Viktors Avotiņš

Māte – skolotāja.

1973: pirmā publikācija – dzejolis "...zaļo, zaļo zālīti" (Liesma, 01.07.1973).

Dzeja

1979: "Apiet loku" (Liesma).
1982: "Taupīšanās" (Liesma).
1986: "Lēzenā mūžība" (Liesma).

Par dzejoļu krājumu "Apiet loku" (Liesma, 1979)

"Galvenais, ar ko piesaista Viktors Avotiņš — tas ir patiesīgums un ieinteresētība, tas ir — redzēt un parādīt dzīvi, kāda tā ir. Tagadne Viktoram Avotiņam nav tikai kails mirkļa fiksējums, tā sakņojas dziļi pagātnē [..]. Laika sajūta Viktora Avotiņa dzejā ir atbilstoša septiņdesmito gadu latviešu dzejas laika izjūtai. Te līdzīgi kā Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Imanta Auziņa, Vitauta Ļūdēna dzejā, nav jāauļo līdzi laikam [..]. Avotiņa dzeja patīkami atšķiras no 1978. gada debitantu darbiem tieši ar savu aktivitāti, ar reālo dzīves saites sajūtu."

Līvena, Laima. Labāk saki, kā to puķi sauc. Padomju Jaunatne, 29.10.1980.

Par dzejoļu krājumu "Taupīšanās" (Liesma, 1982)

"Viktora Avotiņa mēle uztausta tieši tās vietas, kuras mums sāp, likdama sāpei uz mirkli iedegties stiprāk. Sāpe — tas nav pesimisms, sāpe ir brīdinājuma signāls, kas liek meklēt tās cēloni. Un varbūt tāpēc Viktora dzejā (tāpat arī publicistikā un dzīvē) pat smaidošas mutes paustos vārdos ieskanas kaut kas gaiši traģisks. Arī dzejoļos, kur runāts par mīlestību. [..] Viktoram Avotiņam iznākušas divas dzejas grāmatas, bet patiesība tā ir viena grāmata. Otrais krājums "Taupīšanās" kopumā neizskan tik kompakti kā pirmais — "Apiet loku", kaut arī paplašinājies poētiskā un kultūras arsenāla loks un lielākā daļa dzejoļu, atsevišķi vērtējot, ir spēcīgāki par pirmajā grāmatiņā ievietotajiem. Varbūt tāpēc, ka esam dzirdējuši no Viktora mutes daudzus šais lappusēs vēl ne sastaptus dzejoļus, kas var būt pataupīti nākamajam krājumam? Varbūt arī tāpēc, ka dzejoļiem pēdējā laikā "taupīgāk" jādzīvo grāmatu lappusēs — citam zem cita — un mēs pie šādu dzejoļu grāmatu lasīšanas vēl neesam pieraduši?"

Melgalvs, Māris. Āksts, karalis, dzejnieks, diriģents un bērniņš. Padomju Jaunatne, 22.05.1983.

Par dzejoļu krājumu "Lēzenā mūžība" (Liesma, 1986)

"V. Avotiņa dzejas publicistiskais patoss ir pirmkārt un galvenokārt cilvēces kultūrpieredzē balstīta tikumiskā ideāla patoss, kura vērtības garantija ir nesatricināms paškritiskums. Auglīgs paškritiskums, kas vērsts gan pret paša dzejnieka personību, gan pret rakstniecību tās kultūrkonstitūējošā darbībā. Gan pret sabiedrību kā indivīda dzīves priekšnoteikumu, gan pret indivīdu kā sabiedrības daļiņu un veidotāju. Sociāls un nacionāls paškritiskums. Sevišķi svētīgs ir pēdējais, jo Avotiņš to prot pasniegt tā, lai stimulētu savā lasītājā gan prasīgumu pret sevi, gan pašcieņu. [..] Mazliet banalitātes tā ir stipru cilvēku priekšrocība. Taču to noteikti nevajadzētu jaukt ar dažādu stilistiskās nokrāsas ziņā pretenciozu leksisku vienību lietojumu, kas ir raksturīga V. Avotiņa dzejas stila iezīme un ko pamato, no vienas puses, dzejo|a kompleksas uztveres (koptēla) princips, un, no otras puses, spilgti izteikta vārda ētiskā modalitāte, kas priekšplānā izvirza vārda vai vārdu savienojuma pozīciju noteiktā ētisko vērtību skalā."

Zandere, Inese. Vēl manī pašā ir mans ienaidnieks. Literatūra un Māksla, 20.02.1987.

dzejnieks
žurnāla/avīzes redaktors
žurnālists

Ojāra Vācieša prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumiem "Apiet loku", "Lēzēnā mūžība", "Taupīšanās" un publicistiskiem rakstiem.
Veicināšanas prēmija par mākslinieciski spilgtu dzeju un publicistiku.
1988

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2008. gada 14. oktobra lēmumu. Ordenis pasniegts 2008. gada 17. novembrī Rīgas pilī.
IV šķira
2008

Cicerona balva
2010