Vika Dorošenko

DOROŠENKO Vika (īst. v. Frīda Dorošenko; 1923.20.VII Smoļenskā, Krievijā - 1996.23.VI, apbed. Rīgā, Meža kapos) - tulkotāja.
Dz. inženiera ģim. Māc. Maskavas 246. vsk. (1930-40), stud. Maskavas Ped. institūta Svešvalodu nod. (1941 - 42, 1945 - 49). Piedalījusies 2. pasaules karā Maskavas 205. zenītartilērijas pulka sastāvā (1942 - 45). Kopš 1945 dzīvo Rīgā. Strād. par korektori, vēlāk red. LVI (1951 - 56), par tulku laikr. "Rīgas Balss" (1957 - 74). RS b. (1973).
D. tulk. latv. rakstnieku prozas darbus kr. valodā. Pirmais tulkojums - E.Birznieka - Upīša "Pastariņš skolā" (1953). Nozīm. tulkojumi kr. val.: V.Plūdoņa "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas" (1957), A.Upīša "Pēdējais latvietis" (1959), J.Akuratera "Degoša sala" (1972), E.Birznieka - Upīša "Pastariņa dienasgrāmata" (1976), I.Šķipsnas "Aiz septītā tilta" (žurn. "Daugava", 1992, 1-2), R.Ezeras "Nakts bez mēnesnīcas" (1972), "Aka" (1978), "Vasara bija tikai vienu dienu" (1979), "Zemdegas" (1981), "Varmācība" (1984), "Nodevība" (1986). Nepublic. palikuši V.Upmales romānu, R.Ezeras darbu tulkojumi.
J. Andersons

1982: piešķirta žurnāla "Daugava" (Даугава) redakcijas prēmija par labāko prozas tulkojumu, kas publicēts žurnālā, par Regīnas Ezeras "Noveļu" tulkojumu (1981, Nr. 11).

Latviešu autoru darbu tulkojumi krievu valodā

Tulkojumi no vācu valodas žurnālā "Даугава"

1993: Johanness Mario Zimmels "Mīlestība – tas ir tikai vārds"
1995: Pēters Handke "Dīvainā sieviete"
1996: Marija Luīze Fišere "Mīlestības otra puse"

"Varbūt es viņu iztēlojos citādu, nekā viņa īstenībā ir? Nav izslēgts. Nekad neesmu viņai neko jautājusi par viņas dzīvi, gluži tāpat kā viņa nekad nav izvaicājusi mani par manējo. Nu jau vairāk nekā desmit gadu ilgajās autores un tulkotājas attiecībās ar Viku Dorošenko esam saskārušās tikai darba dēļ un runājušas vienīgi par darbu.
Vai es pazīstu vismaz viņas smaidu? Pavisam droši nevaru apgalvot. Pazīstu tikai viņas rokasspiedienu. Trauslais stāvs ar smuidro kāju gleznajām potītēm pa gabalu šķiet tik aizkustinoši sievišķīgs, ka reizēm mostas aizdomas, vai viņa tāpat kā sieviešu vairākums nebīstas no pelēm, taču rokasspiedienā viņas sīko pirkstiņu aptvēriens ir tik krampīgs, ka uzreiz kļūst skaidrs – viņu nevar nobiedēt pat fizisks spēks, jo nelielajā augumiņā netrūkst ari tā, jebšu galvenais viņas veidolā ir viņas skatiens. Lielajās, tumšajās, suģestējoši mirdzošajās acīs viņas būtības garīgā daļa triumfē pār fizisko. Un jāatzīstas, ka gadu gaitā man vairākkārt no šīm acīm bijis drusku bail, kaut gan tās nekad nav mani uzlūkojušas pašpārliecināti, grīni vai nežēlīgi, – lai arī aizvien bez smaida gaismas. Šis skatiens kā rentgens ir lūkojies man cauri, un es vienmēr skaidrāk par skaidru esmu zinājusi, ka nemūžam neizdosies izlāpīties ar saldu komplimentu vai burvīgu banalitāti un ka vienmēr vajadzēs būt gatavai sacīt patiesību un patiesību saņemt pretim.
Tulkot viņa allaž izvēlējusies tādus autorus, kas viņai bijuši tuvi, lai gan reizumis nav bijuši ērti. toties – cits objektīvu, cits subjektīvu iemeslu dēļ – nav arī gaidījuši, ka viņa kaut kur izgāzīs sienu vai iesprauksies pa ķēķa durvīm, kādu izbīdīs un kādu citu atkal aizbīdīs. Uz to viņai gan nav dotību. Viņa pārāk stipri tic mākslas suverēnajai spējai pašapliecināties. Varbūt tas ir viņas spēks? Varbūt tas ir viņas vājums? Bet tāda viņa ir. Un tāda viņa jāpieņem. Viņai nepiemīt caursišanas jauda. Viņa nemāk savu autoru iznest pasaulē kā plīvojošu karogu kāta galā. Man pat šķiet, ka viņai ir kauns nest savu autoru kāta galā. Toties viņai piemīt "dieva dota" dzirksts atveidot autoru, nevis autoru izšķīdināt sevī. Viņai piemīt jutīga oža uz latviešu valodu un smalka garša uz krievu valodu, tādēļ rakstniekam, kuru viņa izvēlējusies tulkot, ir pilns pamats uzskatīt, ka vismaz šajā ziņā dzīvē laimējies. Arī es piederu pie tiem, kam sasodīti paveicies, kad pēc A. Upīša, V. Lāča, E. Birznieka-Upīša. V. Plūdoņa, L. Paegles, J. Akurātera, J. Kalniņa un Z. Ērgles darbu tulkošanas viņas uzmanību saistīja arī manas grāmatas.
Redzu viņas mazās rociņa? noraidošo žestu... Nu, viņa jau aizvien paliek uzticīga pati sev! Pat jubilejā viņa nav noskaņota lēnprātīgi noklausīties divus līdz trīs glaimojošus vārdus – un kaut arī desmitkārt būtu tos pelnījusi! Mūžā tikai nedaudzas reizes man gadījies sastapties ar tādu literāta prasīgumu, es pat sacītu, nežēlīgumu pret sevi. Vismaz šad tad taču gribas pasildīt kauliņus atzinības saulē! Bet nēl Viņai tas nav pieņemams! Kas viņu urda? Kas viņai nedod mieru? Kas viņai nejauj vakarā aizmigt, zinot, ka trīsarpus teikumus divdesmit piecu lokšņu romānā tomēr var pārtulkot precīzāk, nekā viņa tos pārtulkojusi? Kas viņu spiež savus tulkojumus allaž dot apspriešanai, bieži jau aizlaikus nojaušot, ka ir visai maza iespēja dzirdēt ko jēdzīgu un rosinošu? "Bet varbūt tomēr..." viņa ar cerībām saka. Droši vien arī tad, kad pārraksta savu tulkojumu trešo, ceturto un piekto reizi, viņa klusībā domā tāpat: "Bet varbūt tomēr..." Tolstojs un Gogolis taču savus darbus pārrakstījuši vēl vairāk, viņa saka bez smaida un uzspēles. Nereti man licies, ka viņa tīšuprāt sev pārlieku sarežģī dzīvi. Bet vai, no malas raugoties, tā neizliekas vienmēr: talants taču allaž sev tīšuprāt sarežģī dzīvi – ar savām neremdināmajām slāpēm pēc pilnības.

