Viļa Austruma rokraksts
Literatūrzinātnieka Viļa Austruma (dzimt. v. Ambaiļa, 1911–1960) rakstītais domraksts Pļaviņu pamatskolā 1925. gada 18. aprīlī, kad Austrumam ir 14 gadi. (Ar sarkanu tinti skolotājas labojumi.) Domrakstā apcerēti
Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki, kas notika Rīgā 1873. gadā no 26. līdz 29. jūnijam, pieminot arī 19. gadsimta ievērojamus latviešu kultūras darbiniekus:
Bernhards Dīriķis (1831–1892);
Atis Kronvalds (1837–1875);
Jānis Rātminders (1812–1880);
Reinis Kaudzīte (1839–1920);
Matīss Kaudzīte (1848–1926).
Rokraksts Rakstniecības un mūzikas muzejā, RTMM 804877.
Teksta atšifrējums:
Viļa Ambaiņa. Brauciens uz I Latviešu dziesmu svētkiem 1873. gadā. 18. IV 1925. g.
Agrs vasaras rīts. Mazajā Pļaviņu miestā uz stacijas perona sapulcējies bars vīriešu. Visi viņi uztraukti raugās uz tālumā nozūdošajām sliedēm. Viens, otrs pakāpjas uz perona malas un skatās tālumā. “Vai jau nāk?”, jautā kāds vīrietis. – “Nē, vēl nenāk”, skan atbilde. Visi nemierīgi staigā pa peronu.
Te, piepēži, ieskanas dzelzs kumeļa zviedziens un sengaidītais Daugavpils vilciens iedrāžas pļaviņu stacijā. Visi vīrieši sakāpj vēl kādā neaizņemtā vagonā. Noskan pirmais, otrais un trešais zvans. Dzirdams konduktora sauciens: “Iekāpt!” un suta kumeļš aizbrauc Rīga virzienā, drīz pazuzdams Stukmaniešu lielajos mežos.
Vagonā sākas jautras sarunas. Tur Vietalvas dziedāšanas biedrības dziedātāji ar kara vadoni Juri Kalniņu pārspriež tuvojošos Dziesmu svētkus. Blakus nodaļā atrodas tikai divi pasažieri: Tērbatas zeminarists: Dīriķis un Odzieniešu saimnieks Siliņš, kuŗi nepieder pie dziedātājiem.
Dīriķis sāk stāstīt savam draugam par savu Tērbatas dzīvi un bijušo skolotāju Ati Kronvaldu. Viņš stāsta, cik ļoti to zemināristi mīlējuši, un kā lūguši Kronvaldu palikt pie viņiem un neiet uz Piebalgu.
Viņš ar Kronvaldu esot ticies un tas esot solījies kopā ar Rātmindera tēva vadītiem Piebalgas dziedātājiem ierasties Rīgā. Piebaldzēni iekāpšot Koknesē, un tad Dīriķis ari savam biedrim solījās parādīt Kronvaldu.
Pēc, apmēram, stundas brauciena vilciens apstājās Koknesē. Siliņš izkāpa izņemt savu avīzi un pastu, jo toreiz visa korespondence vietalviešiem un odzieniešiem nāca caur Koknesi. Lasīdams “Baltijas Vēstnesi”, Siliņš iekāpa vagonā.
Pēc brīža tanī pašā vagonā iekāpa piebaldzēni. Siliņam blakus nosēdās kāds vīrs ar kuplu bārdu, bet aiz tā kāds vecs vīrs ar vaiga bārdu. Dīriķis čukstēja Siliņam: “Tev blakus sēž Kronvalds, bet aiz viņa Rātminders un Kaudzītes Matīs.” Siliņš aplūkoja savus blakus sēdētājus un [ar acim vēl – izsvītrots] pūlējās uzminēt, kuŗš no pārējiem būtu Kaudzītes Reinis. Te viņam atkal izpalīdzēja Dīriķis, norādīdams uz kādu pagaru vīru ar apcirptu bārdu un krievu zemnieka izskatu. Tad Dīriķis ar Siliņu abi sāka lasīt jaunāko “Baltijas Vēstnesi”. Tuvojās Skrīveru stacija, un avīze ari jau bija izlasīta.
Tad Kronvalds, pret Siliņu pagriezies, teica: “Lūdzu, jaunais draugs, padod man ari jauno avīzi, jo savu vēl neesmu dabūjis.” Siliņš pasniedza prasīto avīzi. Kronvalds to ilgi lasīja, un atdeva avīzi tikai Rīgai tuvojoties.
Siliņš, būdams liels Kronvalda cienītājs, godbijīgi salocīja avīzi un noglabāja kabatā, gribēdams to uzglabāt par piemiņu no Kronvalda, jo to tagad bija ņēmušas Kronvalda rokas.
Rokraksta informāciju sagatavojusi Ruta Kurpniece