Velta Sniķere

Dzimusi ausu, kakla un deguna ārsta, vēlāk Latvijas Universitātes profesora Reinholda Sniķera (1893–1953) un Emmas Marjūlijas Sniķeres (dzimusi Vinte; 1898–1993) ģimenē.

1963: apprecējusies ar mūziķi Džemsu Vilsonu (Wilson).
1991: pirmo reizi kopš aizbraukšanas viesojās Latvijā.

Jāņa Ogas stāstījums par Veltu Sniķeri 100. dzimšanās dienā: Dzejolis jau pienāk gatavs, atliek uzrakstīt. Dzejniecei Veltai Sniķerei 100 / Raksts / LSM.lv
"Par klusumu, trakošanu un iečāpošanu brīnumainajā. Saruna ar Veltu Sniķeri" /Sabīne Koļeševa/ skat.: https://www.delfi.lv/kultura/news/books/par-klusum...

LITERĀRĀ DARBĪBA

Dzeju raksta no 5 gadu vecuma.
1941: pirmā publikācija – dzejoļu kopa laikraksta "Tēvija" pielikumā "Zīle" (29. augustā)– dzejoļi "Pielūko", "Ved mani projām", "Es dzīvoju".
Dzejas publikācijas Latvijāperiodiskajos izdevumos 20. gs. 40. gadu pirmajā pusē -"Latvju Mēnešraksts", "Mana Māja", "Tēvija", "Zeme un Darbs", "Laikmets", trimdā publicējusies izdevumos "Daugava", "Latvju Vārds", "Ceļš", "Latvija", "Sauksme", "Ceļa Zīmes" un citviet.
Publicējusi apceres par dzeju, dzejas problēmām, piezīmes par literatūru.
Latvijas redaktore Trimdas rakstnieku PEN kluba Londonā literārā žurnāla angļu, vācu un franču valodā redakcijā.
Ar dzejas lasījumiem piedalījusies literāros sarīkojumos, Dziesmu dienās, Kultūras dienās un citviet.
1989: dzejas kopa publicēta žurnālā "Jaunās Grāmatas" (Latvija).

Angliski tulkojusi Andreja Eglīša, Zinaīdas Lazdas, Vizmas Belševicas dzeju un dainas.

LITERĀRIE DARBI

1950: dzejas kopkrājums "Trīs autori" (kopā Ojāru Jēgenu un Dzintaru Sodumu; Stokholma: Daugava).
1961: dzejas krājums "Nemitas minamais" (Čikāga: Alfrēda Kalnāja apgāds).
1967: dzejas krājums "Piesaukšana" (Kopenhāgena: Imanta).
1991: dzejas izlase "Lietu mutes" (Rīga: Artava).
2003: dzejas krājums "Pietuvoties vārdiem" Rīga: Valters un Rapa).
2009: grāmata "Savādībiņas" (Rīga: Valters un Rapa).
2010: dzejas krājums "Pieredze" (Rīga: Mansards).
2010: grāmata "Gaisma un noslēpums" (Rīga: Pētergailis).
2019: dainas angļu valodā "Dainas" (Rīga: Mansards).

2009: izdota klausāmgrāmata (CD) "Pietuvoties vārdiem"; kolekcijā "Autora balss", kurā dzejniece Velta Sniķere lasa 46 dzejoļus; sastādījusi Liāna Langa, ar literatūrzinātnieces Anitas Rožkalne ievadapceri.

Dzejolī “Biogrāfija” atzinusi: “Es esmu dejotāja (kā latviete esmu dzejniece), kā cilvēks esmu jogas skolotāja.”

Dzeja angļu valodā

20. gs. 60. gados dzejas publikācijas angļu valodā žurnālā "Zintis".
1974: dzejas krājums kopā ar Andreju Eglīti "No such place lasts summerlong".
1982: ar dažiem dzejoļiem kopā ar Andreju Eglīti, Astrīdi Ivasku, Margaritu Ausalu pārstāvēta pasaules dzejas antoloģijas 2. sējumā (World Poetry. 2. Poetry Europe).
1999: dzejas krājums "Husks" (atkārtoti 2019).

