Viktors Tretjakovs

Dzimis 1888. gada 17. oktobrī tiesas ierēdņa Vasilija Tretjakova ģimenē.

1915: laikrakstā "Kijevskaja misļ" ("Киевская мысль") publicēts pirmais dzejolis "Карусели" ("Karuseļi").
1921: 29. oktobrī laikrakstā "Sevodņa" publicēts pirmais Tretjakova raksts "Kārlis Skalbe".
1921–1940: laikrakstā "Sevodņa" publicējis rakstus par latviešu, krievu un cittautu literatūru un rakstniekiem, kā arī mākslu, latviešu dzejnieku atdzejojumus. Publicējies arī žurnālos "Daugava", "Sējējs", "Для Вас" ("Jums"), laikrakstā "Газета для всех" ("Avīze Visiem"), izdevumā "Мой двор".
Studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijā, nodarbojies arī ar gleznošanu, rakstījis apskatus par mākslas izstādēm Rīgā. Nodibinājis Rīgā savu leznošanas studiju (1928–1944). Ir ziņas, ka gleznojis Raiņa un Andreja Upīša portretus. Ar dažu gleznu reptodukcijām var iepazīties šeit.
2019: 6. augustā Latvijas Radio 4 izskanēja raidījums "Viktors Tretjakovs, Dzejnieks, mākslinieks, emigrants", kuru var noklausīties šeit.

Dzejoļu krājumi

1930: Солнцерой (Saules spiets, izdots Berlīnē)
1937: Дед лесной (pasaka dzejā)
1940: Берег дальний (Tālais krasts, izdots Tallinā)

Tulkojumi krievu valodā

Atdzejojumi
1931: Латышские поэты (Latviešu dzejnieki)
1940: Латышские поэты в переводах Виктора Третьякова (Latviešu dzejnieki Viktora Tretjakova atdzejojumos)

Tulkojums
1939: Virza, Edvarts. Страумени (Straumēni)

Par Viktora Tretjakova atdzejoto antoloģiju "Latviešu dzejnieki" ("Латышские поэты", 1931)

"Tretjakovs, smalkjūtīgs liriķis, kas pats savus dzejoļus formā rūpīgi noslīpē [..]. Tretjakovs, būdams Bloka, Kuzmina un Gumiļeva cienītājs un skolnieks, savienodams dziļu kultūru un erudīciju ar intuīciju, kā izredzēts sniegt cittautu liriķu darbus savas valodas pārdzejojumā. Ļoti pareizi dzejnieks darījis, izbēgdams liekam raibumam un pārspīlētai dažādībai, izvēlēdamies atdzejošanai tikai tos latvju liriķus, kas, pēc antoloģijas sakopotāja domām, tie raksturīgākie un nepieciešamākie. Antoloģijā pajumti atraduši 18 liriķi: Ed. Veidenbaums, Poruks, Aspazija, Rainis, Plūdonis, Skalbe, Eglītis, Jēkabsons, Akuraters, Fr. Bārda, Virza, Dambergs, Elza Stērste, Krūza, Rozītis, Sudrabkalns, Ziemeļnieks, un šo rindu rakstītājs. [..]
Kā jau formas virtuozs Tretjakovs savos atdzejojumos visumā darbu veicis ļoti labi, vietām pat pārsteidzoši labi. Viņš spējis atdzejojumā atdot arī katra dzejnieka raksturīgo īpatnību – ne vien saturā, bet arī formā. Protams, svešā valodā tulkoti, saistītā valodā rakstīti darbi nekad nevar pilnīgi saskanēt ar oriģinālu. Kā labākie atdzejojumi piemināmi Poruka "Charona laivā" un (izņemot pašu pēdējo rindu) "Pie tava augstā baltā loga", arī Poruka baltā loga vietā lāgā neder Tretjakova "оконце", Aspazijas "Pasaciņa" (bet pazīstamajā dziesmā "Mēness starus stīgo", kur rinda "Nāc man līdz, es zinu", tulkots: "Ну, пойдемъ, я знаю", tas "Ну" nav īsti izdevīgs); Raiņa "Kad nakts"; Skalbes "Sila pulkstenīši"; visi Eglīša dzejoļi; Fr. Bārdas "Idille" (arī pārējie Bārdas dzejoļi); Virzas "Tabakas doze" un "Zaļie bērzi"; Sudrabkalna "Bēthovenietis"; šo rindu rakstītāja "Zirgu svētdiena" un "Bufetniece". Sevišķā mīlestībā V. Tretjakovs, šķiet, atdzejojis Ed. Virzu un Fr. Bārdu – šos abus dzejniekus, kas galu galā ir tipiski romantiķi, lai arī katrs savu romantiku smeļ no citāda avota."

