Par Vili Āboltiņu
"Viļa Āboltiņa literārā darbība saistās visvairāk ar dzejoļu sacerēšanu, pievēršoties tanīs revolūcijas un proletariāta tematiem. Viņa biogrāfi uzsver, ka viņš "buržuāziskās" Latvijas cietumos “daudz mācās, sāk rakstīt dzejoļus”, kas vēlāk publicēti kreisajā presē Latvijā un Maskavā. Krievijā pēc Pirmā pasaules kara palikušie latviešu komjaunieši 1923. gadā nodibinājuši jauno literātu grupu "Oktobra draudze", kurai, Maskavā ieradies, piebiedrojies arī Vilis Āboltiņš, jo viņam taču toreiz bija tikai 23 gadi. Kā raksta V. Rugāja “Latviešu dzejas antoloģijā”, šī grupa “attīsta dzejā proletāriskā internacionālisma motīvus, kā arī protesta motīvus pret revolucionāro strādnieku vajāšanām Latvijā". Ilgonis Bērsons atzīmējis, ka 1936. gadā Maskavas latviešu rakstnieku grupa ieteikusi pēc labojumiem izdot Āboltiņa dzejoļu krājumu “Tautas fronte”, bet nodoms nav īstenojies, jo, kā savukārt lasāms antoloģijā, "Staļina personības kulta apstākļos bija izprovocētas represijas pret daudziem partijas un valsts darbiniekiem, uzticīgiem cīnītājiem par sociālismu. Šīs represijas smagi skāra latviešu rakstnieku kolektīvu." Kad šo represiju rezultātā 1938. gadā iet bojā Vilis Āboltiņš, viņam nav vēl ne 40 gadu. Kā taurenis pret liesmu, tā viņš gājis pretī savai iznīcībai. It kā apburts, it kā citādi nespēdams, jo 1927. gadā “Domās” publicētajā dzejolī “Sveiciens mātei” viņš raksta: “Neaicini mani mājās verga sviedrus liet. Tautas, tautas ceļas kājās, prieks uz troksni iet." Viņā deg viņa dzimšanas gada liesmas: “Jau tad, kad es esot dzimis, dedzis Piektais gads.” Viņš nedomā par tautu, bet par tautām. No iedomātas vai iestāstītas varmācības lāsta paša zemē viņš bēg uz izsapņotu, izsolītu tautu paradīzi, kurā viņš iekrīt kā kukainis gaļas ēdējas puķes viltīgajā ziedkausā, kam ir tikai vārti uz leju, uz beigām, kam nav ceļa atpakaļ. Pavisam ironiskā veidā tautu aizstāvim un viscilvēces laimes meklētājam par viņa likteni Staļina valstī, kā iepriekš teikts, kļūst viņa latviskā cilme, no kuras viņš bija mēģinājis atsacīties, distancēties. Reizēm sastopams apgalvojums: viņš visu mūžu sekoja jaunībā izraudzītajiem ideāliem. Taču, ja šie ideāli izrādās maldīgi un cilvēks nespēj to ieskatīt vai viņam liegta iespēja to darīt, tad viņš visu mūžu paliek pusaudža attīstības stāvoklī un reizēm tādēļ iet bojā."
Ruņģe, Valija. Par Ziemeļvidzemes novada cilvēkiem; literāts Vilis Āboltiņš. Ziemeļlatvija, 1992, 14. novembrī.
Par Viļa Āboltiņa dzeju
"Ir jau tiesa, grūti prasīt, lai autors, kura bērnība un jaunās dienas pagājušas sūrā eksistences cīņā un daļēji pat buržuāziskās Latvijas cietumos, jau 33 gadu vecumā būtu pilnīgi nobriedis dzejnieks. Tāds Vilis Āboltiņš arī nav, jo blakus lieliskām, neaizmirstamām rindām atgadās pa pelēcīgam pantam, pa neizstrādātai, frāžainākai vietai. īpaši tas sakāms par tiem samērā nedaudzajiem dzejoļiem, kur samanāma citu tā laika progresīvo rakstnieku ietekme.
Ja Andrejs Balodis šai sakarībā grāmatas ievadvārdos piemin Linardu Laicenu, tad šķiet, ka Āboltiņu ietekmējis arī Andrejs Kurcijs.
Un te nu jāaizrāda vēl uz kādu Viļa Āboltiņa dzejas īpatnību, proti – šī dzeja daudz labāk, daudz savdabīgāk skan, ja tā iekļaujas stingrā kvartā, kvintā vai sekstīnā, kamēr ar brīvo pantu autora panākumi jau jūtami mazāk. Brīvais pants nu nav Āboltiņa forma, un atšķirībā no daudziem tā laika jaunajiem progresīvajiem dzejniekiem Āboltiņš apzināti galvenokārt pievēršas klasiskajiem strofas veidojumiem, vajadzības gadījumā pantu gan gluži grafiski salaužot.
Ja jau ierunājamies par ietekmēm, tad vēl varētu pieminēt Sergeju Jeseņinu, ko Āboltiņš cienījis un diezgan daudz arī atdzejojis. Ietekmes, protams, var būt dažādas – jauns autors dažkārt nokļūst pat tik tālu, ka sāk neapzinīgi kopēt kādu no saviem vecākajiem kolēģiem. Ar Āboltiņu tā nav noticis, un, ja ierunājāmies par Jeseņinu, tad te zināmas paralēles, zināma līdzība vairāk izskaidrojama ar radniecīgu skatījumu, īpaši, ja raksta par lauku dzīvi, atceras bērnību pļava vai tīrumā. No bīstamas ietekmēšanās Āboltiņu pasarga viņa paša samērā plašā erudīcija, personība, jo dzejnieks jau literāro gaitu sākumā dzīve raugās pats savām acīm, runa pats savā balsī. Ļoti labi izprazdams dzejnieka uzdevumus un atbildību, viņš cenšas neizniekot savu talantu sīku jūtiņu attēlošanā, bet vienmēr tiecas būt dzīves vidū, cīnītāju pirmajās rindās."
Saulītis, Bruno. Viļa Āboltiņa dzeja. Karogs, 1959, Nr. 5.