Dzeja citās valodās

1986: Vier & four: 8 lettische Dichter = 8 Latvian Poets (Stockholm); kopā ar citiem autoriem, vācu un angļu valodā.
2008: Ord och steg: Lettland diktar / atdzejojis Juris Kronbergs (arī citi autori) (Stockholm), zviedru valodā.
No angļu valodas latviešu valodās atdzejojusi Viljama Bleika dzeju, atdzejojusi Rainera Marijas Rilkes, I. Jelineka, Česlova Miloša dzeju.

Sabiedriskā darbība

Liela nozīme Anglijas latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē.
Ilgus gadus ir trimdas PEN kluba Londonas nodaļas ilggadēja prezidente, Latvijas PEN kluba biedre.
Aktīvi piedalījusies dažādās brīvības akcijās, publiski uzstājusies par Padomju Latvijas situāciju un okupāciju; publicējusi rakstus par tēmām, piemēram, "Pret ko mēs cīnāmies un pie kā mēs apelējam".
70. gados saņēma godalgu par politisko rakstu "Par ko mēs cīnāmies”.

Mūzika

Alberta Jēruma kantātē "Neraudi, māsiņ!" izmantota Veltas Sniķeres dzeja.
Dzeju komponējuši Alberts Jērums un Longīns Apkalns.
2009: režisore Maruta Jurjāne ciklā "Latviešu kultūras personības" veidojusi video filmu (DVD formātā) "Spodrā bradātāja".

Darbība citās nozarēs

Joga
Kopš Latvijas gadiem līdzi nāk interese par jogu, kuras pamatus apguvusi pie Harija Dikmana, un atziņa – “Esmu pieradusi visu meklēt sevī, rast līdzsvaru.”
20. gs. 50. gados apguvusi indiešu dejas mākslu un austrumu filozofiju, galvenokārt jogas mācību, vēlāk organizējusi un vadījusi Austrumu meditācijas kursus Anglijā; ar citiem domubiedriem nodibināja organizāciju British wheel of yoga, šajā vidē viņu pazīst kā Veltu Vilsoni (Wilson).
Britu pārstāve starptautiskajā Joga skolotāju apvienībā (Yoga Teachers` Association).

"No pašas bērnības es jau lielāko tiesu laika pavadīju meditācijās. [..] Es domāju par bezgalību, mūžību, mīlestību. Nepārtraukti. [..] Man bieži saka, un man nāk par to smiekli, ka mana dzeja ir metafiziska un grūti saprotama. Angļu valdība man maksa naudu, lai tās pašas lietas, ko izsaku dzejā, es mācītu jogas skolniekiem. To pašu domāšanu. [..] Vārds – mantra. Tā ir katram sava tiek dota jau gatava, bet joga apliecina, ka ir cilvēki, kas mantras var radīt arī no jauna. Tie ir arī dzejnieki."
Sarunā ar Māru Zālīti. Karogs, 1989, Nr. 9.

Par Veltas Sniķeres dzeju

"Londonā mītošā dzejas savādniece Velta Sniķere izteiksmes strupumā un lakonismā izveidojusi pilnīgi (gribētos piezīmēt: jau pārāk) īpatnēju stilu."
Ērmanis, Pēteris. Pagājušais gads trimdas rakstniecībā. Sauksme, 1948. Nr. 1.

"Šī ir jaunā latviešu dzeja, kas pēc vairāk gadiem svešās zemēs izkaisītai latviešu tautas daļai iesit acīs svaigu vēju. [..] Parādības, kas pašas bez sava noteikta formas ierobežojuma, saista Veltu Sniķeri, tās sader ar viņas dzeju un mūs ieved kādā kontinuitātē, nepārtrauktā pasaules vienībā, no kuŗas virspusē izsitas tikai dažas zīmes, gaismas un veidoli, ko dzejniece notveŗ."
Lazda, Zinaīda. Jaunā dzeja. Laiks, 1950, 23. sept.

