Velta Saulīte

2 bildes

06.04.1925 – 13.03.1998

Velta Saulīte (1925-1998) - dzejniece un dziedātāja. Dzimusi zemnieku ģimenē Viesītes pagastā. Ģimnāzijas gaitām Jēkabpilī seko iesaiste Darba dienestā un svešuma ceļš bez ģimenes Vācijā. Galvenokārt dzīvoja Flensburgā un Hanoverā, pēc tam izceļoja uz Austrāliju. Dzeja, dziedāšana un zīmēšana bija mīļākās nodarbības bērnībā. Pirmās literārās publikācijas kopš 1962. gada. 1977. gadā izdots dzejas krājums "Dzīvības trauksme", kurā gan dabas motīvi, gan arī intīmas noskaņas un sievišķīgas ilgošanās.

Dzimšanas laiks/vieta

06.04.1925
Viesīte

Miršanas laiks/vieta

13.03.1998
Traralgona

Personiska informācija

Dzimusi lauksaimnieku ģimenē.
No ģimnāzijas sola nonākusi Darba dienestā Vācijā; Latvijā palika vecāki.
No 1944-1946: dzīvoja Vācijā - Flensburgā.
1946-1951: dzīvoja Hannoverē.

1951: izceļoja uz Austrāliju.

Profesionālā darbība



Literārā darbība
1961: pirmo reizi lasīja savu dzeju Austrālijas latviešu 2. Rakstnieku dienās.
1962
: pirmā publikācija dzejolis "Salā" laikrakstā "Austrālijas Latvietis" 8. sept.

1977: dzejoļu krājums "Dzīvības trauksme" (Melburna; autorizdevums), tiesa, jau 1972: periodikā rodama ziņa, ka Velta Saulīte ir sakārtojusi dzejas krājumu un meklē izdevēju, iecere īstenojās tikai 1977. gadā, kad dzejas krājumu izdeva pati autore; tāpat rodama ziņa, ka jau pirms gadiem bijusi sakārtota pirmā dzejas grāmata (palikusi neizdota, manuskriptā).
Periodikā - laikrakstā "Austrālijas Latvietis" publicēti stāsti "Rūtiņu Matilde", "Rūdis un Nate Amerikā", "Ogošana".
Vairāki dzejoļi komponēti Austrālijā un Latvijā.

Dziedājusi korī "Dziesmuvara" un darbojusies austrāliešu varietē grupā Melburnā kā soliste (1951-1972), dziedājusi operešu ansamblī Melburnā.
1969: Melburnas latviešu nama pašreiz sarīkojusi okupētās Latvijas mākslinieka K. Babra akvareļu izstādi.

Citātu galerija

1973. gada 6. maijā Latviešu preses biedrības Sidnejas nodaļas saietā Velta Saulīte lasīja savu dzeju un tā arī tika analizēta, atzīstot: ".. vēl par agru V. Saulītes dzejai pieiet ar noteiktu mērauklu, rodot tai piedienīgo vietu literāro vērtību plauktos, bet tai nenoliedzami piemīt svaigums un gleznainība."

Eglīte, Zenta. Ar melno gaili. Austrālijas Latvietis, 1973, 25. maijā.



Par Veltas Saulītes dzeju
"Veltas Saulītes dzeja klausītāju bieži pārsteidz, jo ārēji tā nereti tverta ne visai izvēlīgos vārdos. Taču Saulītes dzejai piemīt kāds iekšējs pirmatnīgs spēks, un pārdzīvojuma patiesīgums un dziļums nav noliedzams. Viņas dzeja ir drāmatiska. Tās galvenā tema ir vīrieša un sievietes attieksmes un cilvēka dzīve vispār. Dabas elements viņas dzejā saistīts ar cilvēka iekšējo pārdzīvojumu. [..] V. Saulīte savu drāmatisko izteiksmes veidu nezaudē arī humoristiskajos, satīriskajos un bieži groteskajos dzejoļos. V. Saulīte sākusi dzejot pirms 12 gadiem, pēdējā laikā parādot spēju augšupeju savas dzejas attīstībā."

