1973. gada 6. maijā Latviešu preses biedrības Sidnejas nodaļas saietā Velta Saulīte lasīja savu dzeju un tā arī tika analizēta, atzīstot: ".. vēl par agru V. Saulītes dzejai pieiet ar noteiktu mērauklu, rodot tai piedienīgo vietu literāro vērtību plauktos, bet tai nenoliedzami piemīt svaigums un gleznainība."
Eglīte, Zenta. Ar melno gaili. Austrālijas Latvietis, 1973, 25. maijā.
Par Veltas Saulītes dzeju
"Veltas Saulītes dzeja klausītāju bieži pārsteidz, jo ārēji tā nereti tverta ne visai izvēlīgos vārdos. Taču Saulītes dzejai piemīt kāds iekšējs pirmatnīgs spēks, un pārdzīvojuma patiesīgums un dziļums nav noliedzams. Viņas dzeja ir drāmatiska. Tās galvenā tema ir vīrieša un sievietes attieksmes un cilvēka dzīve vispār. Dabas elements viņas dzejā saistīts ar cilvēka iekšējo pārdzīvojumu. [..] V. Saulīte savu drāmatisko izteiksmes veidu nezaudē arī humoristiskajos, satīriskajos un bieži groteskajos dzejoļos. V. Saulīte sākusi dzejot pirms 12 gadiem, pēdējā laikā parādot spēju augšupeju savas dzejas attīstībā."
Kreišmane, Ella. Rakstnieki meklē zeltu. Austrālijas Latvietis, 1973, 14. sept.
Par dzejas krājumu "Dzīvības trauksme" (Melburna, 1977)
"Viņa ir īstenības vērotaja, tas īstenības vērotāja un apgaismotāja, kura viņas dzīve to novietojusi. Lai šī Veltas Saulītes nostāja būtu labāk saprotama, atļaušos mazliet pieskarties viņas dzīves norisei. Jau agrā jaunībā, vēl no ģimnāzijas sola, Velta Saulīte ietriekta kā kara izpalīdze 2. pasaules kara bezjēdzību pilnajā brāzmojuma, atraujot to no vecākiem, no tēva mājām un no dzimtās zemes Latvijas. Viņai jāstrādā svešā zemē, rūpnīca, kur viņas darba biedrenes ir dažādu Eiropas tautību sievietes, kam par latviešu meiteni nav ne jēgas, ne intereses. Meitene ir gluži viena ar savam bailēm, bēdām un izmisumu, kas ar viņu notiks rīt vai pēc dažam dienām. Dienas paiet smagā, nepierastā darbā. Par savu dzīvi domāt un to izjust var tikai naktīs. Tad palīgā nāk atmiņas par vecākiem, par dzimtenes dabu, sauli, ūdeņiem, ziemām, pavasariem, ziediem pļavās un dārzos. Bet laika ritums mainās. Velta Saulīte nokļūst latviešu bēgļu nometnē, redz latviešu teātri, dzird dziesmas un runas, ieskatās arī vienā otrā latviešu grāmatā. Bet ko gan daudz var no tā mantot vientule meitene, kam neviens ne ko skaidro, ne ko aizrāda? Nelūkojoties uz visu to, kāds nezināms iekšējs spēks, kas varbūt mantots no latviskās pagātnes, kad tauta nereti bija postā un neziņā, bet nekrita izmisuma, tagad atbalstīja arī vientuļo latviešu meiteni, un viņa sapņo par citādu, gaišāku un labāku nākotni. [..] Īstenībā viņas dzīve rit diezgan parastā kārtība: izveidojas ģimenes dzīve, viņa nonāk Austrālijā, Melburnā, kur sākas maizes pelnīšanas darbs. Bet apstākļi ir krietni mainījušies. Viņa saskaras ar vietējo latviešu sabiedrību, ar tās darbiniekiem, arī ar dzejniekiem un māksliniekiem. To, ko ievērojusi vai pārdzīvojusi, viņa mēģina pateikt vienkāršos, lieki neizsmalcinātos vārdos, vienmēr turēdamās pie patiesības. Interesanti ir Veltas Saulītes īsie dzejoļi, kuros viņa cenšas risināt kādu vēl neskaidru domu, līdz pēdējā dzejoļa rindā spēj to pateikt pilnīgi skaidri. Viņa nelieto tradicionālās panta formas, nelieto arī atskaņas. Viņas valoda ir pašreizējās ikdienas radīta. Šai valodā viņa tomēr spēj izteikt savas dvēseles dziļākās trauksmes, sāpes, rūpes, nemieru, tāpat kā ilgas. [..] Visu kopā saņemot, jāsaka, ka grāmata ir patīkams ieguvums ļoti nabadzīgajā Austrālijas latviešu literātūras laukā."
Sarma, Jānis. Dzīvības trauksme. Austrālijas Latvietis, 1977, 15. jūl.