"Jau nedaudz palasot Veltas Sniķeres dzejoļus, duras acīs to savdabīgums. Vispirms pati pieeja dzejai. Šajos dzejoļos neatrast vēlēšanos kaut ko pastāstīt. Tiem, liekas, ir bijis kāds īpašs un tīri personīgs uzdevums. Kā kādreiz burvji un vārdotājas Sniķere ar tiem meklējusi iegūt varu pār lietām, tās pakļaut sev. Kā kad vajadzētu atrast priekšmetiem, cilvēkiem, notikumiem to apslēptos vārdus, lai tie būtu visā īstenībā piederējuši un lai līdz ar to būtu iespējams nosargāt savu neatkarību tiem iepretim, atteikties no krustcelēm, pāraugt tām pāri. Bet tas nevar notikt bez soda. Šie vārdi tad savukārt iegūst varu pār teicēju, groza viņa ceļu, noved to negaidītā vietā. [..] Sniķeres pieredze sakrīt ar to, kas mums zināms no daudzām teiksmām, reliģijām un filosofiem. – Tas iespējams tādēļ, ka vārds ir bijis lietu sākumā, ka valodā apslēptas lietu esences un vārda īsto nozīmi atklājot, atklājas arī lietu patiesā daba, mēs varam domāt ne vairs ar konstruētajiem prāta jēdzieniem, bet ar pašām lietām. Bet ikdienas praktiskajā valodā vārdi pamazām zaudējuši savu pirmatnējo nozīmi un izteiksmīgumu. Savažoti tie gaida dzejnieku, kas tos varētu atbrīvot. [..] Mūsu jaunākajā literatūrā, savā paaudzē, Veltas Sniķeres dzeja liekas kā brīnums. Tiesa, tā rakstīta, lai to pārlasītu un atšķetinātu pamazām. Tā prasa lasītāja līdzradīšanu. Tā varbūt vienmēr paliks nepieejama kritiķiem, kas par katru atšķirīgi uzrakstītu rindu sūdzas, ka tā „jāmācas lasīt". Bet mūsu jaunajiem dzejniekiem tai ir ko teikt. Vispirms to, ka dzeja varbūt tomēr nav māla krūze kurā tikai jāielej ūdens, ka visi ārējie priekšraksti te tikai ir viens no veidiem, kā likt vārdiem."
Kalns, Juris. Veltas Sniķeres dzeja. Latvju Ziņas, 1950, 3. aug.

".. mani pārsteidza un sajūsmināja V. Sniķeres dzejas lasījuma veids. Tas ir unikāls. Velta, tērpusies košā (bet vienlaicīgi atturīgā) indiskā apģērbā, klusi, bet noteikti runā vienkāršus, apskaidrotus, no dziļas apjēgas dzelmēm izceltus vārdus, papildinot tos ar indiešu dejām raksturīgām kustībām un žestiem. Dzejas frāzes un ķermeņa absolūta plastika. lekšējā (dvēseles) žesta un arējā (ķermeniskā) žesta pilnīga atbilstība un saplūšana. Vēl vairāk – pasnieguma forma ne tikai palīdz atklāt saturu, bet rada vēl trešo realitāti – ārpus formas un satura eksistējošu nojausmu par kaut ko VĒL. Tas ir fascinējoši, un tas jāredz savām acīm. Ceru, ka tāda iespēja Latvijas dzejas cienītājiem pavisam drīz radīsies. Veltas Sniķeres personība un viņas dzeja kā neatņemama tas sastāvdaļa ārkārtīgi nepieciešama mūsu latviskās gara pasaules paplašināšanai. Ar savu nekonvenciālo dzīves un dzejas stilu, ar savu neparastību un neatkārtojamību. Vajadzīga lasītājiem un dzejas procesam."
Māra Zālīte. Karogs, 1989, Nr. 9.

"Sniķeres dzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu tautu arhetipisko un folklorisko pasaules izjūtu un tēlainību. Sniķeres dzejas centrālā tēma – cilvēka spēja atklāt pasaules un dabas dziļāko metafizisko nozīmi un iekļauties kosmiskā ritējumā. Dzejoļiem lakonisks, dvēseliski piesātināts spriegums. "
Vecgrāvis, Viesturs. Velta Sniķere. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.

