Valdis Krāslavietis
29.09.1920 – 14.10.1994
Valdis Krāslavietis (īstajā vārdā Valdis Grants; 1920–1994) – dzejnieks. Beidzis Rēzeknes skolotāju institūtu, iesaukts leģionā, kritis gūstā. Pēc kara dzīvoja Austrijā un Vācijā. 1951. gadā ar ģimeni izceļoja uz ASV, dzīvoja Milvokos un Čikāgā. Studējis ģermanistiku Marketas universitātē ASV, ieguvis maģistra grādu Rūzvelta universitātē Čikāgā par pētījumu "Herder und das lettische Volkslied" (Herders un latviešu dainas). Strādājis par vācu un krievu valodas skolotāju ASV, kā arī bijis skolotājs latviešu vasaras vidusskolā Gaŗezers. Dzejā debitēja 1955. gadā, dzīvodams trimdā ASV. Dzejai raksturīga smeldze, tieša un neizskaitināta izteiksme, ironija par neīsto un māksloto. Piecu dzejoļu krājumu autors – "Ar laika degli" (1962), "Atzīšanās" (1968), "Tā lielā izklīšana" (1973), "dzejlapa "Saslēgsimies" (1974) un izlase "Savāds sapnis" (1989). Kopš 20. gs. 70. gadiem apmeklēja Padomju Latviju.
Dzimšanas laiks/vieta
29.09.1920
Miršanas laiks/vieta
14.10.1994
Čikāga
Personiska informācija
Dzimis inteliģenta ģimenē – māte Anna – skolotāja, agrā bērnībā zaudējis tēvu Voldemāru – virsnieku.
1921: pārceļas uz Krāslavu un trimdas laikā kā savu literāro pseidonīmu dzejnieks izvēlas "Krāslavietis".
Otra pasaules kara laikā ir brīvprātīgais cīnītājs, pusgadu atradies gūstā, 1944. gada vasarā krievu partizānu mīna viņam norauj kāju. Veseļodamies Čehoslovākijā, kara beigās nokļuva padomju gūstā, no kura izdevās izbēgt uz Austriju, tad Bavāriju, kur aizvadīts bēgļu laiks.
DP nometņu laikā Vācijā izveidojis ģimeni, sieva Mirdza, dēli – Miķelis Grants un Mārtiņš Grants.
1951: izceļoja uz ASV.
20. gs. 50. gadu vidū "Latviešu leģionārs un skolotājs Grants pārtop par dzejnieku Valdi Krāslavieti, un ar šo vārdu turpmāk mēs visi viņu pazīstam." ( (Ruņģe, Valija. Dzejnieks aiziet mājās. Čikāgas Ziņas, 1994, 1. dec.)
1970: pirmo reizi atgriezies Latvijā un pēc tam viesojies regulāri, saņemot arī daļas trimdas sabiedrības nosodījumu, pēc šīm viesošanās reizēm arī popularizējis Padomju Latvijas jauno dzejnieku dzeju, rīkojis referātu un diapozitīvu vakarus.
1989: pirmo reizi viesojās bērnības un jaunības pilsētā Krāslavā.
Raidījumus par Valdi Krāslavieti klausīties:
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/126987/valdis-kraslavietis-1920-1994
https://naba.lsm.lv/lv/raksts/medus-un-etikis/valdis-kraslavietis-1920--1994.a126987/
Profesionālā darbība
Literārā darbība
1955: pirmā publikācija dzejolis "Vīri" laikrakstā "Latvija Amerikā" (5. oktobris); citviet norādīts – 1956: pirmā publikācija – dzejolis "Sapnis par Latgali" laikrakstā "Laiks" (31. oktobris). 1957:pirmā publikācijā žurnāla "Jaunā Gaita" 12. numurā – dzejolis “Apmātais".Dzeja publicēta laikrakstos "Latvija Amerikā", "Laiks", "Latvija", "Londonas Avīze", žurnālā "Jaunā Gaita", "Tilts", "Mēs", "Daugavas Vanagi", "Ceļa Zīmes" un citviet, arī mēnešrakstā "Karogs" un angļu valodā žurnālā "Zintis".
