Par dzejoļu krājumu "No vienas saules" (kopkrājumā "Četri", Liesma, 1986)
No visiem četriem ar visskaidrāko un smagāko māksliniecisko ieceri ir Tamāras Skrīnas "No vienas saules". Autores pirmās grāmatas beigu motīvs par gaismu, kura sāp, kalpo kā šī krājuma ass. Kāpēc nosaucu ieceri par smagu, šajā gadījumā, varbūt, pat pārak smagu? Saule, arī uguns, svece, zibens un daudz kas vēl, ko arī atrodam dzejoļos kā Gaismas izpausmes formas, gaismas — tumsas pretstats vai līdzāspastāvēšana un cilvēks ar savu pretrunīgo un mainīgo attieksmi šajā vienotajā sistēmā ir viens no mūžīgajiem mākslas un filozofijas jautājumiem. Lai to risinātu, ir vajadzīga gan dziļa filozofijas izpratne, gan spilgti individuāla mākslinieka personība. T. Skrīnai savu ieceri pagaidām realizēt nepietiek spēka. Ka tā ir bijusi vērienīga, rāda grāmatas iesākums, apmēram pirmie seši dzejoļi, kas ar spēku, ar tēlu krāsainību it ka atbrīvo ceļu, pa kuru jānāk kaut kam vēl lielākam; vai arī – pa kuru varēs pie tā nokļūt. Atbrīvo, atver un – izplūst. Ideja tiek sadalīta nelielos tematiski vienotos un līdzīgos – arī pēc autores attieksmes pret tiem – nogrieznīšos. Es varu saprast, ka tā ir vēlēšanās aptvert neaptveramo: atspoguļot visu gaismas un cilvēka daudzveidīgo, daudzpusīgo mijiedarbību, bet tēli zaudē emocionalitāti šīs prāta rīcības dēļ un pārvēršas atpakaļ vārdos. Tā paša iemesla dēļ mākslinieciski neīstenojas 44 dzejoļu virkne ar tādu pašu nosaukumu kā krājumam "No vienas saules" (228–242), un atsevišķi veiksmīgi dzejoji vai kāda ceļa iemirdzēšanās neko daudz labot nevar."
Ruta Goldšteina. Kā pietrūka? Karogs, Nr. 1, 1987.
Par krājumu "MINI" (Pētergailis, 2020)
Daina Sirmā grāmatas ievadā raksta: "Mini apjoms ir mānīgs. Ap strupiem, aprautiem dzejas vārdiem plešas blīvi pieelpota, plaša, gudra un noslēpumaina laiktelpa, kur smalki niansēti sadzīvo spridzīga dabas lirika, sociāla groteska, mūžības zibšņi un dzīves smagums ar māla mēteli mugurā."