Viktors fon Andrejanovs

Viktors fon Andrejanovs (von Andrejanoff, 1857-1895) ir dzimis krievu žandarmērijas virsnieka Andreja fon Andrejanova (Andreas von Andrejanoff) ģimenē, viņa māte - Hermīne, dzimusi Fleišere (Hermine Fleischer) ir Baltijas vāciete. 1861. gadā, kad tēvu iecēla par žandarmērijas priekšnieku, ģimene pārcēlās uz Rīgu. Viktors fon Andrejanovs pilnīgi pārvācojās, mācoties Rīgas guberņas ģimnāzijā.

Viktors fon Andrejanovs 1882. gadā ir precējies ar Savenieku muižas īpašnieka meitu Jūliju Mariju Elizabeti Hofmani (1863-?), laulībā dzimuši četri bērni.
Pāris dzejoļi rokrakstā un vēstule Karlam Emīlam Francosam (Franzos, 1848-1904) atrodas Vīnē, Rātsbibliotēkas Rokrakstu krājumā (Wienbibliothek im Rathaus), vairāki rokraksti (darbu uzmetumi, 1 vēstule) - arī Berlīnes Valsts bibliotēkā.

PublikācijasBeletristika
1880: Dichtungen. Riga, Moskau, Odessa: Deubner.
1880: Am Kaisersitz. Wien: Karl Kravani.
1881: Julian der Abtrünnige. Gesänge. Riga: Helms.
1881: Dem Zar-Befreier. Ein Requiem. Riga: Helms.
1882: Zum Licht. Lieder und Gedankendichtungen. Mitau: Sieslack.
1884: Frederic Chopin. Dichting [Sonette]. Riga: Mellin und Nelder.
1884: Elfenbrautfahrt. Ein Märchen. Riga: Mellin und Neldner.
1886: Ein Büchlein Lyrik. Riga: Stahlsche Buchdr.
1888: Die Religion des Erbarmens und das Evangelium der Weltfreude. Berlin: Deubner.
1890: Neue Weisen. Lieder und Naturgedichte. Riga: H. Burchardt; St. Petersburg: Eggers.
1894: Heimatliebe; Am Kaisersitz (Ausz.); Patriotismus, Kokenhusen; Die Domorgel zu Riga. In: H. Johanson (Hg.). Die baltische Lande in Liedern ihrer Dichter. Eine Anthologie mit biographischen und bibliographischen Notizen. Zürich.
1894/1895: Das Gebet der Welt; Lebensregel; Die Ephemeren; Nachtgesang; Der Westwind: Am Meer; Im Garten; Frau Sehnsucht; Kosmogonie; Kunst und Leben; Mondnacht im Sommer; Eroica; Der fliegende See; Bischof Meinhard's Tod. In: J.E.von Grotthusß (Hg.). Das baltische Dichterbuch. Eine Auswahl deutscher Dichtungen aus den baltischen Provinzen Rußlands mit einer literaturhistorischen Einleitung u,. biographisch-kritischen Studien. Reval
1895: Weltgericht. Leipzig: Naumann.
1895: Antichrist-Dionysos. Die Kritik, 11 - 1895, nr. 27. Berlin: Storm.
1895: Der deutsche Roland. Baltische Monatsschrift, 42, S. 700-702.
1896: Im Garten; Am Meer; Nachtgesang; Lebensregel. In: L.von Stael-Holstein. Baltische Dichtungen. Riga.
1898: Pater Johannes und andere Novellen. Leipzig: Reclam.

Monogrāfiski apraksti
1892: [Mit Wssewolod Tscheschichin] Beethoven [paralēlteksts vāciski un krieviski]. Riga: Rig.Tageblatt.
1895: Graf Nikolai Rehbinder. Ein baltisches Dichterbild. Baltische Monatsschrift, pielikums, nr. 47, S. 3-26; 57-81.
1896: Graf Nikolai Rehbinder. Ein baltisches Dichterbild. Riga: Stieda.

Tulkojumi, publikācijas par latviešu literatūru
1893: An Rudolf Blaumann (Den lettischen Dramatiker und Novelisten) [dzejojums]. Feulleton-Beilage zum Tagesanzeiger für Libau und Umgegend. nr. 18, 18.Apr.
1895: Bilder aus Lettland. Berliner Tageblatt pielikums Der Zeitgeist, 25.06.
1896: Lettische Märchen. Nacherzählt [Latviešu pasakas. Pārstāsti]. Leipzig: Reclam.
1896: Lettische Volkslieder und Mythen [Latviešu tautasdziesmas un mīti]. Halle: Hendel.
1909: Die Hundesköpfe: Lettisches Märchen. Die Heimatbuch für baltische Jugend (Erster Teil), S. 14-15.