Velta Sniķere par savu literāro darbu un garīgo pasauli

"Kad es piedzimu, kad sāku domāt, es sevi sajutu domas un jūtas, vēlāk, kad tās atradu Indijā – biju izbrīnījusies. Bet ne jau tur vien. Skulptūrāli un varbūt arī citādi man vistuvākā sena Ēģipte, gleznieciski Ķīna, un Ķīnas gleznošanas principi pielietojami mākslā vispār. Kas attiecas uz dzeju, tad stājās starpā valoda, un tāpēc tik grūti spriest par citu tautu seno dzeju, bet, cik esmu lasījusi, tad nekas netuvojas mūsu tautas dziesmām, kas ir stipri ķīniskas (kā ķīniešu gleznas) un tuvu arī japāņu īsdzejoļiem. Vai citiem āriešiem ir kas līdzīgs? Ja nē, vai tik nav pārņemts no pirmlatviešiem?”
Velta Sniķere sarunā ar Gunti Zariņu (Latvija Amerikā, 1959)

Par dzejas krājumu "Nemitas minamais" (Čikāga: A. Kalnāja apgāds, 1961)

"Viss kopā ir dzīvības ritums mīklas recepcija un šīs mīklas minēšana, kas izrisināta vērojumos, atziņās, reālās un irracionālās gleznās, valodas ziņā dažādās izteiksmes konstrukcijās, ieskaitot liriski drāmatiska un liroepiska darba izteiksmes līdzekļus, un izteikts neatkārtojamā poēzijā."
Gāters, Alfrēds. Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem. Rockville: ALA Latviešu institūts, 2000, 647. lpp.

Par dzejas krājumu "Piesaukšana" (Kopenhāgena: Imanta, 1967)

"Sniķeres dzejoļos maģiskais elements atklājas piesaukšanas jeb invokācijas momentos, un te tas visai radniecīgs vecāko indiešu vēdu maģiskajam elementam. [..] Dzejoļi ļauj saskatīt visai labi pārdomātu filozofisku sistēmu Sniķeres pasaules uzskatā, kuŗā, pieslienoties vēdu mantrām, domai un vārdam ir iedabāts maģisks spēks. [..] Grāmata ir augstas kvalitātes piemērs, kā ar seniem simboliem var veidot pasaules uzskatu, rakstīt īstu dzeju un kā šos simbolus lietāt tagadnes aktuālitāšu diskusijām un polītiskajā cīņā."
Gāters, Alfrēds. Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem. Rockville: ALA Latviešu institūts, 2000, 648., 657. lpp.

Par dzejas izlasi "Lietus mutes" (Rīga: Artava, 1991)

"Velta Sniķere mēmajā un nerunājošajā pasaulē ietiecas vēl dziļāk par skatījumu - viņa it kā noloba virspusējo atsvešinātības čaulu un godbijīgi ieklausās tajos. [..] Savu pasauli izsakot, Velta Sniķere balstās uz vārdu precīzi pausto noskaņu, saskaņu un izcelsmes sakariem. Ir lietotas atskaņu saspēles, arī vienas rindas robežās. [..] Viena no pamattēmām krājumā - mīlestība. Gan divu būtņu mūžam jaunās, katrreiz savādākās, nekad neapnīkstošās intīmās attiecības, kas Veltas Sniķeres izjūtā ir arī pārliecinoši iezīmētu liktenīguma nokrāsu, gan mīlestība uz dzimto zemi. Tā izpaužas ne vien nostalģijā, bet arī aktīvā nostājā darīt, uzturēt, aizstāvēt! [..] Veltas Sniķeres dzīves atziņas pamatos ir sevis apzināšanās nepārtrauktajā mainībā un nesaraujamajā saistībā ar citām dzīvībām un lietām mūžības gājumā, kas ir ar neatminamu sākumu un iet uz nebeidzamu nākotni. Ir svarīgi apjaust savu neapbruņoto trauslumu un jūtīgumu šajās dimensijās, lai tad atrastu arī savu garīgo spēku."
Brīdaka, Lija. Aiz visiem saredzamā. Literatūra un Māksla, 1992, 13. martā.

