Vitolds Valeinis

Dzimis zemnieka ģimenē.

1940–1941: LK(b)P Latgales apriņķa un Daugavpils pilsētas laikrakstā "Taisneiba" publicējis informatīvus rakstus par Ludzas vidusskolas dzīvi un skolēnu aktivitātēm.
1948: 14. aprīlī laikrakstā "Padomju Students" – pirmā profesionālā publikācija, raksts "Par sintaksi".
1954: 17. maijā aizstāvēta disertācija "Satīra Andreja Upīša publicistikā", iegūstot filoloģijas zinātņu kandidāta grādu.
1972: 9. jūnijā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes zinātniskās padomes atklātā sēdē LVU Mazajā aulā Vitolds Valeinis aizstāv disertāciju "XX gadsimta sākuma latviešu lirika (1900–1919)", par ko tiek piešķirts filoloģijas zinātņu doktora grāds.
1991: Latgales Pētniecības institūta biedrs.
1992: filoloģijas zinātņu doktora grāds pielīdzināts habilitētā filoloģijas doktora grādam.
1996: valsts emeritētais zinātnieks.

Literatūrteorētiskie un kritiskie darbi
1961: "Poētika" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1967: "Par dzeju" (Liesma).
1973: "Latviešu lirika XX gadsimta sākumā" (Zinātne).
1976: "Latviešu lirikas vēsture" (Liesma).
1978: "Ievads literatūras zinātnē" (Zvaigzne ABC).
1981: "Daiļdarba analīze" (Latvijas Universitāte).
1982: "Dzīve – metafora – dzeja" (Liesma).
1982: "Literatūras teorija" (Zvaigzne ABC).
1994: "Ievads literatūrzinātnē" (Latvijas Universitāte).
1998: "Latgaliešu lirikas vēsture" (Jumava).
1999: "Ievads latviešu literatūrteorijas vēsturē" (Zvaigzne ABC).

Par grāmatu "Poētika" (Latvijas Valsts izdevniecība, 1961)
"Valeiņa "Poētiku" pašreiz ļoti daudz lasa un par to debatē. Ir zināms, ka par šīs grāmatas atsevišķām nodaļām notiek pat semināri kultūras universitāšu literārajos pulciņos. Katrs kaut ko atrod, katram rodas dažādi iebildumi, bet atzinums laikam gan visiem ir viens: padarīts milzīgs, ļoti vajadzīgs darbs, pie tam padarīts visumā sekmīgi. Kā jau teikts, šī ir padomju laikā pirmā latviski uzrakstītā literatūras teorija, tāpēc atsevišķi trūkumi un neprecizitātes autoram viegli piedodami. [..]
Par literatūras teoriju varētu sarakstīt milzīgus sējumus, “Poētikas” autors šoreiz apmierinājies ar 15 autorloksnēm, cenzdamies neizplūst, bet samērā lakoniski pateikt pašu galveno, pašu svarīgāko. Pozitīvi vērtējama viņa cenšanās pateikt līdz galam visu, dot skaidrus, nepārprotamus definējumus, grāmatas vērtību ievērojami ceļ daudzie literārie piemēri, kas ilustrē literāras aksiomas un Valeiņa teorētiskos nopamatojumus. Bez tam šie piemēri vairumā ņemti no visjaunākā latviešu padomju rakstnieku darbu klāsta, un šī operativitāte piešķir “Poētikai” visai šodienīgu skanējumu. [..] Radies iespaids, ka Vitolda Valeiņa lielā mīlestība ir tieši dzeja. Ka tas tiešām tā, ļoti uzskatāmi pa rāda tā nodaļa, kur runāts par dzejas mākslu. Grūti būs apšaubīt, ka tā “Poētikā” ir pati labākā, pilnīgāka. Ļoti nopietni, ļoti kvalificēti rakstīdams gan par vārsmojuma sistēmām, gan par pantu formām un strofām, autors dod atzīstamu ieguldījumu latviešu padomju dzejas kultūras celšanā [..].”

Saulītis, Bruno. Padarīts liels, vajadzīgs darbs. Karogs, 1962, Nr. 4.

