolas gados laikrakstā "Daugavas Vēstnesis", kopš 1966. gada publicējas latviešu periodiskajos izdevumos un piedalās rakstnieku sarīkojumos. Dzejoļu krājumi "Caurumi" (1968), "Avis" (1989), "Piezvanīšu parīt" (Latvijā 2002) autors, izdots dzejas kopkrājums "Avena dzejoļi" (2011).

Darba autors (24)

Mākslinieks (13)

Recepcijas persona (29)

Dzimšanas laiks/vieta

12.01.1924
Ziemeri
Dzimis Ziemeru pagastā.

Miršanas laiks/vieta

20.04.2022
Ņujorka

Personiska informācija

Dzimis mežziņa, vēlāk miertiesneša Kārļa Avena un Irmas Avenas (dzimusi Janovica) ģimenē. Tēvs Kārlis bijis mežzinis, mūzikas mīļotājs, vadījis kori, spēlējis vijoli. Māte Irma bija skolotāja, daudzu valodu pratēja un liela grāmatu lasītāja.

Tēva vecāki – Jānis Avens un Made Avens (dzimusi Ivansons), mātes vecāki – Ādolfs Janovics un Karolīne Janovics (dzimusi Kleins).

Tēvam pārejot uz darbu tiesu resorā, Avenu ģimene pārcēlās uz Daugavpili.

Māsa – mākslas zinātniece Eleonora Šturma (1928).

1951: 22. septembrī Ņujorkā salaulājies ar topošo mākslas zinātnieci Irēni Zvirbuli. Ģimenē meita Indra un dēls Olivers.

Profesionālā darbība

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmie literārie darbi iespiesti skolas gados laikrakstā "Daugavas Vēstnesis" Daugavpilī.
1966: pirmā dzejas publikācija dzejolis "Mana adrese" laikrakstā "Laiks", 13. jūlijā.

Dzeja publicēta laikrakstā "Laiks", žurnālos "Treji Vārti", "Jaunā Gaita" un citviet; dzejoļi iekļauti dzejas kopkrājumos "Citā gaismā, "Tilti", "Dzejas diena" un citur.
Kopš 20. gs. 60. gadu vidus piedalās arī literāros sarīkojumos Dziesmu svētku rakstnieku cēlienos ASV, Kanādā un Eiropā.

LITERĀRIE DARBI

1968: "Caurumi": dzejas krājums (Kopenhāgena: Imanta)
1989: "Avis": dzejas krājums (Ņūtona: LaRa Grāmatu klubs)
2002: "Piezvanīšu parīt": dzejas krājums (Rīga: Nordik)
2011: "Avena dzejoļi": dzejas kopkrājums (Rīga: Mansards)

Vairākus dzejoļus komponējis Arnolds Šturms.

GLEZNOTĀJA UN GRĀMATU ILUSTRĒTĀJA DARBĪBA

1950: grafiski iekārtojis Dzintara Freimaņa dzejas krājumu "Domas krēslas..."
Jauniešu žurnāla "Raksti" vāku autors (1952, Nr. 5; ), "Jaunā Gaita" atsevišķu numuru vāku autors.

Ilggadējs žurnāla "Jaunā Gaita' redakcijas loceklis, tēlotājmākslas nodaļas redaktors (kopš 1995).

Kopš 1955: rīkojis individuālo izstāžu virkni Ņujorkā, Sanfrancisko, Klīvlandē, Kolumbusā, Toronto un citviet.

1991, 2009: personālizstāde Rīgā.

1956: 2.–10. jūnijam pirmā gleznu (akvareļu) izstāde Ņujorkā "French Art Center". Izstādīti ap 30 akvareļi, pasteļi un zīmējumi. Turpmākos gados regulāri piedalās latviešu mākslinieku grupu izstādēs, kā arī individuālās izstādēs dažādās ASV pilsētās un nozīmīgu trimdas latviešu kultūras notikumu laikā. Vairākkārt saņēmis Kultūras fonda balvas un atzinības par māksliniecisko veikumu kopumā, kā arī godalgoti atsevišķi mākslas darbi.

1970, 1977: Goppera fonda balva tēlotājmākslā.

2004: uzņemta videofilma "Voldemārs Avens".