Par dzejas krājumu "Pietuvoties vārdiem" (Rīga: Valters un Rapa, 2003)

"Pietuvoties vārdiem ir pēc autores izjūtas kārtots krājums, kuŗā apkopoti dažādos daiļrades posmos radītie dzejoļi - lasām krājuma pēcvārdā. [..] Te autore tos izvietojusi pa nodaļām: Gliemežu vāki, Ēnas pār bezdibeni, Lausku dzidrums, Bez mākoņiem, Atburtojas, Tava tērpa šalka, Uz savu valsti un Savērp klusumu. Iepriekšējo krājumu dzejoļi izvietoti pa dažādām nodaļām, un ir mazliet žēl, ka nav nekādu norādījumu par dzejoļu tapšanas laiku. Kaut Sniķeres dzeja neiezīmē konkrētus laikus vai vietas, izņemot lielāko tiesu dzejoļu nodaļā Uz savu valsti, tomēr lasītājam, kas šajā krājumā sastapsies ar Sniķeri pirmoreiz, paies secen viņas dzejas pamazītēm ieniršana aizvien dziļākos "vārdu atvaros". Protams, šādā sakārtojumā atklājas dažādu laiku dzejoļu mijiedarbība. [..] man šķiet, ka šis krājums ir brīnišķīga iespēja mums jebkuŗā pasaules malā atkalsastapties un pietuvoties ne ar viena cita dzejnieku nesamaināmajiem vārdiem."
Muižniece, Lalita. Dzeja ir esmē urbšanās skaidas. Jaunā Gaita, Nr. 241, 2005.

Par grāmatu "Savādībiņas" (Rīga: Valters un Rapa, 2009)

"Savādībiņas ar apakšvirsraksta paskaidrojumu, ka notika tieši tā, nekas nav grozīts vai pielikts, ir īsi, dažkārt pat strupi prozas fragmenti, kurus kopumā varētu raksturot kā autobiogrāfiskas "atklāsmītes”, kurās autore izklāsta, kā apkārtējā pasaule viņu redz un novērtē. Atklājas fakti par autores dzīvi, zināšanām un darbību, kas dažam labam latviešu literatūras lasītājam varētu būt nezināmi. Tos tomēr šeit neuzskaitīsim, jo šo izziņu katrs pats var grāmatiņā izlasīt. Neatstāsim gan nepieminētu nodaļu par autores svētīgo darbošanos PEN klubā, kura kongresos un konferencēs viņa drosmīgi un sekmīgi aizstāvējusi vairāku toreizējā padomju bloka tautu nacionālās intereses, izpelnīdamās pretinieku raksturojumu par visbriesmīgāko kādreiz sastapto sievieti.
Autores piezīmes aptver laika posmu no Rīgas "toreiz” līdz mūsdienām. Starplaiks pavadīts, dzīvojot Anglijā, ceļojot Eiropā, Šrilankā un Indijā, un iepazīstot dažādu tautību pārstāvjus un to īpatnējās rakstura īpašības. Ap pašu autori it kā plīvo kāda dīvaina aura, kas citiem liek viņā saskatīt kaut ko, kas nebūt neatbilst īstenībai – viņu dažkārt notur gan par īrieti (pat paši īri), gan anglieti, gan pat par indieti. Arī Londonas latvieši netiek īsti gudri par Sniķeres īsto būtību un iebraucējiem apgalvo, ka viņa dzīvo kā eremīts un nevēlas nevienu satikt. Patiesība ir tieši otrāda, grāmatiņā paskaidro autore. [..] Šā vai tā, grāmatiņu var lasīt ar interesi, un daudzi fragmenti ir kā prozas epigrammas, pie kuru izbaudīšanas var atgriezties atkārtoti. Tāda ir mūsu Velta Sniķere."
Sūrmane, Biruta. Dzejniece par sevi. Jaunā Gaita, Nr. 264, 2011.

Velta Wilson, Velta Downes

J. Auškāpa piemiņas fonda balva
1984

PBLA Kultūras fonda Goda balva
Balva piešķirta par izlasi "Pietuvoties vārdiem".
Rakstniecības nozare
2004

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2007. gada 15. marta lēmumu. Ordenis pasniegts 2007. gada 27. aprīlī.
IV šķira
2007

Latvijas Literatūras gada balva
Labākais oriģinālliteratūras darbs
Nominants
2011

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par izcilu un spilgtu ieguldījumu Latvijas dzejā un atdzejā.
Mūža balva
2019

Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts
Ministru kabineta Atzinības raksts piešķirta par ieguldījumu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā un iedzīvināšanā latviešu trimdas sabiedrībā un izcilu sniegumu Latvijas literatūrā.
2020