Publicējis Kanādas latviešu laikrakstā "Latvija Amerikā" asprātīgus feļetonus par latviešu trimdas ikdienu.
Regulāri piedalījās literāros sarīkojumos, rakstnieku cēlienos ASV, Kanādā, Anglijā, Vācijā, Zviedrijā; bijis viens no populārākajiem šādu sarīkojumu autoriem, izteiksmīgs orators.
1977: Arvīds Skalbe publicēja rakstu par trimdas dzejnieku Valdim Krāslavieti un dzejas kopu "Vārdu atrašana" mēnešraksta "Karogs" 12. numurā. Kopš 20. gs. 70. gadiem dzejas publicēta arī Padomju Latvijā.
Sabiedriskā darbība
Aktīvi darbojās Milvoki DV apvienības valdē, dziedāja vīru korī, mācīja bērnus latviešu skolā un piedalījās latviešu sarīkojumos.Darbojās Latviešu Preses biedrības Čikāgas-Milvoku kopā.
Pirmais latviešu vasaras vidusskolas Gaŗezers direktors.
1991: dibina stipendiju fondu labākajiem Krāslavas ģimnāzijas skolēniem mācībās, sportā, pašdarbībā.
Interesējusi glezniecība, zīmējis saržus, zīmējis dekorācijas DV apvienības latviešu teātrim.
Līdzdarbojies "Tāvu zemes kalendāra" veidošanā.
Vairāku "Čikāgas piecīšu" dziesmu tekstu autors – “Kurzemnieki Viskonsīnā”, "Mātei Dzimtenē", "Sapnis par Latgali", "Krāslaviņa".
Citātu galerija
"Viņa dzeja bija kā nepārtraukta sirdsapziņas tīrīšana. Tā lika domāt, atcerēties un pārdomāt, tā nebija tikai glāsts, reizēm cirta kā pātaga, bet tā vienmēr bija patiesa."
Gubiņa, Indra. Birst lapas... Latvija Amerikā, 1994, 26. nov.
".. dzejnieks no Dieva žēlastības, kanaks, tilts starp paaudzēm – savus dzejoļus zina no galvas un tos prot deklamēt vienalga, vai atrodas uz paaugstinājuma rakstnieku cēlienā vai kāda drauga mājās. Viņš ir atomu laikmeta latviešu Veidenbaums, kurš redz vainas, kaut tās aiz desmit sienām. Dzejot Krāslavietis var par visu – no tautas un tēvzemes līdz Amerikas pārspīlētai reklāmai – viss tas viņa tēma tika. Bet cauri vijas pazudušās paaudzes gruzdošā smeldze, brūce, kura nesadzīs.."
Ķezbers, Kārlis. Rakstnieku dienas Čikāgā. Tilts, Nr. 44./ 45, 1962.
"Valdis Krāslavietis ir viens un šķiet vistiešākais starp savas paaudzes gaitniekiem, kuram pat starp dažām liriskākas ievirzes dzejām [..] nav vairs latviešu iepriekšējās paaudzes dzejniekiem raksturīgās maiguma un, bieži arī, nesakarības dūmakas."
Pelēcis, Valentīns. Skaudri redzīgais – ar laika degli. Tilts, Nr. 46./ 47, 1962.
"Krāslavieša dzejas dvēseliskā dzimtene ir – pretrunas apzināšana. Tā ir skopa un liesa zeme dzejas koksne. Ātrāk un krāšņāk varētu salapot dzeja, kas sakņojas saskaņas un harmonijas jaukumos. Varenākos, dramatiskākos tēlos uzziedētu dzeja, kas pretrunu disharmonijas atrisinātu saskaņā. No pretrunu pārdzīvošanas vien izaug tikai cieti, puskaili un dzelkšņaini dzejas stādi. Taču – to ērkšķi var dzelt skaudrāk un palikt ilgāk atmiņā.
Kalve, Vītauts. Tiem, kas neaizmirst. Laiks, 1962, 22. sept.
"V. Krāslavieša dzejai raksturīga rezignācija, intīms
elēģiskums un skepticisms, dažkārt publicistiski aicinājumi, apcerot tautas
liktensceļus dažādos laika posmos, īpaši trimdā. Blakus apcerīgam dzīves
plūstamības tēlojumam, liriskai emocionālo jūtu atklāsmei labsirdīga
pašironija, indivīda iekšējais dramatisms, saskaroties ar nesapratni un cilvēku
atsvešinātību. Formā dominē intonatīvi spriegs, prozas tekstam tuvs verlibrs."
