Tirzmaliete

Dzimusi Tirzas pagastskolas skolotāja Andrieva Dzelzkalna un viņa sievas Annas Dzelzkalnes (dzimusi Treija) ģimenē.
Ģimenē arī māsa Anna Dzelzkalne (1872–1899), pazīstama kā ražīga tautasdziesmu vācēja un iesūtītāja. Slimības dēļ pāragri aizgājusi no dzīves.
Mācījusies Tirzas pagastskolā.
Vienu ziemu mācījusies Tirzas draudzes skolā.
Tirzas muižā rokdarbu skolā mācījusies šūt.
Strādājusi lauku darbus, mācījusi kaimiņu bērniem lasīt, pelnījusi iztiku arī ar šūšanu un rokdarbiem. Vēlāk palīdzējusi tēvam skolas darbā.
1876–1912: dzīvojusi Tirzā.
1895: brauciens uz IV Dziesmu svētkiem Jelgavā. Bijusi arī Cēsīs un braukusi cauri Rīgai.
1912–1942: dzīvojusi Lejasciemā.

1899: pirmā publikācija – dzejoļi "Naktī tumšajā" un "Sirds noskumusi pasaules ļaunuma" un stāsts "Vecā krustmāte" žurnālā "Baznīcas Vēstnesis" (10. nr.).

Lielākā daļa Tirzmalietes stāstu, tēlojumu un dzejoļu publicēti periodiskajos izdevumos, galvenokārt žurnālos "Austrums" un "Mājas Viesis", arī žurnālā "Zeltene".

Dzeja

"Aizmirsta sirds" (1927)

Stāsti

"Uz kuru pusi?" (1905)
"Eņģelis" (1908)
"Ciemā" (1910)
"Kas tur, aiz zvaigznēm?" (1910)
"Pa šauru teku" (1910)
"Zem dzimtenes debesīm" (1911)
"Jēkabs Dzintars" (1927)
"Arestanta līgava" (1939)

Stāstu krājumi

"Tirzmalietes raksti" (1909)
"Zem sveša pajumta un citi stāsti" (1923)

Lugas

"Līga" (1921)
"Bāra bērns" (1924)
"Pa mēneša tekām" (1925)
"Kad sirdsbalss runā" (1927)

Par dzejoļu krājumu "Aizmirsta sirds" (LETA, 1927)

"Tiešām tā ir aizmirstā sirds, kuru nav aizrāvušas līdzi notikumu vētras, bet likušas vēl dziļāk noslēgties šai idiliski klusajā Lejasciemā, tālu no visiem. Tā noslēdzies arī cits Tirzmalietes laika biedrs – Zvārguļu Edvards. Tiem liekas sveši mūsu laiki, kad pērk un pārdod; arī pārliecību. Man gribētos Tirzmalieti nosaukt par pazemīgo sirdi, jo tiešām viņas prasības nav lielas. Tikai vēlākos laikos viņas darbos atrodam sūdzēšanos par likteni, bet "Aizmirstā sirdī" tā savu vientulību nes kā svētumu. Tirzmaliete ir no tiem sirdsšķīstiem ļaudīm, kurus gaismā cēlis lielais druvēnietis – Jānis Poruks. Pavadot mūža dienas dzimtenes sētās, dzejniece pati ar tām ir dziļi saaugusi. Tādēļ viņas dzejā no katras rindas dveš patriotiskas noskaņas. Nevaram Tirzmalietes darbiem pieiet ar to mērauklu, kas meklē pēc formas pilnības un epitetu izmeklētības. Te mūsu priekšā 13 gadu darbs – daļa no mūsu literatūras vēstures, kura aizkavēta nākt vispārības priekšā. Kas dzejā meklē dvēseles siltumu, tas to Tirzmalietes grāmatā atradīs."

Kārlis Eliass. Tirzmaliete. Aizmirsta sirds. Latvju Grāmata, Nr. 2, 1.03.1928.


