Uldis Leinerts
03.03.1936 – 12.05.1969
Uldis Leinerts (1936–1969) – dzejnieks, atdzejotājs. Ulda Leinerta dzīves laikā izdots krājums “Gribu palikt gaismā” (1966), pēc nāves iznākuši krājumi “Gaisma” (1970) un “Graudam būt” (1985), kurā bez dzejas mantojuma ietverti arī atdzejojumi, raksti par literatūru un vēstules. Uldis Leinerts tiek vērtēts kā viens no 60. gadu talantīgākajiem un daudzsološākajiem dzejniekiem, kura dzejnieka attīstības ceļu pārtrauca traģiskā nāve.
Ulda Leinerta dzeja ir intelektuāla, analītiska, to raksturo iekšējā aktivitāte, asa laika izjūta, publicistisks tiešums apvienojies ar niansētu pašanalīzi, pietāti pret ētiskām vērtībām. Spēcīga vizuālā elementa klātbūtne, laba valodas izjūta. Dabas dzejoļi artistiski smalki. Rakstījis arī īpatnējus satīriskus dzejoļus, kuros ar skaudru ironiju, arī sarkasmu atveidoti sabiedrības tipi un norises.
Grāmatās izdoti burjatu dzejnieka Dondoka Ulzitujeva, armēņa Paruira Sevaka un kirgīza Ramisa Riskulova atdzejojumi.
Dzimšanas laiks/vieta
03.03.1936
Dzimis Bērzes pagasta Censoņos.
Miršanas laiks/vieta
12.05.1969
Rīga
Personiska informācija
Dzimis1936. gada 3. martā Bērzes pagasta Censoņos zemnieku ģimenē.
Profesionālā darbība
1958: 2. februārī pirmā nozīmīgā publikācija – dzejolis "Kastaņas zied" Liepājas laikrakstā "Komunists".
DZEJOĻU KRĀJUMI
1966: Gribu palikt gaismā
1974: Gaisma (sastādījis Ojārs Vācietis)
1985: Graudam būt: dzeja, atdzejojumi, raksti par literatūru, vēstules (sastādījis Rainis Remass)
ATDZEJOJUMI
1967: Ulzitujevs, Dondoks. Cilvēki – gulbji. (Kopā ar Imantu Ziedoni.) Rīga: Liesma.
1968: Sevaks, Paruirs. Rokas. (Kopā ar Imantu Ziedoni.) Rīga: Liesma.
1969: Riskulovs, Ramiss. Atdarinu sauli. Rīga: Liesma.
Citātu galerija
PAR ULDA LEINERTA DZEJU
“Par vienu no spilgtākajiem jaunajiem dzejniekiem sešdesmito gadu vidū veidojās Uldis Leinerts. Jau 1965. gada nogalē, kad viņa pirmā grāmata pat nebija vēl iznākusi, M. Ķempe savā intervijā teica: “Esmu pārliecināta, ka ar Uldi Leinertu mūsu dzejā Ienāk ļoti spilgts, potencēm bagāts dzejnieks.” Un tai pašā lappusē, savā “priekškongresa” rakstā “Dzejas septiņgade un dzejas kritika” I. Auziņš laikam pirmo reizi presē ierunājās par “mierīgajiem” pretstatā “trauksmainajiem”: “Viņi var būt ne mazāk dedzīgi, kaujinieciski, taču reti tas izpaudīsies frāzē, deklarācijā. Viņu rindās priekšgalā izvirzījās agrāk maz publicētais V. Līvzemnieks, stiprākās balsis līdzās bija M. Čaklajam, V. Ļūdēnam. U. Leinertam.” Jā, Uldis Leinerts, manuprāt, bija viens no tiem jaunajiem dzejniekiem (pēc M. Čaklā), kura dzeja guva tādu rezonansi presē jau priekš pirmās grāmatiņas iznākšanas.”
Remass, Rainis. Dzeja meklē savu sapratēju. Literatūra un Māksla, 1970, 26. decembris.
“Lasot Uldi Leinertu, ne vienreiz vien jūti, ka kļūst neiespējami pateikt, kā autors ir panācis savu rezultātu, saredzi viņa lietotos profesionālos paņēmienus, izproti, iejūties tēmā un ādā, un tomēr jūti, ka ar to viss nav izsmelts, ka tieši ar to sākas. Sākas dzejas burvība, iedarbīgums, spēks.
