"Medaine nav bijusi daudzrakstītāja. Toties katrā dzejolī vērojama literāra gaume, izteiksmes skaidrība un sen pārbaudītu tradīciju cienīšana panta veidojumā. Sākumā Medaini interesē dabas apcere ar tikko jaušamu individuālo pārdzīvojumu stīgas vibrēšanu. Vēlāk seko noslēgšanās sevī. [..] Tā inteliģentā atturība un klusēšana, ko Medaines paziņas vēroja, būdami kopā ar viņu dažādās literārās sanāksmēs, jūtami izpaudusies arī dzejnieces pantu stilā. Te gan redzam epitetu, metaforu un citu izteiksmes līdzekļu cienīšanu, bet nekad dzejnieci nevilina pārmērīgi izpušķojumi vai klišejiskas frāzes. Viņa meklē katram saturam vispiemērotāko vārdu un prot to atrast.Sevišķu ievērību pelnījušas Veltas Medaines apceres par stila jautājumiem. Pamatīgi studējusi franču un vācu literatūru, pazīdama vairāku filozofu domas, viņa ierodas latviešu kritikā un sludina izteiksmes skaidrību, atkārtoti pasvītrodama patiesību, ka “saturs izgaist, stils paliek” un “nenovēršamai aizmirstībai padota visgudrākā grāmata, kuras vērtība ir tikai saturā” (Brīvā Zeme 1938, 187). [..]Medaine pētī atsevišķu vārdu šķiru stilistisko nozīmi un raksta attiecīgas apceres, kur temats iztirzāts ļoti lietišķi. [..]. Formālā metode latviešu literatūrā zaudējusi erudītu pārstāvi."
Rudzītis, Jānis. Piemiņas vārdi Veltai Medainei. Daugava, 1939, 4, 379.–380. lpp.