"Sievietes, labsirdīgas, strādīgas, dievbijīgas, klusas lauku sievietes Tirzmalietes spējām vispiemērotākais materiāls. Sievietes sirds, sievietes skumjas, sievietes sapņi, pasīvās sievietes liktenis — atradis šinī rakstniecē sapratēju un tēlotāju. Bet, kad viņa ņem vīriešus, vienalga, lai tas censonis, jaunais students, lai tas meitu mīlulis jaunais saimnieks, lai tas pasaules gājējs un zemnieku dzīves smējējs, vai kāds cits —, tie ne tuvu nevar mēroties ar Tirzmalietes sieviešu tipiem. Tāpat izteiksmē. Kad Tirzmaliete stāsta vienkārši un sev palikdama uzticīga, kā tas jaunākos darbos jau labi vien novērojams, tad to var ar patiku lasīt. Bet kad viņa mēģināja atdarināt Niedras "dzejisko un sentimentālo jūsmošanu", tad gribējās rindām pārlēkt pāri, kamēr tas dzejiskums beigsies un sāksies atkal vienkārša runa."
Alfrēds Goba. Tirzmaliete. Latvju Grāmata, Nr. 5, 1.09.1923.
"Viņas stāsti, nereti sentimentāli savā noskaņā, ir skumji tēlojumi iz mazo cilvēku ikdienas un radniecīgi rakstnieces pašas dzīves stāstam. Tajos arī visdzīvāki iekļaujas lauku sieviete ar saviem mazajiem priekiem, bēdām, sirdsšķīstām mīlas jūtām, dievbijību un pieticību."
Lilija Brante. Latviešu sieviete. R.: 1931, 53. lpp. "Dabā un reliģijā iekļaujas Tirzmaliete. No tagadnes, no pārdzīvojamā laika viņa atgriežas pie pagātnes, kad latvju sētā vēl mājoja īsta saskaņa, dzīves prieks un ticība Dievam. Tirzmaliete nīst jauno laiku, kas nomāc senču ētisko cildenumu, kas sadrumstalo cilvēka garu. Viņa alkst skaidrību un patiesību, kluso cilvēku mīlestību. Atraudamās no laikmeta ritma, rakstniece meklē patvērumu dabas un reliģiskās izjūtā. Tirzmalietes literāriskā darbība arvien noritējusi klusībā. Viņas dzejoļi sakopoti vienīgā krājumā "Aizmirsta sirds" (1927). Daļa izkaisīta periodikā. Tirzmalietes lirika ir vienkārša un skumju apņemta. Dzejnieci sāpina trūkums, netaisnība, nicināšana, aizspriedumi, kas valda cilvēku starpā. Pati pasaule ir jauka un dzīve skaista, tik cilvēka izsētais ļaunums to dara baigu. Grūtību nomāktos dzejniece salīdzina ar tiem kokiem mežā, kas nīkst savu brāļu ēnā. Viņas līdzjūtība veltīta novārguša bērna mazajam liktenim, māte, kas raud pie dēla kapa, brīvības cīnītājam, kas mirst kā grēcinieks, kaut visu mūžu grūtā darbā muguru liecis. Sirdij nav vietas, kur zemes mirdzums svin dzīres, un tur, kur plūst gudru vārdu straumes — tur dvēsele kā svešumā. Dzejnieces sirds steidzas pelēkās mazās būdās, kur no smaga darba noguruma veca māmiņa un bāris puisēns, kur prieka vietā asaras līst. (..) Dzejniece cildina atteikšanās sāpes, jo tajās – svētums. Viņa arī tic, ka reiz patiesība celsies. Bet tagadnes smagās domas tā klusina jaunības atmiņās, mīlestībā un reliģiozitātē. Tirzmalietes lirikā redzamu vietu ieņem ari dzimtenes mīlestība. Tā skumjā akordā ļoti spēcīgi izskan vienā no T. labākiem dzejoļiem "Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme", tāpat vairākos citos. Tirzmalietes dzejas forma vecmodīga."
Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. R.: 1936, 52. lpp.

Minna Dzelzkalne

Andra, Margota