Vecgrāvis,Viesturs. Valdis Krāslavietis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.
Jānis Rudzītis atzinis, ka Valdis Krāslavietis ir satura dzejnieks, Pēteris Ērmanis – par vienu no stiprākajiem"jaungaitniekiem". Kārlis Ķezbers uzskatīja, ka Valdis Krāslavietis ir "mūsu sirdsapziņas paudējs. Ne sagrauts, nospiests pesimists, bet reālists ar spējām izsvērt pagātni un redzēt nākotni." (1964)
Par dzejas krājumu "Ar laika degli" (1962)
"Sava pirmo dzejoļu krājumu mums tātad pasniedzis lauztas, dragātas, tomēr nesalauztas, nesatriektas paaudzes pārstāvis, kam sirds pilna visvērmelīgākā rūgtuma, un kas tālab nemeklē salona sarunām piemērotus vārdus, nevēlas glaudīt ne savus tautiešus, ne to svešo pasauli, kura lemta trimdiniekam. [..] Arī starp mūsu visjaunākajiem dzejniekiem Ir virtuozāki vārsmotāji, vairāk žilbinošas akrobātikas meistari, bet Valža Krāslavieša poētiskajā personībā jūtams kaut kas pirmreizīgi simpātisks, viņš bez tam drīkstējis un varējis pateikt arī tādus vārdus, kas iespiežas atmiņā. Kaut vai tikai dažos dzejoļos, kaut vai tikai tad, kad ņemama soģa pātaga rokā. Tālab vairāk nekā dažkārt ir vēlēšanās, lai šis jaunais dzejnieks nerimtos tiekties pēc jauniem panākumiem un lai tas viņam tiešām sekmētos."Rudzītis, Jānis. Paaudzes vārdā. Latvija, 1962, 29. sept.
"Valdis Krāslavietis arī ir romantiķis, tikai mūžības mīklu minēšanas vietā izvēlējies sabiedrības tiesātāja un jundītāja stāju. Viņa krājums Ar laika degli apliecina autoru kā aktīvu sabiedrisku cīnītāju, kam sava noteikta programma un izejas pozīcija sava laika un sabiedrības apgaismošanai."
Raisters, Ēriks. Dzejas raža 1962. gadā. ALA Kultūras Biroja biļetens, Nr. 8, 1963.
Par dzejas krājumu "Atzīšanās" (1968)
"Valža Krāslavieša dzejas amplitūda ir ļoti plaša. Un ar savu "Laika degli" viņš, jādomā, pašam negribot, ir radījis priekšstatu par orātoru. Skandētāja dotumi to ir turpinājuši līdz šai dienai. Bet Krāslavieša dzejā ļoti klusu, tā kā zieds naktī, atveras viņa dzejas īstenā burvība, un tās raksturīgākais vilciens ir, ka tā vienlīdz pakļaujas utilitārajai lietderībai kā "vakara naglai" rakstnieku vakarā un tām stundām, kad pavisam klusu, lasot, piezogas tuvu, tuvu tam, kā dzejo un par ko dzejo Valdis Krāslavietis. Citiem vārdiem – Krāslavieša dzeja atrodas krustpunktā, kur sastopas tas, ko no dzejas prasa "tauta" un ko prasa dzeja pati."Irbe, Gunars. Ticības nomazgāšana. Latvija Amerikā, 1968, 11. maijs.