Īpatnēji Ir Leinerta satīriskie dzejoļi, tie pa lielākai daļai neapkaro kādas sīkas nebūšanas, bet ķeras pie būtiskākām cilvēka individuālās un sabiedriskās psiholoģijas parādībām. Un uzreiz pārmainās Leinerta tēlainības slānis – ne vairs daba ar savām niansēm un norisēm, bet sadzīves detaļas tiek izspēlētas autoram nepieciešamos kontekstos.
Lai arī cik atšķirīgi būtu dažādi Leinerta posmi, lai cik atšķirīgi būtu šo posmu labākie darbi, viņa dzejoļi krājumā sakļaujas organiski, jo tie ir vienas īpatnas, neatkārtojamas personības radīti.”
Čaklais, Māris. Uz palikšanu. Literatūra un Māksla, 1974, 20. jūlijs.
PAR ATDZEJOTĀJU ULDI LEINERTU
"Sešdesmitie gadi bija laiks, kad latviešu atdzeja pirmo reizi pēc kara tik plaši pievērsās mūsdienu dzejas atveidei. Sākumā tā bija mūsdienu padomju dzeja, īpaši jaunākie dzejnieki (Sevaks, Čiladze, Ulzitujevs), vēlāk arī ievērojami ārzemju dzejnieki (Tuvims, Šotola, Prevērs). Šo dzejnieku atveidojums latviešu valodā, ko veicis U. Leinerts. izceļas ar to, ka te nav "atdzejojumu valodas" (I. Auziņa termins), t. i., tās neveiklās, atskaņu spaidu un it kā atbilstības vārdā producēto burtiskumu pieblīvētās izteiksmes, kas tūlīt ļāva pazīt atdzejojumu, jo šī valoda krasi atšķīrās no oriģināldzejas valodas.
Te gan jāpiebilst, ka gandrīz visi labākie profesionālākie U. Leinerta atdzejojumi tapuši no parindeņiem, kas tagad mūsu atdzejošanas praksē ir jau noiets posms. Toreiz parindeņi bija nepieciešamība, jo bez tiem nebūtu bijis iespējams ielūkoties citu padomju tautu jaunākajā dzejā."
Remass, Rainis. Sastādītāja komentāri. No: Leinerts, Uldis. Graudam būt. Rīga: Liesma, 1986, 336. lpp.
PAR ULDI LEINERTU
“Viņam bija savdabīgs “pseidonīms” – Džambuls, jo gluži kā akins viņš mīlēja klaiņojumus, negaidītus piedzīvojumus, rakstīt par to, ko redz... Šajā pozā bija krietna daļa pašironijas, protests pret dogmatiskajiem viedokļiem. [..] Vēl neiespējamāk iedomāties, kādas būtu viņa turpmākās grāmatas, jo viņš bija dzejnieks, kas nemēdza divreiz iet pa vienu un to pašu taku: vienreiz iegūtais, atklātais, pārdzīvotais viņam kļuva par vēsturi, pagātnes ūdeņos nogrimušu akmeni. [..] Tikai dažiem draugiem viņš lasīja savus dzejoļus. Kā šodienā notikušu redzu ainu: Uldis Leinerts, savu pelēko, īso putekļu mēteli novilcis, degošu cigareti rokā turēdams, lasa dzejoļus. Viņam nevajadzēja dzirdēt tūlītējus vērtējumus, viņam pietika ar to, kā klausījās viņa dzejoļus.”
Ādmīdiņš, Reinis. Ulda Leinerta graudi bez pelavām. Karogs, 1987, Nr. 9.
Saiknes
Indulis Leinerts - Dēls
Nodarbes
Pseidonīms
U. Bērzups
Izglītība
1944–1951
Bērzes septiņgadīgā skola
Bērze
1951–1955
Bulduru dārzkopības tehnikums
Viestura iela 6, Jūrmala
1955–1956
Latvijas Lauksaimniecības akadēmija
Lielā iela 2, Jelgava
1957
Liepājas pedagoģiskais institūts (1954–1961)
Lielā iela 14, Liepāja
1964–1965
Olaines 35. profesionāli tehniskā skola
Olaine
Darbavieta
1967
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Literārais konsultants
Apglabāts
Bērzes kapi
Apglabāts Bērzes kapos.