Valentīns Jākobsons

Dzimis jurista ģimenē.

Literārā darbība
Literārās darbības sākotne
No 1975. gada rakstījis scenārijus Rīgas kinostudijas multiplikācijas filmām.
1978. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēti V. Jākobsona pirmie stāsti.

Proza
1986: "Brokastis zaļumos"
1992: "Brokastis ziemeļos"
1992: "Pēterdienas vakarā"
1995: "Brokastis pusnaktī"
2006: "Trejādas brokastis"

Žurnālā "Karogs" publicēti garstāsti "Septītā" (1997) un "Ai māmiņ, māmulīt!..." (1998).

Lugas
2002: "Kad?" ("Teātra Vēstnesis", 2002)

Scenāriji
1975: "Āfrikas ola”
1975: "Puspasaka"
1976: "Dillī Dallī Saules dārzā"
1978: "Ko tagad darīt?"
1982: "Tā viņi dzīvoja…”


Cittautu rakstnieku darbu tulkojumi
No krievu valodas
1994: Varlama Šalamova "Kolimas stāsti"
1999: dokumentu un atmiņu krājums "Narimas hronika"

Par Valentīnu Jākobsonu
"Jā gan, savos jaunības gados Valentīns Jakobsons "aris zemi" un "zvejojis zivis", bijis mežstrādnieks un būvtehniķis, namdaris un ceļu meistars, krāsotājs un uzsitējs. Bet, ja Valentīns Jakobsons kaut ko no sviedrainā ikdienas darba neprot, piemēram, izslaukt govi, tad vienīgi tāpēc, ka mežos govis reti sastopamas, un, dzimtajā Rīgā atgriezies, viņš, kā jau visi pilsētnieki, pēc piena iet uz veikalu. Tomēr man nav ne mazāko šaubu par to, ka viss, kam pieskārušās Valentīna Jakobsona – mežcirtēja, būvtehniķa, namdara vai skatuves strādnieka – rokas, glabā ar jēgu un mīlestību darīta darba zīmogu.
Taču Valentīns Jakobsons ir dzimis inteliģents. Inteliģents šā vārda patiesajā nozīmē – gaismas nesējs, ceļa rādītājs, diagnosts, brīdinātājs. Tiesa, mēnešiem strādāt bibliotēkā, arhīvā vai muzejā apstākli viņam nav ļāvuši, tikai aizgūtnēm, pa brīdim, un izstaigāt, piemēram, Ovīdija vai Diona Hrisostoma dzīvesvietas Valentīns Jakobsons arī tagad, skaitot pensijas rubļus, var tikai sapņos.
Toties jaunībā atrastie kultūras avoti bijuši tik dzidri un dziļi, ka aizmirst tos Valentīnam Jakobsonam nav piespieduši pat vismelnākie brīži dzīvē – kad viņam nācies remdēt slāpes no vērmeļrūgtas upes.
Un tāpēc Valentīna Jakobsona talantam pa spēkam ne tikai īstenības aprakstīšana, bet arī tās izpratne."
Aļķe, Astrīda. Rakstnieks ar atmiņu. Literatūra un Māksla, Nr. 5, 30.01.1987.


Par Valentīna Jākobsona prozu
"Lieki teikt, ka stāstu tematika ir satriecoši drausmīga un nospiedoša. Nav arī šaubu, ka baigie sižeti ir patiesi notikumi. Rakstnieks tos tikai literāri apdarinājis. Baiguma gaisotne neizpaužas, autoram tīšām sabiezinot krāsas kā dēku stāstos vai kriminālromānos. Gluži otrādi – viņš redzēto un piedzīvoto aprakstījis drīzāk ar skopu un vēsu atturību, panākot vēl jo ietekmīgāku emocionālo caursitienu. Katra lappuse atklāj kaut ko absurdu, kas nebūt nav izdomāts kā varbūt Kafkas vai Jonesko darbos, bet ir neatņemama daļa no izsūtīto ikdienas. Tā augonis apelsīna lielumā uz kājas ir debesu dāvana, jo uz dienu atbrīvo no smaga spaidu darba. Divdesmit gadus ieslodzījumā pavadījis izdēdējis večuks bīstas no atbrīvošanas, jo kā tāds invalīds kā viņš nopelnīs sev iztiku? Apsardzes kapteinis sūrojas, ka viss iet uz postu, jo paredzama nometnes likvidēšana, bet viņu mierina – ieslodzītais."
Sūrmane, Biruta. Asi un dzeloši stāsti. Jaunā Gaita, Nr. 192, 06.1993.

"Jākobsons ir izvēlējies principiāli atšķirīgu ceļu. Proti, nevis atmiņas vai "atmiņu stāsti" (kā, piemēram, Aleksandra Pelēča Sibīrijas stāstos), bet gan patiesi augsta līmeņa proza. Stāsti sarakstīti pirmajā personā – no "es" skatapunkta. Taču, lai arī stāsti acīm redzami ir autobiogrāfiski, diez vai būtu īsti pareizi šo Jākobsona protagonistu identificēt ar pašu autoru. Drīzāk viņš atgādina vairāk mūslaikos iederīgu intelektuāli – mazliet skeptiķi, mazliet rezonētāju, mazliet fatālistu, kurš klīst pa Jautro ciemu un bezmaz sadzīvisku "dzīvesbilžu" intonācijās apraksta visu notiekošo. Viņa attieksme pret daudzajām traģēdijām ir neitrāla vai, runājot par paša pārdzīvoto, pašironiska. Un tieši šis kontrasts starp rakstības ikdienišķumu un baismīgo realitāti (baismīgā realitāte, kas kļuvusi par ikdienu) ir tas faktors, kas rada iespaidu par situācijas bezjēdzību. "Nāves grāmatvedība" atrodas ārpus traģēdijas robežām."
Berelis, Guntis. Brokastis numur trīs. Diena, 11.01.1996

rakstnieks

–1941
Rīgas Franču licejs
Rīga

14.06.1941
Novosibirska
Kopā ar ģimeni izsūtīts uz Novosibirskas apgabala
Vasjuganas rajonu, kur strādājis dažādus darbus kolhozā.

1945
Tomska
Nosūtīts uz Tomsku, strādājis gultņu rūpnīcā.

1947
Noriļska
Notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā, sodu izciešot īpaši stingra režīma labošanas darbu nometnē Noriļskā.

1956–1957
Rīga
Atgriežoties Rīgā, strādājis celtniecībā.

1957–1964
Latvijas PSR Valsts leļļu teātris
Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga

1964–1982
Rīgas kinostudija
Šmerļa iela 3, Rīga
Leļļu filmu grupas direktors.

1988
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Biedrs.

2005
Rīgas Pirmie Meža kapi

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2003. gada 11. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2003

Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts
Atzinības raksts piešķirts par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas 20. gadsimta vēstures atainojumā literatūrā, iedzīvinot augstvērtīgos prozas darbos mūsu tautai būtiskus vēsturiskos notikumus.
2005