"Tas ir karavīra un patriota rūgtums, atceroties netaisni zaudētās cīņas un vērojot trimdas tagadni. [..] Par spīti sabiezinātajam, vērmelīgajam rūgtumam Krāslavieša dzeja tomēr nav izmisuma propaganda, bet tieši otrādi. [..] Krāslavieša gaume pa šiem gadiem ieguvusi pamatīgu slīpējumu. [..] jāizceļ burtnīcas otra puse ar impresionistisko dzejoļu ciklu Visu vasariņu. Tā ir Krāslavieša intīmā lirika, kas skan šai ciklā, īsteni liriska poēma ar trauslām, liegām impresijām, kur sašķeterējušies dabas, mīlestības kaisles un mīlestības svētības motīvi. Rūgtuma dzejnieks un soģis te kļuvis apbrīnojami maigs. [..] Ar savas izteiksmes tiešumu Valdis Krāslavietis mūsu jauno dzejnieku saimē ir diezgan vientuļš. Bet viņš ir arī ticams liecinieks, ja vajag pierādījumu, ka izteiksmes skaidrība nebūt nav grēks un ka neskaidrība nav labas dzejas pašmērķis. Valža Krāslavieša dzeja mūsdienu apstākļos var likties pat pārāk vienkārša, bet tā ir īsta dzeja."
Rudzītis, Jānis. Atzīšanās. Latvija, 1968, 17. aug.
Par dzejas krājumu "Tā lielā izklīšana" (1973)
"Valdis Krāslavietis ir bijis savrups ceļa gājējs, [..] viņam [..] nav īsta līdzinieka ne savas, ne agrāku vai vēlāku paaudžu latviešu dzejā. [..] Valža Krāslaviela dzeja [..] vairāk nekā citu autoru dzeja iezīmējusies ar savu tiešo runu, lietas un parādības saucot īstos vārdos. Liekas, ka tas, un ne tikai viņa apskaužamā atmiņa un skandēšanas māka, priekš vairāk nekā 10 gadiem izvērta viņu par vienu no pašiem populārākiem dzejnieku cēlienu autoriem, aplaudētu un apjūsmotu. [..] Trīcoša, rezignēta noskaņu stīga vienmēr vijusies cauri Krāslavieša dzejai, bet trešajā krājumā Tā lielā Izklīšana šī stīga skan jau ar rūgtu, Izmisīgi agresīvu noskaņu. Taču šim rūgtumam nav demorālizējošs "viss pazaudēts" tonis, un Krāslavieša agresivitāte nav nervoza stūrī iedzītā izvirdumi. Krāslavieša rūgtumam un agresivitātei jaunajā krājumi ir pozitīvas atziņu izkristallizēšanas iezīmes, kas lielu daļu viņa jauno dzejoļu dara sabiedriski nozīmīgus, kritiskus, bet arī aicinošus, tālāk saucējus pēc tam, kad atbiris nost aizsapņošanās sudrabs. [..] Salīdzinot ar abiem iepriekšējiem krājumiem (ar patosā kūsājošo Ar laika degli un koku un putnu gudrības taujājošo Atzīšanās), Krāslavieša jaunais krājums – poētiski asketizēts un tradicionālām estētiskām detaļām neizraibināts – skan it kā kailu pirkstu klauvējieni pie sirdsapziņas sienām."Irbe, Gunars. Taisna un skaidra valoda. Latvija, 1973, 24. nov.
Dzimtais vārds
Grants
Pseidonīms
Krāslavietis
Izglītība
–1939
Krāslavas Valsts ģimnāzija
Krāslavas pils
1939–1941
Rēzeknes Valsts skolotāju institūts
Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne
1963–1967
Čikāga
Maģistra grāds ģermānistikā Rūzvelta Universitātē (Roosevelt University); darba tēma "Herder und das lettische Volkslied".
1963
Milvoki
Bakalaura grāds ģermānistikā Marketas (Marquette) universitātē.
Darbavieta
20. gs. 80. gados strādāja par skolotāju Rolling Meadows vidusskolā Ilinoisā, ASV.
1951–1963
Amerikas Savienotās Valstis
Krievu un vācu valodas skolotājs dažādās skolās ASV - Milvoki, Viskonsīna.
1967–1968
Gaŗezera vasaras vidusskola
Mičigana
GVV vadītājs.
Dzīvesvieta
1921–1939
1939–1942
Rēzekne
1951–1994
Čikāga
Dienests
1942–1944
Latviešu leģions
Emigrē
1944
Vīne
1951–1963
Milvoki
1963–1994
Čikāga
Apcietinājums
1944
Atradies gūstā.
Dalība organizācijās
1966
Latviešu preses biedrība
Darbojās Čikāgas-Milvoku kopā.
Apglabāts
08.07.1995
Bērze