Citātu galerija

PAR VOLDEMĀRA AVENA GLEZNOTĀJA DARBĪBU

"Voldemārs Avens pats sevi pieskaita tā saucamai "zudušai paaudzei." Akvarelēšanu sācis sešu gadu vecumā pie savas zīmēšanas skolotājas Ingenbergas, kuras radītā interese par gleznošanu augusi aizvien lielāka. Trimdas laiku Vācijā Avens vadījis Hamburgā un Pinebergā, kur Baltijas universitātē, blakus arhitektūras studijām, turpinājis arī gleznot, mācīdamies pie Haralda Kundziņa, prof. P. Kundziņa, Jāņa Zemgaļa, Viļā Krūmiņa un J. Millera. Ieradies ASV, Avens iestājies Ņujorkas Art Students League prof. I. Olinska darbnīcā, bet paralēli studē arhitektūru Kolumbijas universitāte. Avena gleznieciskā ievirze sakņojas latviskās tradīcijās, bet nenoliedzama arī citu skolu, sevišķi ekspresionisma, ietekme. 1955. gadāviņa "Klusā daba" izstādīta American Watercolor Society gadskārtējā izstādē, bet 1956. gadā eļļa "Naktī" Knickerbocker Artists gadskārtējā izstādē."
Laiks, 1956, 26. maijs.

"Avena gleznojumi lielākoties tiek raksturoti kā romantiskiekspresionistiski ar noslieci uz abstrakcionismu. Idejas saviem darbiem viņšbieži smeļas mūsu izgājušo gadsimtu celtnēs, visvairāk laukos – klēts vaišķūņu durvis, eņģes, atslēgas vai to caurumi, jumtu zelmiņu rotājumi. Minētoun vēl citu senlatviešu arhitektūras elementu formas gleznošanas procesā –parasti eļļas vai akrila tehnikā – tiek stipri vienkāršotas, apzinātineievērojot perspektīvas likumus. Mākslinieks arī nepavisam neuztraucaspar šķietamu raupjumu krāsu uzlicienā un virsmas apdarē, nedz arī par otasvai naža vēzienu misēkļiem, nosaukdams tos par izdevīgām nejaušībām. Krāsas, krāsu izvēle viņam ir svarīgāka par vissvarīgāko."
Ekmanis, Rolfs. Par Voldemāru Avenu. Jaunā Gaita, Nr. 258, 2009.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "CAURUMI" (1968)

"..krājums "Caurumi" (1968) ir reizē arī vispriecīgākā dzeja, no kuras starot staro vitāls dzīves prieks, everģēlīgs humors, brīžiem izzīmēts it kā ar vieglām grafiķa rokas vadītām līnijām, un nekonformitāte. Avena dzeja ir arī pilnīgi tīra no "pasaules nabas" filozofijas, un savu lomu pasaulē, dzejā un cilvēkos. [..]tā ir veselīga, ne iemidzinoša terapija, jo aiz Avena dzejas jūtams nesamaitāts, dzīvi apliecinātājs straujums, kas vada viņa roku, arī rakstot par ironisko dzīves īstenības ainu."
Irbe, Andrejs. Jaunās dzejas pirmais 2x2. Latvija Amerikā, 1968, 6. marts.

".. neparasta un mūslaikos reti sastopama likās dzejoļu kopnoskaņa. [..] Viņa izjūtu gammas zīmīgākais tonis man šķiet ārkārtīga pazemība, sava nesvarīguma, nenozīmīguma izjūta, tāpat sava ētiskā vērtīguma, "labuma" apšaubījums. šī ir pavisam reta parādība mūsu jaunākajā dzejā un mūsu laikmetā vispār. [..] V. Aveņu līdz šim pazinām kā gleznotāju. Tādēļ labi saprotams, ka viņa dzejoļos daudz glezniecisku elementu: uzskatāmas ainas, spilgta krāsu izjūta, kas lasot plaiksnījās acu priekšā. Ļoti zīmīgi tas, manuprāt, izpaužas dzejolī "Mana pilsēta", bet arī daudz citās vietās. Pēc "Caurumu" izlasīšanas gribētos teikt, ka dzejnieks Voldemārs Avens var godam nostāties blakus gleznotājam Voldemāram Avenam."
Avens, Voldemārs. Caurumi. Latvija Amerikā, 1968, 27. jūl.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "AVIS" (1989)