Viktora fon Andrejanova dzeja Rūdolfa Blaumaņa atdzejojumā
1900: krājumā Ceļa malā dzejoļi "Naksniņai", "Atmiņas", "Marijai", "Eldorado", "Dziesma", "Sapnī un nomodā". Blaumanis atdzejojis arī "Sentence", "Nē!" un "Pasaules tēvreize" (visi teksti publicēti Kopotajos rakstos 6.sēj. (1998)). Blaumanis tulkojis un pārstrādājis arī fon Andrejanova lugu "Maija", publicēta Blaumaņa Kopotajos rakstos (4.sēj. 1959).

Wenn ich sage, daß in der Musik Beethoven und Chopin, in der Philosophie Schopenhauer, in der Poesie aber Goethe und - les extrêmes se touchent - der englische Dichter Shelley meinem Denken und Fühlen besonders nahe stehen, und daß ich auserdem stark zu den altern Indern hinneige, so werde ich damit meine Welt- und Kunstanschauung, sofern das überhaupt möglich ist, wohl am Deutlichsten charakterisirt haben [Ja es teikšu, ka mūzikā Bēthovens un Šopēns, filozofijā Šopenhauers, bet dzejā Gēte un - pretstati pievelkas - angļu dzejnieks Šellijs manai domāšanai un jūtām stāv īpaši tuvu, un kaut arī es jūtu tuvību ar senajiem indiešiem, tomēr es tieši sādi raksturotu savu pasaules un mākslas uzskatu tiktāl, ck vispār tas ir iespējams to precīzi raksturot].
Viktors fon Andrejanovs, citēts pēc: Victor von Andrejanoff. Das Baltische Dichterbuch. Eine Auswahl deutscher Dichtungen aus den Baltischen Provinzen Rußlands. Hrsg. J.E.Freiherr von Grotthuß. Reval, 1895, S. 389-390.

Jaunībā un arī vēl ilgi vīra gados jūsmīgs žēlastības un mīlestības reliģijas slavētājs un aizstāvētājs, viņš savas dzīves pēdējos gados pilnīgi bij` padevies Frīdriha Nīčes tā sauktai kungu un pārcilvēku filozofijai. Tomēr šī gara milža personība nejaudāja izdzēst iz viņa dvēseles Pasaules Mīlētāja spodrā apskaidrotā tēla un kā tērauda adata starp diviem magnētiskiem poliem, viņa dvēsele piegriezās gan viena, gan otra nesavienojamām varenām mācībām. Andrejanoffa dzejojumus aplūkojot, vispirms apbur viņu apbrīnojamā, klasiskā forma. Šo ārējo pilnību daudzkārt sasniedz arī dzejoļu saturs, kura īsos vārdos raksturot nav iespējams. Visādus dvēseles noskaņojumus, no drūmākā žēluma līdz augstākai sajūsmināšanai, mīļu nogremdēšanos dabā, tomēr ne ikdienišķā, bet varbūt tādā, kādu to Beklins redz un glezno līgsmu viņas dievināšanu: - tas ir, ko varbūt viņa dzejoļos visbiežāk sastop.
Rūdolfs Blaumanis. Viktors von Andrejanoffs. Biogrāfiska skice. Mājas Viesa Mēnešraksts, nr. 1, 1896, 66.-67.lpp.

Kā dzīvē, tā rakstniecībā viņam [fon Andrejanovam] gadījās konflikti ik uz soļa. Pēc saviem politiskajiem uzskatiem viņš bij vietējo vācu šovinisma pretinieks, ienīda un apkaroja viņu neiecietīgos un separātiskos centienus, necieta pilsonības garīgo kūtrību un seklību, mākslā bij sākumā Šellija cienītājs, vēlāk fanātisks ničeanietis. Pēc sava talanta īpašībām Andrejanovs liriķis. Draudzība ar šādu cilvēku nevarēja palikt bez iespaida uz Blaumani. Ar to nav sacīts, ka Blaumanim bija jāiet pa Andrejanova pēdām, bet ierosinājumi un domu izmaiņa varēja būt no liela svara (..). Draudzība starp Blaumani un Viktoru Andrejanovu, spriežot pēc vēstulēm, nodbinās 1889. gada rudenī un ilgst līdz pat Andrejanova nāvei, 1895. gadā, tā tad ap 5 gadu.
Antons Birkerts. Rūdolfs Blaumanis un Viktora fon Andrejanova ģimene. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1926, nr. 8, 99., 100. lpp.