Ērmanis, Pēteris. Viktora Tretjakova antoloģija. Latvju Grāmata, 1931, Nr. 5–6.

Par Edvarta Virzas "Straumēnu" tulkojumu krievu valodā (1939)

"Augsti jānovērtē Viktora Tretjakova uzņēmība, izziņas kāre un rūpīgums, veicot Virzas "Straumēnu" tulkojumu krievu valodā, kas neapšaubāmi bijis saistīts ar ievērojamu grūtību pārvarēšanu.
Krieviem pašiem trūkst līdzīga sacerējuma un līdzīgas pieejas lauku apkārtnei vispār. Viņu dzīve nav tādā mērā centrēta laukos kā mūsējā, nav viņiem arī mums tik raksturīgās viensētas. Latviešiem attēlot lauku māju gada gaitās nozīmē atsegt latviskās dzīves pamatus. Citas vides cilvēkiem, kam trūkst personīgas pieredzes lauku dzīvē, dažs labs "Straumēnu" motīvs – darbu, ēku un rīku apraksts – būs tikai tukša skaņa. Arī tēlojuma savijums ar senatnīgiem latviešu paradumiem un mitoloģijas priekšstatiem krievu lasītājam diezin vai būs izjūtams konkrētā spilgtumā. Tomēr šai grāmatā atrodamie vispārcilvēciskie elementi – tā īpaši dabas tēlojumi un gleznaini filozofiskie salīdzinājumi, kā arī izteiksmes bibliskais un antīkais raksturs – varēja tulkotājam būt par iedrošinājumu, ka arī viņa tautiešus "Straumēni" spēs aizraut.
Viegli nav atdarināma arī Virzas valoda. Pavirši aplūkota, tā liekas skaidra un vienkārša, bet iedziļinoties redzam, cik autora teikumi ir komplicēti, pilni patvaļīgas, neaprēķināmas kustības. Arī latviešu lasītājam der iepazīties tuvāk ar šo tulkojumu: salīdzinot tulkojumu ar oriģinālu, jo skaidrāk aptverams, kas grāmatā ir īsti latvisks, un izsekojot Virzas gleznu un teikumu atdarinājumam, izjūtam tos jo reljefāk. [..]
No laba tulkojuma mēdz prasīt, lai, to lasot, nebūtu jūtams, ka tas ir tulkojums, un lai tas, cik iespējams adekvāti līdzinātos oriģinālam. Abas šīs prasības, savā pamatā būdamas nesaderīgas, ir grūti līdzsvarojamas. Viktora Tretjakova tulkojums, visumā negrēkodams pret krievu valodas garu, tomēr vairāk tiecies pēc adekvātuma ar oriģinālu. [.].]
Viktora Tretjakova ar pietāti un nodošanos veiktais darbs darījis pieejamu citām tautām – krieviem un krievu valodas pratējiem – vienu no visvairāk izplatītiem un iemīlētiem latviešu sacerējumiem. Līdz ar to izdarīts svarīgs pakalpojums latviešu dzejas un kultūras propagandai."

Perlbaha, Lidija. Ed. Virzas "Straumēnu" tulkojums krievu valodā. Daugava, 1939, Nr. 12.

atdzejotājs
dzejnieks
mākslinieks
žurnālists

Виктор Васильевич Третьяков