"Voldemārs Avens jo bieži izmaina otu pret spalvu, bet, mainot izteiksmes veidu, gleznotāja/dzejnieka radošās personības iezīmes tomēr nemainās. [..] dzejoļu izlasē, kas aptver gandrīz vienu ceturtdaļu gadsimta (1965–1989), nav vērojamas arī izteiktas pārmaiņas mākslinieka estētiskajā un morālajā uztverē. [..] Avena dzeja daudz nepieskaras laikmetīgajām sabiedriskām vai ģeopolitiskām problēmām, kas gan nenozīmē, ka tā paliek noslēgta no pasaules pašapmierinātā vienaldzībā. Tā ir liriska, zināmā mērā intīma dzeja, taču ar ziemeļniecisku atturību, kas neļauj dvēselei izkliegt savas sāpes un priekus pasaules priekšā. [..] Kā to varētu sagaidīt, gleznotāja acs redz vispirms fizisko pasauli, priekšmetu formu, krāsas un izvietojumu telpā. Gandrīz katrs dzejolis sākas ar kādu konkrētu notikumu vai ainavu, bet šī pasaule nepaliek statiska, ieslēgta redzes aplokā, jo skats, kas ir dzejoļa pirmsākums, tālāk aiziet labirintiskos domu un izjūtu strāvojumos. īpatni tvertas metaforas, vārdu un skaņu spēles, parodiski un ironiski salīdzinājumi izsauc asociācijas un ievilina lasītāju kādā citā telpā un iejūtā. Līdz ar to fabula var kļūt aprauta, fragmentāra; un lasītājam pašam jāpieliek sava izdoma, lai to papildinātu vai nobeigtu. Ainas no cilvēku sadzīves kāpj laukā no rāmjiem un aptver vairāk kā tikai aprakstīto. Reālais, sabiezināts un pastiprināts, zaudē savas ikdienas kontūras un kļūst sirreāls un brīnumains."

Silenieks, Juris. Ar otu un spalvu. Laiks, 1990, 21. jūl.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "PIEZVANĪŠU PARĪT" (2002)

"Piezvanīšu parīt" (2002)".. dzejnieka dzīvē pavērušies arī plašāki apvāršņi. Blakus dzimtenes izjūtu iedvesmotām rindām, kur Latgalei ierādīta svarīga vieta, atrodam visādus iespaidus, kas radušies, iepazīstot pasauli. Tur ir Grieķijas skati, tur dienvidjūru koraļļu rifi, liriskas ainavas, kuru zaļais iekrāsojums varētu nākt no Latvijas, un sējuma beigās ir skati no tagad gan no apvāršņa nozudušajiem Ņujorkas tirdzniecības torņiem, kur autors kādreiz strādājis."

Silenieks, Juris. Ironiskas un iejūtīgas sastapšanās. Laiks, 2003, 8. febr.

PAR DZEJAS IZLASI "AVENA DZEJOĻI" (2011)

"Dzejnieka, draugu un savējo vidū saukta par Avi, dzejisko pasauli raksturo spilgtas redzes gleznas, skaidriem otas triepieniem iezīmētas. Tā nav izskaistināta pasaule un tieši tālab uzrunā lasītāju. Dzejas kopnoskaņa ir tieša, reāla, skaidra, bet tajā pat laikā ar vitālu zemstrāvojumu caurausta, reizumis ironiska. Ir tagadnes apzināšanās, tā cieši saaudusies arī ar pagātnes zīmēm. Ir precīzs otas triepiens, nekā lieka, bet tajā pašā laikā nezūd domas dziļums. Dzejā atblāzmojas biogrāfiskie nospiedumi, viņa paaudzes jaunības cerības; pārliecību par sevi un savu vietu pasaule saplosa karš, viņi zaudē mājas (bezmājas, bez pajumtes sajūta) un pamatu zem kājām – pamats jārod no jauna – sevī, citos, tuvajos (mīlestība kā dzīvi apliecinošs avots).

Daukste-Silasproģe, Inguna. "skribentu tinte uz papīra ir liecinieks". Laiks, 2011, 8. okt.