Par rakstu krājumu "Par dzeju" (Liesma, 1967)
“Pārlasot Vitolda Valeiņa apceres, recenzijas un pārskatus, kas atspoguļo ļoti svarīgus laikmeta griežu posmus Savienības tautu kultūras dzīvē pēdējos gadu desmitos, saredzam kritikas tiklab neapšaubāmi pozitīvo devumu, kā trūkumus. Pats nopietnākais: zināma ierobežotība, kas daudzkārt kritizētājai domai sasējusi spārnus. Bet tam ir savi objektīvi cēloņi. [..] Vitolds Valeinis nepieder pārāk miermīlīga kritiķa tipam, kuri cenšas par katru cenu sadzīvot ar visiem. Pagaidām Vitolds Valeinis ir pats nopietnākais dzejas vērtētājs, vismaz publicistiskajā kritikā. Tūdaļ gan jāpiebilst: diez vai viņa raksti un recenzijas pieskaitāmi šai nozarei. Vitolds Valeinis palaikam gan izsakās kaismīgi, sekmīgi izmanto mākslas publicistikas paņēmienus, taču pamatos ir pētnieks analītiķis. Viņa uzmanības centrā līdz šim bijusi latviešu padomju dzeja, īpaši daudz apcerētas taisni jaunākās un sarežģītākās parādības. Kritiķa labā ir viens liels pluss: allaž stingri norobežodamies no šaurākas grupas vai viena virziena tendences, viņš vienmēr aizstāvējis īstu dzeju. Savlaicīgi pamanīta ik svaigāka iezīme, ja vien kur parādījies darbs, kas devis cerības, kritiķis līdzīgi rūpīgam dārzniekam centies sekmēt augšanu.”

Damburs, Edgars. Tālāk – jaunu atziņu plašumos. Karogs, 1967, Nr. 10.

Par rakstu krājumu "Dzīve – metafora – dzeja" (Liesma, 1982)
“[..] nebūs pārspīlēts, ja teikšu: pēdējo gadu aktuālajā kritikā nezinu grāmatu, kurā vēl tik sistemātiski un organiski, neatrauti no pārējās analīzes, būtu reaģēts uz katru strofikas maiņu dažādo dzejnieku daiļradē, kā tas vērojams grāmatas “Dzīve – metafora – dzeja” otrās daļas rakstos. Kopumā viss teiktais ļauj uzskatīt tieši grāmatas otro daļu par tās kodolu. Pirmo un trešo nodaļu pieteic raksti, kas saistīti ar kritiku: pirmajā gadījumā tas ir interpretācijas problemātikai veltīts teorētisks pārspriedums, otrajā 1973. gada dzejas kritikas apskats. Ievadapcerē “Daiļdarba analīzes un vērtējuma problēmas” mēģināts attiecīgajā jautājumā aptvert visus literatūras veidus. Nozīmīgi, manuprāt, ka autors atkārtoti uzsver: uz vērtējuma statusu nevar pretendēt mākslas darba tematisks pārstāsts vai daiļdarba ierosināto asociāciju virknējums. Vērtējums izaug tikai tad, ja atklātas tiek tēlu, to struktūras un jēgas saites sociāli ētiskajā izplatījumā, kurš, protams, katrreiz ir vēsturiski nosacīts. Atziņa vērā ņemama, jo vairāk tāpēc, ka kritikas praktiskajā sadarbībā ar presi tieši konkrēts un mūsdienu dzīvē sakņots sociāli ētisks vērtējuma tendējums saņem vislielāko pretestību. Tiesa, pie vērtējuma ģenēzes izklāstam jābūt pārskatāmam, iespējami pilnīgam (tēlu struktūras analīzi saistot arī ar stilistisko, psiholoģisko u.c.) un bez iekšējām pretrunām. Domāju, ka speciālistu vidū iebildes apcerē radīs tās vietas, kur jūtama vēršanās pret strukturālo pieeju [..]. “Dzīve – metafora – dzeja” ir grāmata, kas abstraktāk vai tiešāk atgādina: mākslas darba estētiskā pievilcība vispirms ir atkarīga no rakstnieka talanta, prasmes un godīguma mēra, tēlojot un izzinot savas tautas patieso likteni, bet savukārt kritiķa sabiedriskā nozīmība, cik nesavtīgi viņš uzdrošinās un prot aizstāvēt šo mākslinieka godīgumu [..]."

Kubuliņa, Anda. Galvenokārt dzejas izpratnei. Literatūra un Māksla, 1983, 6. maijs.

literatūrkritiķis
literatūrzinātnieks
pedagogs

V. Atvasars

Zilupes pamatskola
Zilupe

1936–1941
Ludzas ģimnāzija
Ludza

1942–1947
Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958)
Rīga
Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļa

1947–1950
Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958)
Rīga
LVU Filoloģijas fakultātes aspirantūra

Latgales Pētniecības institūts
Vienības iela 13, Daugavpils
Institūta biedrs

1960
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

1947–1951
Latvijas PSR Valsts Pedagoģiskais institūts
Lektors, vēlāk – Latviešu valodas un literatūras fakultātes dekāna vietnieks

1951–1958
Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958)
Filoloģijas fakultātes, docētājs

1958–1990
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Filoloģijas fakultāte, docētājs

1990–1995
Latvijas Universitāte
Visvalža iela 4a, Rīga
Filoloģijas fakultāte. docētājs, profesors

Rīgas Pirmie Meža kapi

Andreja Upīša prēmija (ZA)
Prēmija piešķirta par darbu "Latviešu lirikas vēsture".
1977