Ezera, Regīna. Kādu es viņu redzu... Karogs, Nr. 7, 1983, 1. jūl.
"V. Dorošenko, kopš es viņu pazīstu, tulkodama vienmēr uz traucas. Vienmēr viņa tulko ar aizrautību un ik reizes ar bažām: ja nu pēkšņi neizdosies? Un ik reizes uz viņas darba galda desmitiem grāmatu, kas saistītas ar tulkojamās grāmatas materiālu, desmitiem izrakstu, uz kuriem jāatrod atbildes, speciālu rokasgrāmatu un vārdnīcu meklējumi... Un ne jau vienkārši tulkojuma kā teksta izgatavošana, bet pārdomas par pašu šī teksta substanci, tiekšanās sastatīt kultūrvēsturiskās parādības, tuvināt tautas citu citai.
Saprotams taču, ka latviešu literatūrai ne tuvu nav vienaldzīgi, kāda tā parādīsies tulkojumā. Un pagaidām šie tulkojumi nepavisam, nav līdzvērtīgi. Bet tur, kur pie darba ķeras V. Dorošenko, grūti iedomāties lielāku apzinīgumu un precizitāti, tādēļ ka viņa nav tikai tulkotāja šī vārda šaurajā no zīmē, bet arī vēl redaktore, un popularizētāja, un valodas veidotāja, un kritiķe, jo ar pašu tulkojuma izvēli dod literatūras procesa kritisku vērtējumu.
Mēs, tulkotāji, pilnībā esam pieņēmuši par devīzi Puškina apzīmējumu: "Tulkotāji ir izglītības pasta zirgi." Tikai mēdz būt tulkotāji, kas vienkārši pār vadā savu kravu, bet ir arī tādi, kuri vēl būvē arī tiltus, pa kuriem var pārvadāt. Tad, lūk, V. Dorošenko pieder pie pēdējiem."

Abizovs, Jurijs. Tulkotājai Vikai Dorošenko 20. jūlijā jubileja. Literatūra un Māksla, Nr. 29, 1983, 22. jūl.

tulkotāja

Frīda Dorošenko; Вика Дорошенко

1930–1940
Maskava
Mācījusies Maskavas 246. vidusskolā

1941–1949
Maskava
Studējusi Maskavas Pedagoģiskā institūta Svešvalodu nodaļā (ar pārtraukumiem 1941–1942, 1945–1949).

1942–1945
Piedalījusies Otrajā pasaules karā Maskavas 205. zenītartilērijas pulka sastāvā

1951–1956
Latvijas Valsts izdevniecība
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Korektore, vēlāk redaktore

1957–1974
Laikraksts "Rīgas Balss"
Balasta dambis 3, Rīga
Tulks

1963–1990
Padomju Savienības komunistiskā partija (1952–1991)
Biedre

1973–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedre

1990–1996
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedre

28.06.1996
Rīgas Pirmie Meža kapi