Skatot kopumā Viktora fon Andrejanova veikumu mūsu tautas gara bagātību popularizēšanā 19.gs. 90.gados, tas ir vērā ņemams lielums. Pēc Blaumaņa pirmajiem tautasdziesmu tulkojumiem vāciski Andrejanovs mudināja kolēģi turpināt šo darbu, bet savukārt viņa rosināts, arī ķēries pie atdzejošanas, cenzdamies maksimāli iepazīties ar tajā laikā pieejamiem pierakstiem. Rezultātā Andrejanovs ir pārtulkojis pāri par simt trīsdesmi tautasdziesmu, kuras īsi pirms nāves paguva sakārtot kopā ar teikām, bet pats vairs to publicēšanu nepiedzīvoja. Šis krājums, tāpat kā viņa sakārtotās latviešu tautas pasakas, iznāca 1896. gadā (..). Abu ievadā ir vēsturiski un literatūrzinātniski apcerējumi, kuros viņš cenšas iepazīstināt vācu sabiedrību ar latviešiem un viņu kultūru. Savā pēdējā mūža gadā - 1895. - Andrejanovs Berlīnes dienas avīzes "Berliner Tageblatt" pielikumā "Der Zeitgeist" publicējis grāmatu apcerēm līdzīgus trīs latviešu kultūru, sevišķi folkloru popularizējošus rakstus. Visjaunākās literatūras apskatā iekļauti arī Blaumaņa darbi un mākslinieciskā personība. Paradoksāli, bet tieši Berlīnes avīze tādējādi kļuva par pirmo tribīni, no kuras profesionāli pamatoti izskanēja apgalvojums, ka Blaumanis un Aspazija ir ģeniāls latviešu dzejnieku pāris, ar kuriem varētu lepoties katra nacionālā literatūra. No saviem tautiešiem savas dzimtenes avīzēs līdzīgu vērtējumu Blaumanim savā mūžā nebija lemts piedzīvot.
Līvija Volklova. Draugi. Brāļi. Sāncenši. Karogs, 2002, nr. 2, 188.-189. lpp.

Russische Charakterzüge mag man noch in einem gewissen ungebändigten Temperament, in der glühenden Phantasie und einer Neigung zur Reflexionsdichtung sehen. Auch seine Vorliebe für dreisilbige ("gleitende", daktylische) Reimworte mit Präsens-Partizipien ("dunkelnden/funkelnden, flimmernde/schimmernde") mag sich von russischem Gebrauch herleiten. An Klangfülle, Formvollendung, Reimkünsten und Reimkünsteleien findet er in baltischer Dichtung kaum seinesgleichen, auch wenn die Klangschönheit mitunter zur schönen Phrase entgleitet. Naturschilderungen, zarte Liebestimmungen, Jahreszeiten- und Landschaftsbilder sind die Domäne seiner von edlen Bildern beherrschten Poesie, die der praktischen Lebenswelt, dem alltäglichen Welttreiben und Zeitproblemen bewußt aus dem Wege geht und in romantischen Märchen und Mythen sogar eine Neigung zur Weltflucht verrät. [Joprojām viņā var saskatīt krievu rakstura iezīmes zināmā nepieradinātā temperamentā, kvēlojošā iztēlē un tieksmē uz reflektīvu dzeju. Viņa nosliece uz atskaņotiem trīszilbju ("slīdošs", daktiliski) vārdiem ar tagadnes divdabjiem ("tumšots/dzirkstošs, mirgojošs/mirdzošs") varētu būt saistīta arī ar krievu valodas lietojumu. Skanīguma, formas pilnības, atskaņošanās mākslas un atskaņu mākslas ziņāvācbaltiešu dzejā ir grūti atrast līdziniekus, pat ja skaņas skaistums dažkārt aizslīd skaistās frāzēs. Dabas tēlojumi, maigas mīlas noskaņas, gadalaiki un ainavas ir viņa dzejas sfēra, tajā dominē cēli tēli].
Gero von Wilpert. Deutschbaltische Literaturgeschichte. München: C.H.Beck, 2005, S. 178.

Viktor von Andrejanoff

Livonus, Renatus, Ludwig Falk, Freimund Wahrheitsfreund

–1876
Rīgas guberņas ģimnāzija
Rīga
mācījies līdz 1876. gadam

1876–1877
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Studējis tautsaimniecību

1878–1879
Jēnas Universitāte
Jēna
Studējis filozofiju, kāda duēļa dēļ bijis spiests studijas pārtraukt.

–1889
Zeitung für Stadt und Land
Rīga
Avīzes redakcijas darbinieks. Kad īsti sākas fon Andrejanova darbs redakcijā, pagaidām nav noskaidrots, bet 1889. gadā tas beidzas.

1889–1894
Laikraksts "Düna Zeitung" (1887–1909)
Rīga
Redakcijas darbinieks

1873–1879
Šveice
Ceļo ar pārtraukumiem (1873-1874) un (1878-1879) pa Vāciju, Austriju, Franciju un Šveici.

1876–1895
Studentu korporācija Livonia
Tartu
Līdz ar imatrikulāciju Tartu universitātē kļūst par korporācijas biedru.

1894–1895
Berlīne
Kopā ar ģimeni pārceļas uz Vāciju, strādā par žurnālistu vietējā dienas presē, turpina publicēties arī Baltijas vācu presē.