Kreišmane, Ella. Rakstnieki meklē zeltu. Austrālijas Latvietis, 1973, 14. sept.



Par dzejas krājumu "Dzīvības trauksme" (Melburna, 1977)
"Viņa ir īstenības vērotaja, tas īstenības vērotāja un apgaismotāja, kura viņas dzīve to novietojusi. Lai šī Veltas Saulītes nostāja būtu labāk saprotama, atļaušos mazliet pieskarties viņas dzīves norisei. Jau agrā jaunībā, vēl no ģimnāzijas sola, Velta Saulīte ietriekta kā kara izpalīdze 2. pasaules kara bezjēdzību pilnajā brāzmojuma, atraujot to no vecākiem, no tēva mājām un no dzimtās zemes Latvijas. Viņai jāstrādā svešā zemē, rūpnīca, kur viņas darba biedrenes ir dažādu Eiropas tautību sievietes, kam par latviešu meiteni nav ne jēgas, ne intereses. Meitene ir gluži viena ar savam bailēm, bēdām un izmisumu, kas ar viņu notiks rīt vai pēc dažam dienām. Dienas paiet smagā, nepierastā darbā. Par savu dzīvi domāt un to izjust var tikai naktīs. Tad palīgā nāk atmiņas par vecākiem, par dzimtenes dabu, sauli, ūdeņiem, ziemām, pavasariem, ziediem pļavās un dārzos. Bet laika ritums mainās. Velta Saulīte nokļūst latviešu bēgļu nometnē, redz latviešu teātri, dzird dziesmas un runas, ieskatās arī vienā otrā latviešu grāmatā. Bet ko gan daudz var no tā mantot vientule meitene, kam neviens ne ko skaidro, ne ko aizrāda? Nelūkojoties uz visu to, kāds nezināms iekšējs spēks, kas varbūt mantots no latviskās pagātnes, kad tauta nereti bija postā un neziņā, bet nekrita izmisuma, tagad atbalstīja arī vientuļo latviešu meiteni, un viņa sapņo par citādu, gaišāku un labāku nākotni. [..] Īstenībā viņas dzīve rit diezgan parastā kārtība: izveidojas ģimenes dzīve, viņa nonāk Austrālijā, Melburnā, kur sākas maizes pelnīšanas darbs. Bet apstākļi ir krietni mainījušies. Viņa saskaras ar vietējo latviešu sabiedrību, ar tās darbiniekiem, arī ar dzejniekiem un māksliniekiem. To, ko ievērojusi vai pārdzīvojusi, viņa mēģina pateikt vienkāršos, lieki neizsmalcinātos vārdos, vienmēr turēdamās pie patiesības. Interesanti ir Veltas Saulītes īsie dzejoļi, kuros viņa cenšas risināt kādu vēl neskaidru domu, līdz pēdējā dzejoļa rindā spēj to pateikt pilnīgi skaidri. Viņa nelieto tradicionālās panta formas, nelieto arī atskaņas. Viņas valoda ir pašreizējās ikdienas radīta. Šai valodā viņa tomēr spēj izteikt savas dvēseles dziļākās trauksmes, sāpes, rūpes, nemieru, tāpat kā ilgas. [..] Visu kopā saņemot, jāsaka, ka grāmata ir patīkams ieguvums ļoti nabadzīgajā Austrālijas latviešu literātūras laukā."

Sarma, Jānis. Dzīvības trauksme. Austrālijas Latvietis, 1977, 15. jūl.

Izglītība

Jēkabpils ģimnāzija
Jēkabpils

1964–1974
Melburna
Mācījies privātstundas dziedāšanu.

Dalība organizācijās

Morvella
Darbojās Morvelas gleznotāju grupā.

1964
Latviešu preses biedrība
Austrālija
Darbojās Latviešu preses biedrības Austrālijas kopā.

Dzīvesvieta

1944–1946
Flensburga

1946–1951
Hannovere

1951–1972
Melburna

1972–1998
Morvella

Apglabāts

19.03.1998
Latrobe
Latrobes ielejas kapsētā.